Čārlzs II, Anglijas karalis

No ''Vēsture''
Versija 2016. gada 31. augusts, plkst. 06.26, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Čārlzs II
Charles II England and Scotland.png
valda 30.01.1649.-03.09.1651. (Skotijā)

29.05.1660.-06.02.1685. (Anglijā, Skotijā, Īrijā)

kronēšana 01.01.1651. (Skotijas karalis)

23.04.1661. (Anglijas un Īrijas karalis)

sieva konsorta Katrīna de Bragansa
bērni nav
ārlaulības bērni lēdijai Margaritai de Karteretai:
  • Džeimss
lēdijai Lūcijai Valterai:
  • Džeimss Skots
lēdijai Elizabetei Kiligrevai:
  • Šarlote
lēdijai Katrīnai Pegei:
  • Čārlzs
  • Katrīna
lēdijai Barbarai Palmerei:
  • Anna
  • Čārlzs
  • Henrijs
  • Šarlote
  • Džordžs
  • Barbara
lēdijai Eleonorai Gvinai:
  • Čārlzs
  • Džeimss
lēdijai Luīzei de Kerualai:
  • Čārlzs Lenokss
karaliskais nams Stjuartu dinastija
tēvs Čārlzs I
māte Henrieta de Burbona
dzimis 29.05.1630.
miris 06.02.1685.

Čārlzs II Stjuarts (Charles the Second, by the Grace of God, King of England, Scotland, France and Ireland, Defender of the Faith, etc., 1630.-1685.) daiļliteratūrā arī Karls II vai Kārlis II - Skotijas karalis (1649.-1651., 1660.-1685.), Īrijas un Anglijas karalis (1660.-1685.), dēvēts arī par "jautro karali" (The Merry King). Citi tituli: Velsas princis (Prince of Wales), Skotijas princis un Lielais Stjuarts (Prince and Great Steward of Scotland), Rotsejas hercogs (Duke of Rothesay), Česteras grāfs (Earl of Chester), Karikas grāfs (Earl of Carrick), Renfrejas barons (Baron Renfrew), Islas lords (Lord of the Isles).

Titulatūras:

  • The Duke of Cornwall (29.05.1630.–05.1638.)
  • The Prince of Wales (05.1638.-30.01.1649.)
  • His Majesty The King (30.01.1649.-6.02.1685.) in Scotland: His Grace The King

Dzimis 1630. gada 29. maijā Sentdžeimsa pilī Londonā (St. James's Palace, London) karaliskajā ģimenē. Tēvs - karalis Čārlzs I, māte - Francijas princese Henrieta Marija (Henriette Marie, Anrī IV meita). Pilsoņu kara laikā 1642. gada 23. oktobrī piedalījās kaujā pie Edžhillas (Battle of Edgehill), bet 1645. gadā, 15 gadu vecumā, iecelts par Anglijas armijas virspavēlnieku Rietumanglijā cīņā ar dumpinieku ģenerāļa Tomasa Fervaksa karaspēku. Cietis sakāvi, 1646. gada aprīlī bēga uz Silli salām (Isles of Scilly), pēc tam Džersijas (Jersey) salu Lamanša jūras šaurumā, līdz beigu beigās patvērumu rada Francijā. 1649. gada 5. februārī Edinburgā (Edinburgh) Skotijas Parlaments proklamēja Čārlzu par Skotijas karali un aicināja Čārlzu uz Skotiju, kur viņš ieradās ar saviem atbalstītājiem un algotņiem. Kaut arī Kromvels (Oliver Cromwell) 1650. gada 3. septembrī viņu sakāva kaujā pie Danberas (Battle of Dunbar), Čārlzs 1651. gada 1. janvārī Skonē (Scone) kronējās kā Skotijas karalis. Šī paša gada vasarā viņš iebruka Anglijā, taču 3. septembrī tika sakauts kaujā pie Vorčesteras (Battle of Worcester). Karaļa ceļojums vienatnē cauri Parlamenta kontrolēto Angliju vien ir īsts piedzīvojumu romāns, kurā viņu no gūsta vai nāves daudzkārt glāba tikai laimīgs gadījums, ašā reakcija un spīts nepadoties, līdz viņš veiksmīgi nonāca Francijā. 1660. gada martā Anglijas Ilgais Parlaments (Long Parliament) akceptēja ideju par monarhijas iespējamu restaurāciju. Čārlzs nāca klajā ar t.s. Bredas deklarāciju – 25. aprīlī īpaši sasauktais Izlīguma Parlaments (Convention Parliament) oficiāli piedāvāja Čārlzam atgriezties Anglijā. 1660. gada 26. maijā viņš ieradās Duvrā, bet 1661. gada 23. aprīlī kronējās kā Anglijas karalis Čārlzs II.

