Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija
Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) - mēreni marksistiska politiskā partija Latvijas Republikā, izveidota 1918. gada maijā, apvienojoties LSD pametušajiem maziniekiem (V.Bastjānis, A.Buševics, F.Cielēns, K.Eliass, B.Kalniņš, P.Kalniņš, K.Kalniņa, F.Menders, A.Petrevics u.c.). Partiju galvenokārt atbalstīja mazturīgā inteliģence un kvalificētākā strādniecība, bezzemnieki. Skaitliski lielākā partija Latvijā. Izdeva laikrakstu "Sociāldemokrāts".
Par savas darbības sākumu uzskatīja LSDSP 1. kongresu 1904. gadā, kad atsevišķās sociāldemokrātu organizācijas apvienojās un izveidoja pirmo latviešu politisko partiju - Latviešu sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP). Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) ietekmē 1906. gadā LSDSP iekļāvās KSDSP sastāvā kā Latvijas Sociāldemokrātija (LSD).
1918. gadā Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija iesaistījās Demokrātiskā bloka un Latvijas Tautas padomes darbā. Protestējot pret Rīgas latviešu zemessargu apšaušanu 1918. gada 30. janvārī, kā arī citu ideoloģisku nesaskaņu dēļ pārstāja sadarboties ar Latvijas Pagaidu valdību, sadarbību atsākot tikai pēc vairākiem mēnešiem. Pēc Neatkarības kara ņēma dalību Latvijas Republikas Satversmes Sapulcē (ievēlēti ar 38,7% balsu), Saeimas vēlēšanās (visās 4 Saeimās - 1922., 1925, 1928, un 1931. - partijai bija lielākā frakcija), piedalījās koalīcijas valdībās. Darba un sociālās likumdošanas lielākā iniciatore Satversmes sapulcē un visās 4 Saeimās, tās pārstāvji aktīvi darbojās starptautiskajās komisijās, visu nozīmīgāko likumprojektu izstrādāšanā, visās Saeimas komisijās.
Pēc sociāldemokrātu iniciatīvas tika atjaunotas un jaunveidotas slimokases (Latvijas Slimokasu savienības vadībā vairākums bija sociāldemokrātiem), tiem bija liela ietekme pilsētu domēs un Latvijas Pašvaldību savienībā, izglītības sistēmā (pēc to iniciatīvas tika izveidots arodskolu tīkls un skolas bērniem ar īpašām vajadzībām - Aberbergs, - Tautas Augstskola u.c. mācību iestādes), sociāldemokrātu vadībā darbojās 2/3 arodbiedrību.
1934. gadā pēc Ulmaņa apvērsuma partija tika aizliegta, vadība un aktīvākie biedri arestēti un uz laiku ieslodzīti Liepājas koncentrācijas nometnē, Kalnciema akmenslauztuvēs, zaudēja darbu valsts un pašvaldību iestādēs. Partija atjaunoja savu darbu 1945. gadā emigrācijā Rietumos, kur tās darbu koordinēja Ārzemju Komiteja Stokholmā.
Skat. arī: Latviešu sociāldemokrātu savienība
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 194.-195. lpp. ISBN 9984-00-395-7
