Beks
Bejs, arī beks, begs (no tjurk. bəq/bəy - "vadonis") - valdnieka, arī augstākās aristokrātijas tituls Mazāzijā un Centrālāzijā tjurku ciltīs. Viduslaikos pēc statusa hierarhijā līdzvērtīgs eiropiešu kņazs vai princis. VII gs. sastopam avotos bejus, kuri no cilts vadoņa vai provinces vietvalža bij kļuvuši jau par valdniekiem, lietojot titulu beglerbeg (burt. "beju bejs" - pēc ranga jau atbilstošs suverēnam monarham). Osmaņu impērijā beji bija pirmie trīs osmaņu valdnieki., bet pēc 1383. gada, kad bejam Muradam I kalifs piešķīra titulu „sultāns”, titula statuss pazeminājās un bija domāts tikai bijušo galvaspilsētu Bursas un Edirnes vietvalžiem, Samas salas vietvaldim, Valahijas un Moldāvijas gospodariem. Jaunajos laikos itulu bejs lietoja tiem virsniekiem un amatpersonām, kurām pēc sociālā ranga nevarēja dot tik augstu titulu kā pašā un šis tituls līdz ar to kļuva par apzīmējumu nedaudz zemākai pakāpei, bet augstāks par "aga" un efendi. Tomēr, šie divi zemākie tituli bieži tika lietoti kopā ar "bejs", piemēram, bejs-efendi kā apzīmēja valdnieka nama princeses vīru (pilns apzīmējums: Damads Šahjars bejs-efendi) un dēlu (Sultanzade bejs efendi), bet viņu dēlus sauca par bejzade (beja dēls), kas faktiski bija apzīmējums valdošā nama mazdēlam. XIX gs. impērijā par bejiem sāka dēvēt vienkārši cienījamus pilsoņus, pārvēršoties par uzrunu, līdzīgi kā līdzīgi kā britu sers, vai latviešu valodā - kungs.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens, Rīga, 2001., 12., 84. lpp.
