Baltijas valsts

Baltijas valsts (vc. baltischer Staat, Baltenland, Vereinigtes Baltischer Staat) - 1. Pasaules kara beigu posmā veidots, taču nerealizēts projekts par Baltijas guberņu atdalīšanu no sabrukušās Krievijas impērijas un jaunas valsts izveidošanu mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā. Baltijas valsts ideja vācbaltiešu politiķu aprindās bija aktuāla no 1918. gada pavasara, kad Vācijas militārpolitiskajā kontrolē un jurisdikcijā nonāca arī Latvijas teritorija aiz Daugavas labā krasta, kā arī Ziemeļigaunija, līdz pat brīdim, kad 1918. gada 18. novembrī tika dibināta Latvijas Republika. R.Cerūzis iedala vācbaltiešu iecerēto Baltijas valstiskuma pasākumu divās daļās:

• „Baltijas hercogistes” projekts (1918. gada marts – 1918. gada septembris),
• „Baltijas valsts” projekts (1918. gada septembris – 1918. gada novembris).

Baltijas provinču atdalīšanas no Krievijas projekti, bija vairāki, kurus pieņemts traktēt kā vienu: kaut gan vispārējā izpratne par Baltijas teritorijas administratīvajiem un piederības principiem vācu sabiedrībā bija puslīdz vienota, detaļās Baltijas valstiskuma konceptuālās nostādnes bija mainīgas un tika pielāgotas aktuālajai politiskajai situācijai Vācijā, kā arī vietējiem apstākļiem, kas bija visnotaļ neprognozējami mainīgi. Pirmie, kas 1917. gada septembrī izvirzīja ideju par atdalīšanos no Krievijas un savas valsts dibināšanu, bija nelegālā baltiešu muižniecības uzticības padome Gintera fon Cēges-Manteufela, Erharda Dehio un Eduarda fon Bodisko vadībā, kas izstrādāja plānu Baltijas valsts izveidošanai. 1917. gada 1. novembrī arī Vidzemes muižniecības landtāgs lūdza Vācijas valdību atzīt tās oktobrī ievēlētos pārstāvjus un izteica vēlmi Vidzemes iedzīvotāju vārdā pievienot to kā provinci Prūsijai vai Vācijai. Ideja par atdalīšanos un savas valsts izveidošanu rada atsaucību arī latviešu pilsoniskajās aprindās, kuras līdz ar vācbaltiešiem visai aktīi iesaistījās projektu apspriešanā. 1917. gada 22. decembrī Tautas partija sasauca apspriedi A.Krastkalna vadībā Latvijas likteņu apspriešanai (Demokrātiskais bloks Ulmaņa ietekmē atteicās tajā piedalīties, kaut kopumā, kā norāda Klīve, lielākā daļa DB iesaistīto latviešu politiķu ticēja Vācijas uzvarai un līdz 1918. gada 11. novembrim bija aktīvi par sadarbošanos ar Vāciju). Sanākot 200-300 dalībniekiem, pieņēma rezolūciju ar aicinājumu apvienot latviešu apgabalus vienā valstī ar nacionālu pašpārvaldi un autonomiju, ko varētu arī ietvert Baltijas kopvalstī, ja tāda veidotos. Šo ideju proponēja Fr.Veinberga vadītā „Rīgas Latviešu Avīze“ (iznāca no 1917. gada 3. oktobra līdz 1918. gada 13. oktobrim). Bavārijas princis Leopolds 10. aprīlī uzklausīja delegāciju no Rīgas un atzina latviešu vēlmi apvienoties vienā teritorijā, norādot, ka to varot darīt tikai Kurzemes un Vidzemes guberņu iedzīvotāji, jo Latgale juridiski ir Krievijas sastāvā un Vācija nedrīkstot pārkāpt pamiera noteikumus.

Pirmā pasaules kara noslēguma posmā to sākotnēji apzīmēja ar jēdzienu „hercogiste“ (Herzogtum). Darbu pie šāda Baltijas kultūrvēsturiskās teritorijas vienojoša valstiskuma izveides juridiski ļāva uzsākt 1918. gada 3. martā noslēgtais Brestļitovskas (Brestas) miera līgums un tam sekojošie papildnolīgumi, saskaņā ar kuriem Krievija atteicās no Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas, Lietuvas un Polijas.

