Atšķirības starp "Hercens Aleksandrs" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
4. rindiņa: 4. rindiņa:
 
Dzimis 1812. gada 25. martā (6.04.), [[Krievijas impērija]]s metropolē Maskavā, turīga [[Muižniecība|muižnieka]] Ivana Jakovļeva (''Иван Алексеевич Яковлев'') ģimenē. Māte - Henriete Vilhelmīne Luīze Hāga. Tā kā vecāki nebija laulājušies, dokumentos ierakstīja tēva izdomātu uzvārdu Hercens (''Герцен'', no vāc. ''Herz'' - "sirds"). Klasiska muižnieku bērnu mājas pamatizglītība. 1833. gadā absolvēja Maskavas universitātes fizikas un matemātikas nodaļu. Jau studiju gados aktīvi pievērsās reformatoriskām idejām. 1834. gadā par līdzdalību pretvalstiskā studentu biedrībā arestēts un nākamajā gadā izsūtīts uz Permu (''Пермь''), pēc tam uz Vjatku (''Вятка''), kur norīkots darbā [[Gubernators|gubernatora]] kancelejā. Pēc savau rīcību izskaidrojošas sarakstes ar troņmantnieku (nākošo [[Aleksandrs II, Krievijas imperators|Aleksandru II]]) apžēlots un pārcelts valsts dienestā uz Vladimiru (''Владимир''), kur slepus no vecākiem apprecējās. 1840. gadā saņēma atļauju atgriezties Maskavā, kur turpināja iesaistīties sabiedriskajās diskusijās par politiku. 1841.-1842. gados izsūtīts uz Novgorodu (''Новгород''), no kurienes atgriezies, pameta valsts dienestu. 1847. gadā, pēc tēva nāves saņēmis mantojumu, pameta Krieviju. Savos uzskatos šajā laikā drīzāk radikāls republikānis, kaut arī publikāciju sērijā "Vēstules no Mariņjī avēnijas" (''Письма с Avenue Marigny''), kuras publicēja laikraksts "Tēvzemes piezīmes" (''Отечественные записки''), vērojams visai antiburžuāzisks patoss. Ar sajūsmu uzņēma 1848. gada februāra revolūciju Francijā, kuras aculiecinieks bija. Tai sekojoša Jūnija sacelšanās un tās visai nežēlīgā apspiešana atstāja dziļu iespaidu uz Hercenu, kurš pēc šiem notikumiem savās idejās aizvien vairāk sāka tuvināties [[Sociālisms|sociālisma]] koncepcijai. Satuvinājās ar Prudonu u.c. zināmākajiem kreisajiem radikāļiem. Finansēja Prudona izdotās avīzes "Tautas balss" (''La Voix du Peuple'') izdošanu, pats piedalījās tās redakcijas darbā. 1849. gadā bija spiests pārcelties uz dzīvi Šveicē, bet no turienes uz Nicu (''Nice'') kas tajā laikā piederēja [[Sardīnijas karaliste]]i. Pēc sievas nāves 1852. gadā, pārcēlās uz dzīvi Londonā, kur 1853. gadā izveidoja ''Brīvo krievu tipogrāfiju'' (''Вольная русская типография''). No 1857. gada izdod uz politikas apskatiem orientētu laikrakstu "Zvans" (''Колокол''). Krievijā atzīts par valsts noziedznieku (1849. gada jūlijā konfiscēti visi Jakovļevu ģimenes īpašumi, un tikai barona Rotšilda, kura bankā tie bij ieķīlāti, iejaukšanās palīdzēja Hercena mātei daļu atgūt). 1865. gada martā pēc Krievijas imperatora piekrasījuma žurnālu slēdza un visa tā redakcija pārcēla savu darbību uz Šveici (kuras pilsonis bija Hercens), taču visai drīz laikraksts bankrotēja, jo sakarā ar atbalstu poļu dumpiniekiem, Krievijas abonentu skaits saruka no 3000 uz 500. Aprīlī turp tika pārcelta arī ''Brīvā krievu tipogrāfija''. Miris no plaušu karsoņa 1870. gada 2.(21.) janvārī Parīzē, kur bija ieradies darīšanās.
 
