Mongoļu impērija

No ''Vēsture''
Versija 2017. gada 3. oktobris, plkst. 08.23, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎Literatūra par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Их Монгол Улс
pastāv 1211-1368
lielie hani
  • Čingiss (1206-1227)
  • Ugedejs, Čingisa dēls (1229-1241
  • Toregene hatuna, reģente (1241-1246)
  • Gujuks, Ugedeja dēls (1246-1248)
  • Ogula Gaimaša, Gujuka atraitne (1248-1251)
  • Munke, Toluja dēls (1251-1259)
  • Hubilajs, Toluja dēls (1260-1294)
  • Arigbeks, Toluja dēls, uzurpators (1260-1264)
  • Temurs (Oldžaitu), Džimgina dēls, Hubilaja mazdēls (1294-1307)
  • Kaišans (Gjuluks), Darmabala dēls, Hubilaja mazmazdēls (1307-1311)
  • Ajurbaribadra (Bujantu), Darmabala dēls, Hubilaja mazmazdēls (1311-1320)
  • Sudhipala-gegens, Bujantu dēls (1320-1323)
  • Jesens Temurs, Kamala dēls, Džimgina mazdēls (1323-1328)
  • Arigbeks, Jesena Temura dēls (1328)
  • Togs Timurs, Kaišana dēls (1328-1329)
  • Kušars (Kutuktu), Kaišana dēls (1329)
  • Jindžibals (1329-1332)
  • Irinčipals, Kušara dēls (1332-1333)
  • Togons Temurs, Kušara dēls (1333-1370)
Impērijas robežas varas maksimuma laikā

Mongoļu impērija (mong. Их Монгол Улс - Dižā Mongoļu valsts; an. Mongol Empire, vc. Mongolisches Reich, kr. Монгольская империя), kopš 1271. gada Juaņu impērija - XIII gs. Eirāzijas lielākajā daļā izveidojusies nomadu impērija, kas radās senmongoļu cilšu konsolidēšanās procesā un turpmāko karagājienu rezultātā.

1206. gadā senmongoļu hans Temudžins, pēc ilgstoša kara pakļāvis vairākas kaimiņu tautas, pasludināja impērijas izveidošanu un lielajā kurultajā tika ievēlēts par visu mongoļu valdnieku - kāpa tronī ar jaunu vārdu un titulu kā "Čingishans". 1211. gadā tika pieņemts impērijas oficiālais nosaukums: Их Монгол Улс (Jeke Mongol ulus, 1211–1271), ar galvaspilsētu Karakorumu. Aptuveni 50 gadu laikā mongoļu armija iekaroja lielāko daļu sauszemes no Klusā okeāna līdz Vidusjūrai. Sava uzplaukuma laikā tā aizņēma vairāk nekā 33 miljonu km² Eirāzijas teritorijas un plešoties no Klusā okeāna līdz Melnajai jūrai, tā kļūstot par teritoriāli lielāko valsti cilvēces vēsturē. Administratīvi tika sadalīta 4 autonomās daļās - ulusos, - par katras vietvaldi ieceļot vienu dēlu:

  • Lielā hana uluss (Ķīna, Tibeta, Mongolija, Koreja, Austrumsibīrija), no kura vēlāk atdalīja vairākus mazākus ulusus;
  • Džuči uluss jeb Zelta orda (no Irtišas baseina austrumos līdz Donavai rietumos);
  • Hulagu uluss jeb Ilhanu valsts (no Amudarjas upes ziemeļos līdz Indijas okeānam dienvidos, un līdz Eifratai un Dienvidkaukāzam ziemeļrietumos);
  • Čagataja uluss jeb Maveranahra (teritorija starp Sirdarju un Amudarju, Septiņupe un Austrumturkestana)

1229. gadā lielajā kurultajā par hanu un imperatoru ievēlēja Čingishana trešo dēlu Ugedeju (1187-1241). Viņa laikā impērija turpināja ekspansiju, pabeidzot Dzjiņu impērijas un Centrālāzijas iekarošanu, kā arī pakļaujot Koreju un Austrumeiropu līdz Donavas grīvai. Veicināja tirdzniecības attīstību. 1246. gadā par hanu un imperatoru ievēlēja mirušā Ugedej-hana dēlu Gujuku (1205-1248). Kāpis tronī, pieņēma titulu “dalai-han”. Kristietis un kristīgās baznīcas aizgādnis. Atsāka mongoļu ekspansiju Dienvidķīnā. 1251. gadā par hanu un imperatoru ievēlēja Tuluja dēlu Munki (1208-1259). Viņa laikā impērija turpināja ekspansiju, iebrūkot Dienvidķīnas Sun impērijā, iekarojot Irānu un Abāsīdu kalifātu mūsdienu Irākā.