1918. gada 20. martā Rīgas pilsētas domes sēdē domnieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu pieprasīt Baltijas valsts dibināšanu ar Vācijas ķeizaru kā valdnieku. Latviešu domnieki (A.Krastkalns, Fr.Veinbergs, K.Pēkšēns, Lejiņš, J.Brigaders, A.Freija u.c.) pieprasīja 3 vēsturiskajām Baltijas guberņām pievienot arī Vitebskas guberņas latviešu daļu. 1918. gada 12. aprīlī sanāca Apvienotā Baltijas zemju padome (Vereinigter Landesrat Livland, Estland, Riga und Ösel) barona Pilara fon Pilhaua vadībā. No 58 dalībniekiem 34 bija baltieši, 14 igauņi, 10 latvieši. Latviešus ievēlēja arī prezidijā (A.Krastkalns un J.Valdmanis). Nolēma lūgt Vāciju paturēt šīs zemes savā militārā aizsardzībā un atbalstīt to atdalīšanos no Krievijas, izveidojot no Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Kurzemes (tās pārstāvji nepiedalījās) konstitucionāli monarhistisku valsti ar savu Satversmi, kas saistītos ar Vāciju personālūnijā. (Veinbergs iebilda pret konstitucionālu iekārtu, prasot „stipru“ monarhiju.) Aprīļa otrajā pusē delegācija Vācijā neko nepanāca un maijā atgriezās. Pēc tam, kad, parakstot 1918. gada 27. augustā Vācijas un Padomju Krievijas papildu līgumu, Padomju Krievija bija spiesta atteikties no augstākās varas arī Vidzemē un Igaunijā, radās apstākļi iespējamai Baltijas valsts vai citu valstisku veidojumu izveidošanai šajā teritorijā.

Būtiskas pārmaiņas koncepcijā bija vērojamas jau samērā īsajā laika posmā no 1918. gada sākuma līdz novembrim. Tā, piemēram, 1918. gada pirmajā pusē Berlīnē dominēja uzskats, ka Baltijai ir jābūt konstitucionālai monarhijai personālūnijā ar Vāciju, proti, no Prūsijas atkarīgai hercogistei ar Vilhelmu II kā Baltijas hercogu (vācbaltiešu aprindās šī iedeja neguva īpašu atsaucību, jo iekļuajoties Vācijas sastāvā kā federālajai zemei, latvieī un igauņi, izmantojot skaitlisko vairāķumu, dominētu gan pašvaldībās, gan Reihstāgā, bet vācbaltiešu muižniecība zaudētu savu īpašo statusu). Ieplānotās valsts vadītāja (hercoga) postenī bija izvēlējušies bijušā vācu Togo protektorāta gubernatoru, Mēklenburgas hercogu Ādolfu Frīdrihu. Turpretī jau gada otrajā pusē Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā virsroku guva ideja par neatkarīgu Baltijas valsti. Septembra beigās arī Vācijas ārlietu ministrijā bija radusies pārliecība, ka personālūnijas ar Baltiju projekts ir miris. 1918. gada 22. septembrī Vilhelms II, pamatojoties uz 27. augustā slēgtā Berlīnes līguma 7. pantu, uzdeva valsts kancleram grāfam fon Hertlingam informēt Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienoto zemes padomi, ka Vācija atzīst Baltijas zemes par no Krievijas varas brīvu un patstāvīgu apgabalu (Apvienotajā zemju padomē deklarācija nonāca tikai 17. oktobrī), kaut faktiski visa vara palika okupācijas pārvaldes rokās.

1918. gada 19. oktobrī Vācijas valdība informēja, ka nevarot nodrošināt pavasarī solīto palīdzību.