Amnestēja (Act of Indemnity and Oblivion) visus tēva un dēla Kromvelu valdību locekļus, izņemot monarha slepkavas: visi (30) Čārlza I nāvē vainīgie tika sodīti ar nāvi. Juku laiku valdību veiktās zemes konfiskācijas tika anulētas un īpašums atdots īpašniekiem (ja īpašums bija šai laikā pārdots, tas palika jaunā īpašnieka īpašumā - tādējādi karalim izdevās saglabāt pilsoņu kara laikā pie bagātības tikušo republikāņu atbalstu). Bez tam tika atjaunota Anglijas Baznīcas ietekme, attīrot tās kalpotāju rindas no sektantiem. Nākamajā gadā viņš apprecējās ar Portugāles infanti Katrīnu Henrieti (Catarina Henriqueta de Bragança, 1638.-1705.). Laulībā bērnu nebija, ko Čārlzs kompensēja ar lielu skaitu ārlaulības bērnu (oficiāli par saviem atzina 12) no dažādām mīļākajām, kuru karalim netrūka. Pirmos gadus viņa valdību vadīja Klarendonas grāfs Edvards Haids (Sir Edward Hyde, 1st Earl of Clarendon), Čārlza audzinātājs trimdas gados. Taču 1667. gadā karalis novērsās no vecā kanclera, par saviem padomniekiem izvēloties Bekingemas hercogu (George Villiers, 2nd Duke of Buckingham) un Arlingtonas grāfu (Henry Bennet, 1st Earl of Arlington), kā arī lordu Ešliju (Anthony Ashley-Cooper, 1st Earl of Shaftesbury), lordu Klifordu (Thomas Clifford, 1st Baron Clifford of Chudleigh) un Loderdeilas hercogu (John Maitland, 1st Duke of Lauderdale), kurus tautā iesauca par "Kabalas valdību" (Cabal - abreviatūra no to vārdu "Clifford, Arlington, Buckingham, Ashley, Lauderdale" pirmajiem burtiem). Tika sadalītas Parlamenta, karaļa un valdības kompetenču sfēras. Parlaments kontrolēja karali un valdību, kontrolējot valsts finanses, līdz ar to naudas karaļa projektiem vienmēr bija par maz un nācās to meklēt arī ārpus valsts kases (pat saņemot subsīdijas no Francijas karaļa Luija XIV). Ārpolitikā Čārlzs bija viens no tiem nedaudzajiem Anglijā, kurš laikus paredzēja, ka nākotnē lielākās briesmas draud nevis no kādas svešas valsts iebrukuma, bet no holandiešu tirdzniecības flotes, kura var kļūt par monopolistu uz jūras. Šī pretstāve kulminēja t.s. Otrajā angļu-holandiešu karā (Second Anglo-Dutch War, 1665.-1667.), kas nebija Anglijai īpaši veiksmīgs, un t.s. Trešajā angļu-holandiešu karā (Third Anglo-Dutch War, 1672-1674.) - lielākā daļa Parlamenta nesaskatīja holandiešu tirdzniecības nkonkurences briesmas un abi šie kari pret ticības brāļiem kontinentā bija visai nepopulāri pavalstnieku vidū. 1670. gadā tika noslēgta slepenā Duvras vienošanās ar Franciju (laikus paredzot, ka tā alternatīva var būt vienīgi franču-holandiešu savienība pret Angliju), kā arī par prioritāti izvirzīta Anglijas pārtapšana par jūras lielvalsti. Pateicoties laulībām, tika izveidota alianse ar Portugāli, kas pavēra iespēju Indostanas kolonizācijai (kur plašas teritorijas nāca sievai līdzi pūrā). Lai veicinātu jaunu koloniju izveidošanu un tirdzniecības attīstību, karalis piešķīra papildus priekšrocības un troņa aizgādību Britu Austrumindijas kompānijai (British East India Company), nodibināja Hudzonas līča kompāniju (Hudson's Bay Company) u.c. Iekšpolitikā centās mazināt katoļu vajāšanas, veicinot reliģisko toleranci ar 1672. gadā pieņemto Royal Declaration of Indulgence (kas atļāva arī katoļiem nesodītiem noturēt savus dievkalpojumus, taču kuru gan Parlamenta protestantiskais vairākums piespieda anulēt), kā arī citus likumdošanas aktus (Corporation Act 1661, Act of Uniformity 1662, Conventicle Act 1664, Five Mile Act 1665). Liela daļa no karaļa pūlēm ieviest iecietību un mazināt pavalstnieku savstarpējo naidīgumu tika neitralizēta ar Parlamenta aktiem, piemēram, 1673. gadā Parlamenta pieņemto "Zvēresta aktu" (Test Act), kas ļāva valsts amatos palikt tikai tiem, kas zvērēja uzticību Anglijas Baznīcai - attiecīgi no armijas un valsts pārvaldes nācās aiziet visiem, kar reliģisku iemeslu dēļ to nevarēja darīt. Abas reizes Parlaments piespieda karali slēgt miera līgumu ar Nīderlandes apvienotajām provincēm un 1677. gadā izdot brāļameitu Mariju par sievu apvienoto provinču stadhaulderam Orānijas Vilhelmam. Attiecības ar Parlamentu uzlabojās pēc 1674. gada, kad par kancleru tika iecelts lords Danbijs (Thomas Osborne, 1st Duke of Leeds, Earl of Danby), kuram izdevās nostabilizēt valsts finanses, kuras pēc Kabalas valdības nebija īpaši spožas. 1679. gadā tika pieņemts Habeas Corpus Act, kas ievērojami nostabilizēja pilsoņu tiesisko stāvokli karalistē. Taču antikatoliskā histērija puritāņu vidū pieņēmās spēkā un valsts bija uz jauna reliģiska pilsoņu kara sliekšņa, savukārt vigu partijas nostāja Parlamentā praktiski paralizēja tā darbu un pēc pāris neveiksmīgiem jauna Parlamenta ievēlēšanas mēģinājumiem laikā no 1681. līdz 1685. gadam karalis nesasauca Parlamentu. 1683. gadā tika atklāta t.s. republikāņu sazvērestība, kuru apspiežot, valdība izmantoja izdevību ja ne likvidēt, tad vismaz ierobežot vigu opozīciju. Parlamenta frakcijas - toriji un vigi, - nostabilizējās, pieņemot parlamentāras metodes cīņā par varu un savu ideoloģiju īstenošanu. Īpašu aizgādību karalis bija uzņēmies pār 1662. gadā dibināto Karalisko zinātņu biedrības (Royal Society) darbības atjaunošanu, kurā darbojās ievērojamākie tā laika intelektuāļi (piemēram, sers I.Ņūtons), 1675. gadā Čārlzs dibināja Karalisko observatoriju (Royal Observatory, Greenwich) Pateicoties karalim atdzima puritāņu gandrīz iznīdētais teātris kā mākslas žanrs. Uzplauka republikāņu laikā vajātā daiļliteratūra un māksla. 1685. gadā armijas veterāniem tika izveidots Čelsijas karaliskais hospitālis (Royal Hospital Chelsea) u.c. Pavalstnieku vidū Čārlzs II bija populārs gan savu personisko īpašību - saprāta, tolerances, diplomātijas prasmes un dzīvesprieka dēļ, - gan tāpēc, ka karaliste piedzīvoja strauju ekonomikas uzplaukumu (pat par spīti buboņu mēra epidēmijai un 1666. gadā nodegušajai galvaspilsētai), karaļa īpašās rūpes par flotes attīstību veicināja jaunu koloniju izveidi un tirdzniecības attīstību. Guļot jau uz nāves gultas, 1685. gada 6. februārī pārgāja katolicismā.


