Arhonts
Arhonti (sengr. ἄρχων, archōn, dsk. ἄρχοντες, archontes - "valdītājs", no ἄρχω, archō - "valdīt") - augstākās amatpersonas daudzās sengrieķu polisās. Atēnās sākotnēji arhonta amats un statuss bija mantojams uz mūžu (XI gs. p.m.ē., kā vēsta leģendas, Atēnās tika likvidēta basileju vara, bet valdošās dinastijas locekļi - kodrīdi, - kļuva par arhontiem). 752. g.p.m.ē. par arhontiem varēja kļūt arī eipatrīdi, un pilnvaru laiku ierobežoja līdz 10 gadu termiņam. 683. g.p.m.ē. varu sadalīja starp deviņiem uz 1 gadu ieceltiem arhontiem: pirmais arhonts jeb eponīms (archōn epōnymos) bija valsts galva, otrais jeb basilejs (basileus) pārzināja reliģiskos jautājumus, trešais jeb polemarhs (polemarchos) - militāros jautājumus, bet pārējie seši tesmoteti - likumdošanu un tiesas. Solona reformas izmainīja arhontu statusa iegūšanas kārtību: par arhontu varēja ievēlēt arī augstākās mantas cenza klases - pentakosiomedimnu pārstāvji, - vēlāk arī hipeji (otrā kārta), bet kopš 456. g.p.m.ē. arī zevgiti. V gs.p.m.ē. arhontu kolēģija zaudēja praktisko nozīmi. Kā goda amats un tituls tas saglabājās līdz pat V gs. Bizantijas laikā par arhontiem dēvēja provinču pārvaldniekus, militāros komandierus, barbaru vadoņus (piemēram, Kijevas lielkņazistes kņazus), vienkārši bagātus cilvēkus. Attiecīgi šādā nozīmē - "vadonis", "priekšnieks", - vārds архонт figurē arī senslāvu tekstos. Agrīnās kristietības tekstos arhonti ir augstākie gari. Pareizticīgās Baznīcas tradīcijā arhonti ir galvenie dēmoni, Sātana tuvākie līdzgaitnieki. Gnosticisma skatījumā arhonti ir Demiurga tuvākie enģeļi, materiālās pasaules un tās likumu radītāji.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 82. lpp.
- Cadoux Т.Y., The Athenian Archons from Kreon to Hypsichides. // Journal of Hellenic Studies, 1948, t. 68.