Dzimis 1812. gada 25. martā (6.04.), [[Krievijas impērija]]s metropolē Maskavā, turīga [[Muižniecība|muižnieka]] Ivana Jakovļeva (''Иван Алексеевич Яковлев'') ģimenē. Māte - Henriete Vilhelmīne Luīze Hāga. Tā kā vecāki nebija laulājušies, dokumentos ierakstīja tēva izdomātu uzvārdu Hercens (''Герцен'', no vāc. ''Herz'' - "sirds"). Klasiska muižnieku bērnu mājas pamatizglītība. 1833. gadā absolvēja Maskavas universitātes fizikas un matemātikas nodaļu. Jau studiju gados aktīvi pievērsās reformatoriskām idejām. 1834. gadā par līdzdalību pretvalstiskā studentu biedrībā arestēts un nākamajā gadā izsūtīts uz Permu (''Пермь''), pēc tam uz Vjatku (''Вятка''), kur norīkots darbā [[Gubernators|gubernatora]] kancelejā. Pēc savau rīcību izskaidrojošas sarakstes ar troņmantnieku (nākošo [[Aleksandrs II, Krievijas imperators|Aleksandru II]]) apžēlots un pārcelts valsts dienestā uz Vladimiru (''Владимир''), kur slepus no vecākiem apprecējās. 1840. gadā saņēma atļauju atgriezties Maskavā, kur turpināja iesaistīties sabiedriskajās diskusijās par politiku. 1841.-1842. gados izsūtīts uz Novgorodu (''Новгород''), no kurienes atgriezies, pameta valsts dienestu. 1847. gadā, pēc tēva nāves saņēmis mantojumu, pameta Krieviju. Savos uzskatos šajā laikā drīzāk radikāls republikānis, kaut arī publikāciju sērijā "Vēstules no Mariņjī avēnijas" (''Письма с Avenue Marigny''), kuras publicēja laikraksts "Tēvzemes piezīmes" (''Отечественные записки''), vērojams visai antiburžuāzisks patoss. Ar sajūsmu uzņēma 1848. gada februāra revolūciju Francijā, kuras aculiecinieks bija. Tai sekojoša Jūnija sacelšanās un tās visai nežēlīgā apspiešana atstāja dziļu iespaidu uz Hercenu, kurš pēc šiem notikumiem savās idejās aizvien vairāk sāka tuvināties [[Sociālisms|sociālisma]] koncepcijai. Satuvinājās ar Prudonu u.c. zināmākajiem kreisajiem radikāļiem. Finansēja Prudona izdotās avīzes "Tautas balss" (''La Voix du Peuple'') izdošanu, pats piedalījās tās redakcijas darbā. 1849. gadā bija spiests pārcelties uz dzīvi Šveicē, bet no turienes uz Nicu (''Nice'') kas tajā laikā piederēja [[Sardīnijas karaliste]]i. Pēc sievas nāves 1852. gadā, pārcēlās uz dzīvi Londonā, kur 1853. gadā izveidoja ''Brīvo krievu tipogrāfiju'' (''Вольная русская типография''). No 1857. gada izdod uz politikas apskatiem orientētu laikrakstu "Zvans" (''Колокол''). Krievijā atzīts par valsts noziedznieku (1849. gada jūlijā konfiscēti visi Jakovļevu ģimenes īpašumi, un tikai barona Rotšilda, kura bankā tie bij ieķīlāti, iejaukšanās palīdzēja Hercena mātei daļu atgūt). 1865. gada martā pēc Krievijas imperatora piekrasījuma žurnālu slēdza un visa tā redakcija pārcēla savu darbību uz Šveici (kuras pilsonis bija Hercens), taču visai drīz laikraksts bankrotēja, jo sakarā ar atbalstu poļu dumpiniekiem, Krievijas abonentu skaits saruka no 3000 uz 500. Aprīlī turp tika pārcelta arī ''Brīvā krievu tipogrāfija''. Miris no plaušu karsoņa 1870. gada 2.(21.) janvārī Parīzē, kur bija ieradies darīšanās.
  
