Rūmene
Rūmenes muiža (vc. Rumenebeke - 1407., Dorf Rummen - 1504., Ruhmen - 1519., Hoff Rhuemen - 1586., Rumen - 1826) - apdzīvota vieta, vēlāk muiža Austrumkurzemē, netālu no Kandavas. Livonijas laikā Rūmene ietilpa Kandavas fogtejas draudzes novadā, Kurzemes un Zemgales hercogistē – Kandavas pilskunga iecirknī, Kurzemes guberņā – Talsu apriņķa Kandavas pagastā. Tiesiskā ziņā Rūmene piederēja bruņinieku muižām (Adelige-, Rittergüter), jātnieku dienestam Rūmenei bija jādod sestā daļa no zirga. Muiža savulaik piederējusi secīgi fon Butlaru, fon Brunovu, fon Feiliceru-Franku, fon Korfu, fon Brinkenu, fon Mirbahu, fon Disterloe, fon Heikingu, fon Štempelu un fon Štrombergu dzimtām.
1397. gada 5. augustā Kandavā datētajā lēņa grāmatā Livonijas ordeņa mestrs Venemars fon Brigenejs (Wennemar von Brügghenoye) piešķīra Nikolausa pēcnācējam Markvartam Štekemesem, vēlāk sauktam arī par Štekemesti un Štehmesseru (Marquard Stekemes, Stekemeste, Stechmesser) un „viņa īstajiem mantiniekiem” 14 dažādus zemes gabalus Kandavas un Talsu pils apkārtnē, kur ietilpa arī vēlākās Rūmenes muižas zemes. Savukārt Rūmenes nosaukums pirmoreiz sastopams kādā 1407. gada dokumentā, saskaņā ar kuru Jākobs Šonenbergs (Schonenberg) kopā ar citiem zemes gabaliem saņēma lēnī divus arklus pie Rūmenes upītes (Rvmenebeke), kas pirms tam bijuši kāda Fetpanca valdījumā, kurš varēja būt pirmā Rūmenes zemju lēņu kunga pēcnācējs. 1424. gadā 12 arklu lielais zemes gabals pie Rūmenes upītes nonāca fon Butlara rokās (Butlars bija Štekemeses meitas Barbaras otrais vīrs). 1453. gadā par Rūmenes un Lamiņu kungu tiek minēts Hermans fon Butlars, un turpmāk šīs zemes no paaudzes uz paaudzi tālāk mantoja Rūmenes Butlari, kas šo vietu bija izvēlējušies kā dzimtas rezidenci, ko apstiprināja 1511. gada 11. septembrī ordeņa mestrs Tukuma pilī izrakstītā lēņa grāmata, ar kuru piešķīra Heinriham Butlaram, Hansa dēlam, un „visiem viņa īstajiem patiesajiem mantiniekiem“ trīs zemes gabalus Kandavas draudzē un apgabalā, tajā skaitā arī Rūmenes zemes uz mūžīgiem laikiem. Polijas-Zviedrijas karā (1655.-1660.) muiža tika pilnībā nopostīta. 1677. gada Sv.Jāņa dienā (24. jūnijā) Nikolauss fon Butlars pārdeva muižu par 10 000 poļu florēniem Polijas karaļa leitnantam Frīdriham fon Brunovam (Brunnow). 1681. gada 21. martā Brunovs pārdeva Rūmeni par 10 500 poļu florēniem Kristianam fon Feiliceram-Frankam (Pfeilitzer-Franck). Šajā laikā Rūmenē izveidojās divi centri: Vecrūmene un Jaunrūmene. 1684. gada 24. jūnijā Feilicers-Franks pārdeva Vecrūmeni un Jaunrūmeni kopā ar klāt piepirktajām zemēm par 12 500 florēniem Polijas karaļa kapteinim Gerhardam fon Korfam (Korff). 1755. gada jūnijā dzimtmuižu pārdeva muižniecības leitnantam un Uguņciema kungam Frīdriham Johanam fon den Brinkenam (Brincken). 1773. gada10. martā Rūmeni, tās īpašniekam izputot, vairāksolīšanā par 24 500 Alberta florēniem ieguva kambarkungs un Seces dzimtkungs Karls Frīdrihs fon Mirbahs.
XIX gs. uzcelta jaunu kungu māja, kuras fasādē redzami divi gadskaitļi – parka pusē – 1876., ar iniciāļiem VD, bet ieejas pusē – 1892., ar īpašnieka Ernesta fon Lira iniciāļiem. 1900. gadā ap pili izveidots parks, kuru plānojis Rīgas pilsētas dārzu direktors Georgs Kufalts (1853.-1938.), bet viņa darbu turpinājis Lorts no Sāmsalas. Ap 1910. gadu muižas īpašnieks bijis Rīgas biržas direktors Švarcs.
Visvairāk ziņu par muižas vēsturi rodamas Kurzemes bruņniecības arhivāra Eduarda fon Firksa (Fircks) muižu vēstures apkopojumā „Jaunas Kurzemes muižu hronikas” (Neue kurländische Güter-Chroniken), kur atrodama informācija par Lamiņu muižu, kas līdz XVII gs. otrajai pusei atradās vienā valdījumā ar Rūmeni.
Literatūra par šo tēmu
- Eduard Frhr. von Fircks. Neue kurländische Güter-Chroniken. – Mitau, 1900
- Inta Dišlere. Rūmenes muiža.