Politiski impērija de facto sašķēlās pēc Munkes nāves, kad 1260. gadā divos dažādos kurultajos, kurā nevienā nebija kvoruma, ievēlēja divus hanus un imperatorus – Tuluja dēlus Hubilaju (karavadoņu kurultajā Ķīnā) un Arigbeku (impērijas aristokrātijas kurultajā Mongolijā). Četrus gadus ilgušajā pilsoņu karā uzvarēja Hubilaj-hans (1215-1294). Zelta ordas, Čagataja ulusa un Ugedeja ulusa valdošie čingisīdi atsacījās tam pakļauties un pasludināja sevi par haniem, atzīstot Hubilaju tikai par morālu autoritāti. Savukārt Hubilajs un tā pēcnācēji turpināja uzskatīt, ka ir Mongoļu impērijas valdnieki, impērija pastāv, tikai rietumu provinces ir sadumpojušos separātistu varā.

1271. gadā viņš nomainīja impērijas nosaukumu, tās vietā pasludinot Juaņu dinastijas izveidošanu ar rezidenci Hanbaliku (mūsd. Pekina), savukārt mūsdienu Mongolijas teritorija no centra kļuva par vienu no provincēm (tāpēc literatūrā, aprakstot turpmākos gadus, biežāk lieto apzīmējumu Juaņu impērija). Viņa valdīšanas laikā mongoļi mēģināja iekarot Japānu un Dienvidaustrumāziju (Annamu un Čampu mūsdienu Vjetnamā un Kambodžā, Mjenu valsti mūsdienu Mjanmā jeb Birmā, Javas salu, Malajas arhipelāgu). Vairākas Dienvidindijas valstis un Ceilona atzina sevi par Juaņu impērijas vasaļiem. Šajā laikā tika iedibināti atsevišķi valsts kancelejas budisma, daoisma, islama, kristietības un konfuciānisma departamenti. Kā oficiālas reliģijas, impērija atzina arī jūdaismu un maniheismu. Mongoļu autohtonais šamanisms, kā arī Tibetas un Kašmiras maģijas kulti bija populāri daļā imperatora galma, bet plašāk sastopami nebija.

1368. gada, kad Ķīnā sacelšanās rezultātā Juaņu dinastijas vara tika gāzta, pie varas nāca Minu dinastija, bet pēdējais imperators Togans Temurs ar galmu bēga uz Mongoliju. Mongoļu mēģinājumi turpmākajās desmitgadēs atgūt zaudēto un atjaunot Juaņu impēriju bija neveiksmīgi.

Skat. arī: Mongoļu impērijas armija, bilikas, jasa, paidza, uluss, orda

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 62. lpp.
  • Grousset René. The Empire of the Steppes: A History of Central Asia. / Trans. Naomi Walford. - Rutgers: New Jersey, 1970. ISBN 0-8135-1304-9
  • Bat-Ochir Bold. Mongolian Nomadic Society: A Reconstruction of the 'Medieval' History of Mongolia. - Routledge, 2000, 224 pages, ISBN 0700711589
  • Andreas Meier. Rettung oder Fluch? Die Rolle der Mongolen in den politischen Entwicklungen des Nahen Ostens im Hochmittelalter. - Grin Verlag für akademische Texte, München und Ravensburg, 2005, ISBN: 978-3-638-75050-9
  • Die Mongolen. Im Reich des Dschingis Khan. - Gudrun Ziegler / Alexander Hogh Hrsg. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2005. ISBN 3806219400
  • Die Mongolen. Beiträge zu ihrer Geschichte und Kultur. - Michael Weiers Hrsg. - Darmstadt 1986.
  • Христианский мир и "Великая Монгольская империя" : материалы францисканской миссии 1245 года / критический текст, пер. с лат. "Истории Тартар" брата Ц. де Бридиа, С. В. Аксенова, А. Г. Юрченко. - СПб. : Евразия, 2002. - 477 с.
  • Доманин Александр. Монгольская империя Чингизидов. Чингисхан и его преемники. - Центрполиграф: Москва, 2010, 90 c. ISBN 978-5-227-02115-1
  • Владимирцов Б.Я. Общественный строй монголов. Монгольский кочевой феодализм. - Изд-во Академии Наук СССР: Москва/Ленинград, 1934. - 223 с.
  • Сандаг Ш. Образование единого монгольского государства и Чингисхан. // Татаро-монголы в Азии и Европе. - Москва, 1977.
  • Доманин А. Монгольская империя Чингизидов. Чингисхан и его приемники. - Москва, 2005.
  • Крадин Н.Н., Скрынникова Т.Д. Империя Чингис-хана. - Вост. лит.: Москва, 2006. – 557 с. ISBN 5-02-018521-3

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Mongoļu_impērija&oldid=67430"