19.-20. oktobrī Rīgas pilī sanāca Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienotās zemju padomes pastāvīgā komisija fon Pilhaua vadībā. Deklarēja Apvienoto zemju padomi par augstāko varu Baltijā un tās 12. aprīlī ievēlēto pastāvīgo komisiju par pagaidu izpildu varu. Nolēma nekavējoties dibināt konstitucionāli monarhistisku Baltijas valsti, aicinot tajā arī Kurzemi. Kopējai zemju padomei bija jāizraugās zemes komiteja, tajā pārstāvot visas aprindas un tautības. Komitejai tika uzdots izstrādāt Satversmi (ko uzticēja Prof. Bretam un fon Falkenhauzenam) un izveidot Pagaidu valdību. No 1918 gada 5. Līdz 9. novembrim Rīgā notika Apvienotās zemes padomes sēde fon Pihlaua vadībā. Piedalījās arī Vācijas sūtnis fon Kemnics (von Kemnitz) un A.Vinnigs (August Winnig). 7. novembrī vienojās par Baltijas valsts „valdības“ jeb t.s. Baltijas Reģentu padomes (Baltischer Regentsschaftsrat) izveidi fon Pilhaua vadībā: 10 pastāvīgos locekļus (4 baltiešus: fon Pihlaus, Edgars Hepners /Hoepner/, Arveds fon Hāns un V. fon Bulmerinks /von Bulmerincq/; 3 latviešus: J.Blaus, A.Krastkalns un J.Bisenieks; 3 igauņus: Georgs Jīrmanis, L.Sār-Kērs un P.Taraska) un 3 vietniekus kā minoritāšu pārstāvjus (A.Purgalis, igaunis Nurmu un Frīdrihs fon Samsons-Himmelšterna /von Samson-Himmelstjerna/ kā lietuvietis).

Reģentu padomei bija uzticēts pārstāvēt Baltijas valsti uz ārieni un pieņemt pagaidu rīkojumus ar likumu spēku, kā arī tos īstenot. Vienlaikus ar Reģentu padomi izveidoja Zemes komiteju (Landesausschuß), no 60 locekļiem (20 baltieši, 20 latvieši, 20 igauņi) Eduarda fon Delingshauzena vadībā, kurā ietilpa arī 10 reģenti. No 50 vakancēm ievēlēja 26 (latvieši bija virsmežzinis Ģīmis, Dr. K.Lejiņš, agronoms P.Lejiņš, Pēkšēns, J.Purgalis, ģenerālmajors Jēkabs Plūme, draudzes vecākais Pēteris Treija), aicinot uz atlikušajām 24 vakancēm izvirzīt savus pārstāvjus igauņu nacionālās aprindas, kuras aicināja ņemt dalību Baltijas valsts dibināšanā. Tai uzticēja izstrādāt Baltijas valsts konstitūcijas projektu, kā arī uzdeva par pienākumu izstrādāt paņēmienu, kā konstitūcijas projektu apstiprināt kādā jaunievēlētā plašas tautas pārstāvniecībā.

Nolēma likvidēt 3 guberņas un izveidot 7 kantonus: 3 igauņu (Igaunijas, Ziemeļlīvzemes un salu) un 4 latviešu (Vidzemes jeb Dienvidlīvzemes, Rīgas, Kurzemes un Latgales). 8. novembrī vienojās par pamatprincipiem Satversmē: indivīda politisko un ticības brīvību (ja tā nevēršas pret valsti un līdzpilsoņu reliģju), pārvietošanās brīvību, personas un organizāciju īpašumu neaizskaramību, nacionālo īpatnību neaizskaramību un visu tautību vienlīdzību. Plānotajā parlamentā tika paredzēts deputātu skaitu dalīt nevis aproporcionāli, bet, lai skaitliski mazākās tautas netiktu diskriminētas, 3 daļās – pa vienai trešdaļai vāciešiem, latviešiem un igauņiem. Pasludinātā Baltijas valsts balstījās uz:

• indivīda politisko un tīcības brīvību;
• pārvietošanās brīvību;
• visa veida īpašuma neaizskaramību;
• visu tautību vienlīdzību.

Baltijas valstiskuma izveides pasākumu hronoloģija no 1918. gada marta līdz 11. novembrim (pamieram ar Vāciju) ir iedalāma divos posmos, ko nošķir 1918. gada 22. septembris. Šajā datumā Berlīne oficiāli pārtrauca tālāk izstrādāt no Vācijas tieši atkarīgo „Baltijas hercogistes“ projektu un nolēma atbalstīt neatkarīgas Baltijas valsts modeli. Hronoloģija:
1917. gads:

• 9.(22.) decembrī Rīgā notika latviešu pilsonisko partiju pārstāvju sapulce (vadīja Fr.Veinbergs un A.Krastkalns), kurā tika nolemts par no Krievijas neatkarīgas Baltijas valsts proklamēšanas nepieciešamību. Vācu varas iestādes aizliedza sapulces lēmumus publiskot.
  