−
Galvenie filosofiskie darbi: "Diletantisms zinātnē" (''Дилетантизм в науке'', 1842.-1843.), "Vēstules par dabas pētīšanu" (''Письма об изучении природы'', 1845.-1846.), "No viņa krasta" (''С того берега'', 1847.-1850.). Hercena ideju evolūcijas ceļš visai sarežģīts un pretrunīgs, taču visiem viņa teorētiskajiem meklējumiem raksturīga tendence pamatojoties un sabiedriskās un filosofiskās domas atziņām, radīt jaunu "reālistisku" zinātnisku teoriju, kas pamatotu gaidāmās sociālās pārmaiņas. Balstīdamies (pietiekami kritiski) uz [[Utopiskais sociālisms|utopiskā sociālisma]], restaurācijas laikmeta romantiskās [[historiogrāfija]]s un XIX gs. [[Vācu klasiskā filosofija|vācu klasiskās filosofijas]] idejām, Hercens tās eklektiski apvienoja, izveidojot visai interesantu pasaules skatījumu. Tajā svarīgāks elements bija mēģinājums pa jaunam traktēt [[Hēgelis Georgs Vilhelms Fridrihs|Hēgeļa]] [[Dialektika|dialektiku]], kuru pats Hercens vēlāk nosauca par "revolūcijas algebru". Savos filosofiskajos meklējumos centās pierādīt esamības un domāšanas, prakses un teorijas, sabiedrības un personības vienotību. Centās atrast un formulēt izziņas metodi, kas būtu adekvāta īstenībai un kurā būtu apvienota pieredze un abstraktā domāšana, "empīrija" un "spekulācija".
+
Galvenie filosofiskie darbi: "Diletantisms zinātnē" (''Дилетантизм в науке'', 1842.-1843.), "Vēstules par dabas pētīšanu" (''Письма об изучении природы'', 1845.-1846.), "No viņa krasta" (''С того берега'', 1847.-1850.). Hercena ideju evolūcijas ceļš visai sarežģīts un pretrunīgs, taču visiem viņa teorētiskajiem meklējumiem raksturīga tendence pamatojoties un sabiedriskās un filosofiskās domas atziņām, radīt jaunu "reālistisku" zinātnisku teoriju, kas pamatotu gaidāmās sociālās pārmaiņas. Balstīdamies (pietiekami kritiski) uz [[Utopiskais sociālisms|utopiskā sociālisma]], restaurācijas laikmeta romantiskās [[historiogrāfija]]s un XIX gs. [[Vācu klasiskā filosofija|vācu klasiskās filosofijas]] idejām, Hercens tās eklektiski apvienoja, izveidojot visai interesantu pasaules skatījumu. Tajā svarīgāks elements bija mēģinājums pa jaunam traktēt [[Hēgelis Georgs Vilhelms Fridrihs|Hēgeļa]] [[Dialektika|dialektiku]], kuru pats Hercens vēlāk nosauca par "revolūcijas algebru". Savos filosofiskajos meklējumos centās pierādīt esamības un domāšanas, prakses un teorijas, sabiedrības un personības vienotību. Centās atrast un formulēt izziņas metodi, kas būtu adekvāta īstenībai un kurā būtu apvienota pieredze un abstraktā domāšana, "empīrija" un "spekulācija". Vēstures filosofijā Hercens vairāk pievērsās sabiedrības attīstību noteicošo likumsakarību problēmai, gala rezultātā secinot, ka tā ir vēstures stihiskās gaitas (tautu neapziņātā dzīve) un indivīdu apzinātās darbības (zinātnes dzīves) saplūšana. Sociālajā sfērā, kaut visai radikāli orientēts, neredzēdams, ka Rietumeiropas realitātē vēstures gaita sakristu ar cilvēces domas par sociālo taisnīgumu attīstību, ļāvās visai skeptiskam un pesimistiskam noskaņojumam attiecībā par sociālas revolūcijas varbūtrējām izredzēm Rietumos. Kā alternatīvu izvirzīja "krievisko" jeb zemnieku sociālisma koncepciju, saskatot tieši krievu zemnieku [[Obščina|obščinā]] augsni sociālām pārmaiņām.
  