Priekštecis:
Čārlzs I 		Anglijas karalis
1660.-1685. 		Pēctecis:
Džeimss II


Literatūra

  • Abbott Jacob. History of King Charles the Second of England. - London, 1849
  • Harris Tim. Restoration: Charles II and his kingdoms, 1660–1685. - Allen Lane, London, 2005. ISBN 0713991917
  • Jones J. R. Charles II: Royal Politician. - London, 1987
  • Keay Anna. The Magnificent Monarch: Charles II and the Ceremonies of Power. - Hambledon Continuum, London, 2008. ISBN 9781847252258
  • Kenyon J. P, The Reign of Charles II. // Cambridge Historical Journal, XIII: 1957. 82–86
  • Miller John. Restoration England: the reign of Charles II. - Longman, London, 1985. ISBN 0582353963
  • Fraser Antonia. King Charles II. - Weidenfeld and Nicolson, London, 1979. ISBN 0297775715
  • Hutton Ronald. Charles II: King of England, Scotland, and Ireland. - Clarendon Press, Oxford, 1989. ISBN 0198229119
  • Miller John. Charles II. - Weidenfeld and Nicolson, London, 1991. ISBN 0297812149
  • Hallam Henry. The Constitutional History of England from the Accession of Henry VII to the Death of George II. - W. Clowes & Sons, London, 1855
  • Kenyon J.P. The Stuart Constitution 1603–1688. Documents and Commentary. - Cambridge University Press, Cambridge, 1986; ISBN 0521313279
  • MacLeod J. Dynasty the Stuarts, 1560–1807. - Hodder and Stoughton, London, 1999; ISBN 0340707674
  • Royle T. The British Civil Wars: The Wars of the Three Kingdoms, 1638–1660. - Little, Brown, 2004; ISBN 0312292937
  • Marita A. Panzer. Englands Königinnen. Von den Tudors zu den Windsors. - Piper Verlag, München, 2003, ISBN 3-492-23682-0
  • Eleanor Herman. Liebe im Schatten der Krone. Die Geschichte der königlichen Mätressen. - Fischer, Frankfurt/M., 2004, ISBN 3-596-15987-3
  • Charles Beauclerk. Nell Gwyn. Schauspielerin und Geliebte des Königs. - Osburg Verlag, Berlin, 2008; ISBN 978-3-940731-10-4

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Čārlzs_II,_Anglijas_karalis&oldid=63151"