Troickas bataljons

No ''Vēsture''
Versija 2018. gada 16. oktobris, plkst. 20.12, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) ()
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Troickas bat nozime.png

Latviešu (Troickas) strēlnieku bataljons (kr. Латышский (Троицкий) стрелковый батальон; an. 1. Latvian (Troitsk) Rifle Battalion), Pirmais Latvijas brīvošanas bataljons jeb 1. atsevišķais bataljons (1-й Отдельный Троицкий латышский батальон), arī 1. Latvijas atbrīvošanas pulks - no bijušajiem latviešu strēlniekiem un latviešu kolonistiem un bēgļiem komplektēta "Latvijas nacionālā karaspēka" vienība Sibīrijā laikā no 1919. līdz 1920. gadam. Komandieris (15.10.1918.-06.11.1920.) štabskapitans P.Dardzāns.

Ideja par latviešu vienības nepieciešamību tika noformulēta Samaras Latviešu biedrības sapulcē, 1918. gada 18. augustā, bet 24. augusta sapulcē tika nolemts panākt Viskrievijas valsts apspriedes Ufā atļauju to izveidot. Vienība sākta formēt ar Sibīrijas Pagaidu valdības kara departamenta (военное ведомство Временного Сибирского правительства) priekšnieka ģenerāļa Galkina 1918. gada 1. oktobra rīkojumu Nr.109. Samarā formēt "latviešu strēlnieku pulkus". Pavēle nāca jau post factum, jo latviešu vienība sāka organizēties jau augustā. Sakarā ar lielinieku uzbrukumu, 14. oktobrī par latviešu vienību tālāko formēšanas vietu tika izvēlēta Troicka (Троицк) Orenburgas guberņā (mūsd. Čeļabinskas apgabals), bet 15. oktobrī tika iecelts bataljona komandieris, tāpēc 15. oktobri uzskata par bataljona kā vienības pirmo pastāvēšanas dienu.

Praktiski visi virsnieki - kapitani Skroderēns, Briesma, Bruņenieks, praporščiki Kaudzīts, Krūze, Luks, Krēsliņš, Ilenda, Šamaitis, - bija ar kauju pieredzi latviešu strēlnieku pulkos Pasaules kara laikā. Bataljons pildīja sardzes dienestu, 29.04.-29.05.1919. piedalījās Kustanajas apriņķī (Кустанайский уезд) vairākās soda operācijās pret lielinieku partizāniem (карательный латышский отряд капитана Бриесма - 120 strēlnieki un 7 virsnieki kapitana Ž.Briesmas vadībā). Taktiskā ziņā bija pakļauts Austrumu frontes 2. armijai (2-я армия Восточного фронта, командующий: Генерального штаба (1900) генерал-лейтенант (08.1919) Николай Алексан. Лохвицкий (07.1919 – 08.1919)).

No 1919.g. februāra pulks juridiski pakļāvās franču militārajai misijai. Sabiedroto spēku Sibīrijā virspavēlnieks ģen. Žanēns paaugstināja tā komandieri Dardzānu par majoru. Tuvojoties Sarkanajai armijai, no 1919. gada 25. jūlija līdz 28. augustam vienība (625 vīri) veica 500 km garu pārgājienu kājām no Troickas līdz Makušino dz.st., kur 17. augustā izdevās iesēsties vilciena ešelonā un turpināt ceļu līdz Omskai. Novonikolajevskā bataljonam pievienojās rota, kas bija devusies ceļā agrāk, vēl pa dzelzceļu, konvojējot sagūstītos lieliniekus. 21. septembrī vienība nu jau 800 vīru sastāvā sasniedza Krasnojarsku. 5. novembrī bataljons tika piekomandēts 8. čehoslovāku divīzijai un norīkots apsargāt Transsibīrijas dzelzceļu pie Jeņisejas dzelzceļa stacijas 120 km garumā. Šajā laikā bataljona saimnieciskā daļa pārņēma Sibīrijas latviešu avīzes "Brīvais Latvis" izdošanu.

1919. gada 16. novembrī Sibīrijas armijas virspavēlnieks V.Boldirevs (В.Г. Болдырев) deva rīkojumu izformēt latviešu vienību – „finanšu grūtību, apģērba un ieroču trūkuma, kā arī frontes daļu nepilnīgas komplektācijas dēļ“, - un iekļaut tā personālsastāvu formējamā 2. Urālu kadru pulkā (2-й Уральский кадровый полк). Šajā pašā dienā SULNP parakstīja vienošanos ar Čehoslovākijas Nacionālās Padomes Krievijas nodaļu par latviešu karaspēka vienību apgādi, bataljons militārā ziņā tika pievienots Čehoslovāku korpusam. Valkāja zilo Austroungārijas armijas uniformu, bet zem piedurknes uzšuves vairodziņa 1/2 collu platu lenti Latvijas nacionālajās krāsās, pie cepures kokardes vietā 1 collu garu un 1/2 collu platu nacionālo lenti.