1918. gads:

• 8. marts – Kurzemes landtāgs pieņēma rezolūciju, aicinot apvienot Baltijas zemes vienā teritorijā ar vienotu pārvaldi un konstitūciju. Kurzemes Zemes padome (Kurländischer Landesrat) piedāvā Kursemes hercoga kroni Vācijas ķeizaram Vilhelmam II;
• 15. marts – Vilhelms II atzīst Kurzemi par patstāvīgu hercogisti, atliekot de iure atzīšanu uz kara beigām;
• 20. marts - Rīgas pilsētas dome pieņem rezolūciju, ka nepieciešama no Krievijas neatkarīga konstitucionāla monarhija, kas apvienotu Igauniju, Vidzemi un Kurzemi.
• 11. aprīlis – tiek oficiāli pasludināta „Baltijas hercogiste“ (tajā ietilpst Kurzeme, Vidzeme ar Rīgu, Igaunija), sākas sarežģījumi ar tās oficiālo un arī starptautisko atzīšanu. Oficiālā akcepta trūkums like de iure atzīšanu atlikt līdz kara beigām;
• 12. aprīlis – apvienotā Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas zemes sapulce (58 deputāti, no tiem 34 vācbaltieši) pieņēma rezolūciju par atdalīšanos no Krievijas. Vidzemes Zemes padomes (Lievländische Landesrat) landmaršals Ā. Pilars fon Pilhaus prasīja izveidot konstitucionālu monarhiju, kuras sastāvā būtu Vidzeme, Igaunija, Rīga un Kurzeme un kura būtu personālūnijā ar Vāciju;
• 26. aprīlis – Latgales Zemes padome (atrodas Krievijas jurisdikcijā) pieprasa Latgales pievienošanu pārējām baltiešu zemēm, tādējādi formāli pievienojoties Baltijas hercogistes izveides plānam;
• 22. septembris – Vācijas valdība pārtrauc visus kolonizācijas projektus. Vācijas valsts atzīst Baltijas zemju (Vidzemes un Igaunijas) tiesības uz patstāvīga valstiskuma izveidi, vienlaikus Vācijas ķeizars atzīst Apvienotās zemju padomes (vereinigter Landesrat) tiesības īstenot formāli neatkarīga Baltijas valstiskuma ieceri;
• 19.-20. oktobris – Rīgas pilī sanāk apvienotā Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas zemju padomes komisija Ā. Pilara fon Pilhaua vadībā, proklamējot Apvienoto zemju padomi par augstāko varu Baltijā un tās pastāvīgo komisiju par izpildvaru. Apvienotajā zemju padomē iesaista arī Kurzemi. Tiek pieņemts lēmums nekavējoties radīt minētās kultūrvēsturiskās teritorijas vienojošu valsti;
• 5.-9. novembris – notiek Baltijas valsts varas institūciju izveide, tiek izveidota Baltijas Reģentu padome (Baltischer Regentsschaftsrat) Ā. Pilara fon Pilhaua vadībā, kurai dots uzdevums pārņemt varu Baltijā un sarīkot pašpārvaldes vēlēšanas. Šo pagaidu valdību veidoja ievēlēti 3 igaņi, 2 latvieši un 3 vācbaltieši, klāt nākot 1 latviešu un 1 vācbaltiešu pārstāvim no Kurzemes.
• 7. novembrī Rīgā Apvienotā Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas zemes padome izskatīja un atbalstīja Latgales Centrālās zemes padomes priekšsēdētāja R. fon Engelharta lūgumu atšķelt Latgali no Krievijas Vitebskas guberņas un pievienot Baltijas valstij.

Pēc t.s. Vācijas Novembra revolūcijas projekts apstājās un pēc Latvijas Republikas proklamēšanas zaudēja jēgu - Reģentu padome nolika savas pilnvaras un pasludināja pašlikvidēšanos 1918. gada 28. novembrī, atzīstot Latvijas Republiku. Centieni panākt Latvijas apvienošanos ar Igauniju un Lietuvas piesaisti, lai izveidotu 3 mazvalstiņu vietā lielāku, ekonomiski un militāri spēcīgāki, bija aktuāli daļā vācbaltiešu politiķu aprindās no separātā Brestas miera noslēgšanas 1918. gada pavasarī līdz pat 1921. gadam, kad Vācija atzina de iure Latvijas Republiku.