3. janvārī bataljonā bija jau 906 vīri, taču pie Kļukvennajas dzelzceļa stacijas, kad ajergardā aiz latviešiem esošā poļu divīzija padevās lielieniekiem un nolika ieročus, ~200 strēlnieki dezertēja, taču bataljonam izdevās izlauzties no ielenkuma un atkal pievienoties čehiem. 1920. gada 8. janvārī vienība līdz ar pārējiem korpusa ešeloniem sāka virzīties uz Vladivostoku. Kopā ar čehoslovāku korpusu, 3. divīzijas arjergardā un sedzot tā atkāpšanos, bataljons šķērsoja visu Sibīriju un Mandžūriju (piedalījās t.s. Ņižņeudinskas kaujā). 1. aprīlī 614 vīru sastāvā bataljons ieradās Čitā, bet 23. aprīlī - Harbinā. Pēc čehu korpusa štāba uzskaites, 1920. gada maijā vienībā bija jau 31 virsnieks un 710 kareivji, un bataljons pārdēvēts par "1. Latvijas atbrīvošanas pulku" (praksē turpināja dēvēt vienkārši par 1. latviešu strēlnieku pulku: 1-й Латышский стрелковый полк).

Veicis vairāk nekā 6000 km garu ceļu pastāvīgā kauju režīmā. 1920. gada 13. jūnijā pulks ieradās Vladivostokā. Vairāk nekā 30 pulka virsnieki un strēlnieki apbalvoti ar Francijas un Čehijas militārajiem apbalvojumiem. 1920. gada 20.-21. jūnijā divos japāņu kuģos "Neisen Maru" (nosaukums, iespējams, kļūdains; veda 338 karavīrus uz borta) un "Chikuzen Maru" (750 karavīri uz borta, t.sk. arī privātpersonas) izbrauca uz Japānas ostu Cugaru, no kurienes pārvietojās uz kuģa "Воронеж", kurš 1920. gada 24. jūnijā atstāja ostu un devās uz Latviju. 1920. gada 3. oktobrī kuģis ar ~1100 karavīriem un civilpersonām uz borta ieradās Liepājā, bet 6. oktobrī - Rīgā.

1920. gada 1. augustā daļu karavīru demobilizēja, bet vienību 28. oktobrī pārdēvēja par Latvijas strēlnieku (Troickas) pulku un iekļāva Robežsargu divīzijā - no decembra pulka daļas izvietotas Ludzā, Krāslavā un Rēzeknē. 1922. gada janvārī pulku pārformēja un kā 3. bataljonu iekļāva Aizputes kājnieku pulkā.

Skat. arī: Bočkarevas incidents latviešu un krievu virsnieku ziņojumos

Avoti un literatūra par šo tēmu

  • LVVA 6033. f., 1. apr., 254.-255. l. – 1. latv. str. pulka Troickā izformēšana un evakuācija
  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920 : Enciklopēdija - Preses nams: Rīga, 1999., 129., 276.-277. lpp.
  • Pēteris Dardzāns. Dieva plaukstā - Latviešu vecā strēlnieka atmiņas. Pārdomas. Atziņas. (1. sējums) - autora izdevums: Čikāga (ASV), 1985. - 539 lp.
  • Alekse I. Vienatnē svešumā. Ar Troickas pulku mājup. // Latvijas Vēstnesis. Rīga, 2004. gada 16. septembris.
  • Freimanis Jānis. Kāda Troickas bataljona kareivja gaitas svešumā un dzimtenē. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2002., Nr.4., 131.-150. lpp.
  • Kramiņš Gunārs. Troickas un Imantas pulki kā pirmās neatkarības karaspēka vienības. // Latviešu karavīrs vēsturiskā skatījumā : 2005., 2007. g. semināru materiāli ar papildinājumiem. - Latviešu virsnieku apvienība: Rīga, 2009. 113 lpp. - 14.-20. lpp.
  • Lauks Kārlis. Troickas pulks : dienas grāmata par pulka gaitām. - autora izdevums: Toronto, 1978., 240 lpp.
  • Pumpuriņš Tālis. Latviešu nacionālo krāsu propaganda Sibīrijā un Tālajos Austrumos Latvijas valsts tapšanas un Brīvības cīņu laikā. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 23.-29. lpp.
  • Pirmais Latvijas brīvošanas bataljons. // Latvijas Sargs. Nr.147., 04.07.1920., 1. lpp.
  • Pirmais Latvijas brīvošanas bataljons ceļā. // Latvijas Sargs. Nr.147., 04.07.1920., 2. lpp.
  • Kā radās pirmais Latvijas atbrīvošanas bataljons. // Latvijas Sargs. Nr.225., 03.10.1920., 4. lpp.
  • Ozols J. Cīņas dēļ brīvās Latvijas Sibīrijā. // Latvijas Sargs., Nr.228., 07.10.1920.

  • Joan McGuire Mohr. The Czech and Slovak Legion in Siberia, 1917-1922. - McFarland & Co, 2012 - 275 p. ISBN 0786465719

Resursi internetā par šo tēmu