Skat. arī: Kurzemes hercogiste, Strika sazvērestība

Literatūra par šo tēmu

• Cerūzis Raimonds. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). Politiskie un starpnacionālie aspekti. - LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2004. - 291 lpp.
• Dr.Iur. Lazdiņš Jānis. Konstitucionālisma pirmssākumi un nerealizētie valstiskumi Latvijā. // Jurista vārds. 11.06.2013., Nr.23.(774.) 6.-15. lpp.
• Bērziņš P. Kas īstenībā vadīja daudzo pretinieku uzbrukumus mums? // Militārais apskats. 1934., Nr.11., 2069.-2076. lpp.
• Bērziņš P. Kas īstenībā vadīja daudzo pretinieku uzbrukumus mums? // Militārais apskats. 1934., Nr.12., 2211.-2218. lpp.
• Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana. Latvijas valsts tapšanas pirmais posms (līdz 18. novembrim 1918.) – V.Olava fonda sabiedrība: Rīga, 1925. – 124. lpp.
• Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados. – Golts un Jurjāns: Rīga, 1928. – 22.-24. lpp.
• Klīve Ā. Nacionālā padome un demokrātiskais bloks. // Archīvs. Raksti par latviešu problēmām. – Melnburna, 1968. – 8. sēj. – 25.-29., 39.-40. lpp.
• Jēkabsons Ē., Ščerbinskis V. Baltenlande – vēstures izgaisinātais rēgs. // Lauku avīze. – 1998., 7. februāris.
• Šilde Ā. Latvijas vēsture 1914-1940. – Daugava: Stokholma, 1976. – 233.-236. lpp.
• Andersons E. Latvijas vēsture 1914-1920. – Daugava: [Stokholma], 1967.
• Menders F. Domas, darbi un dzīve 1903.-1940. – Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, RK2215. – 955.-956. lpp.
• 20. gadsimta Latvijas vēsture. I : Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības atjaunošanai 1900-1918. / Atb. red. V.Bērziņš. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. – 676. lpp.
• Dokumenti par Latvijas valsts starptautisku atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem 1918-1998. / sast. A.Sarkanis. – Nordik: Rīga, 1999.
• Fēlikss Krusa. Baltijas hercogiste. // Universitas. 1958., Nr.5.
• Ronis I. Latvijas valsts izveidošanās vēsturiskie priekšnoteikumi // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1993. Nr.3. 75.–87. lpp.
• Paegle Spricis. Kā Latvijas valsts tapa. – Rīga, 1923. (1939., 1985.), 382. lpp.
• Zālīte P., Vācu varas pastari Latvijā, kritisks-vēsturisks Latvijas neatkarības cīņu, Golca kara gājiena, Bermonta avanturas, niedrisma un vācu Latvijas kolonizacijas tieksmu apskats. - Ā.Raņķa grāmatu tirgotavas apgādība: Riga, 1925., 419 lpp.

---

• Boehm M.H. Die Krisis des deutschbaltischen Menschen. – Verlag des Grenzboten: Berlin, 1915
• Dellingshausen E. von. Im Dienste der Heimat. Erinnerungen des Freiherrn Eduard von Dellingshausen ehem. Ritterschaftshauptmans von Estland. – Ausland und Heimat Verlag AG: Stuttgart, 1930. – S. 291.
• Böhm M. Die Letten. – Würtz: Berlin, [b.g.] – S. 84.-85.
• Volkmann H.-E. Die deutsche Baltikumspolitik zwischen Brest-Litovsk und Compiègne: Ein Beitrag zur „Kriegszieldiskussion“. – Böhlau Verlag: Köln/Vien, 1970
• Stopinski S. Das Baltikum im Patt der Mächte. Zur Entstehung Estlands, Lettlands und Litauens im Gefolge des Ersten Weltkrieges. – Verlag Arno Spitz: Berlin, 1997
• Wittram R. Baltische Geschichte 1180-1918. - München, 1954., 254 S.