 
== Literatūra par šo tēmu ==
 
== Literatūra par šo tēmu ==

Versija, kas saglabāta 2009. gada 23. jūlijs, plkst. 12.09

Aleksandrs Hercens (1867.)

Aleksandrs Hercens (Герцен, Александр Иванович, 1812.-1870.) - filosofs, rakstnieks, publicists, narodņicisma ideologs un aizsācējs.

Dzimis 1812. gada 25. martā (6.04.), Krievijas impērijas metropolē Maskavā, turīga muižnieka Ivana Jakovļeva (Иван Алексеевич Яковлев) ģimenē. Māte - Henriete Vilhelmīne Luīze Hāga. Tā kā vecāki nebija laulājušies, dokumentos ierakstīja tēva izdomātu uzvārdu Hercens (Герцен, no vāc. Herz - "sirds"). Klasiska muižnieku bērnu mājas pamatizglītība. 1833. gadā absolvēja Maskavas universitātes fizikas un matemātikas nodaļu. Jau studiju gados aktīvi pievērsās reformatoriskām idejām. 1834. gadā par līdzdalību pretvalstiskā studentu biedrībā arestēts un nākamajā gadā izsūtīts uz Permu (Пермь), pēc tam uz Vjatku (Вятка), kur norīkots darbā gubernatora kancelejā. Pēc savau rīcību izskaidrojošas sarakstes ar troņmantnieku (nākošo Aleksandru II) apžēlots un pārcelts valsts dienestā uz Vladimiru (Владимир), kur slepus no vecākiem apprecējās. 1840. gadā saņēma atļauju atgriezties Maskavā, kur turpināja iesaistīties sabiedriskajās diskusijās par politiku. 1841.-1842. gados izsūtīts uz Novgorodu (Новгород), no kurienes atgriezies, pameta valsts dienestu. 1847. gadā, pēc tēva nāves saņēmis mantojumu, pameta Krieviju. Savos uzskatos šajā laikā drīzāk radikāls republikānis, kaut arī publikāciju sērijā "Vēstules no Mariņjī avēnijas" (Письма с Avenue Marigny), kuras publicēja laikraksts "Tēvzemes piezīmes" (Отечественные записки), vērojams visai antiburžuāzisks patoss. Ar sajūsmu uzņēma 1848. gada februāra revolūciju Francijā, kuras aculiecinieks bija. Tai sekojoša Jūnija sacelšanās un tās visai nežēlīgā apspiešana atstāja dziļu iespaidu uz Hercenu, kurš pēc šiem notikumiem savās idejās aizvien vairāk sāka tuvināties sociālisma koncepcijai. Satuvinājās ar Prudonu u.c. zināmākajiem kreisajiem radikāļiem. Finansēja Prudona izdotās avīzes "Tautas balss" (La Voix du Peuple) izdošanu, pats piedalījās tās redakcijas darbā. 1849. gadā bija spiests pārcelties uz dzīvi Šveicē, bet no turienes uz Nicu (Nice) kas tajā laikā piederēja Sardīnijas karalistei. Pēc sievas nāves 1852. gadā, pārcēlās uz dzīvi Londonā, kur 1853. gadā izveidoja Brīvo krievu tipogrāfiju (Вольная русская типография). No 1857. gada izdod uz politikas apskatiem orientētu laikrakstu "Zvans" (Колокол). Krievijā atzīts par valsts noziedznieku (1849. gada jūlijā konfiscēti visi Jakovļevu ģimenes īpašumi, un tikai barona Rotšilda, kura bankā tie bij ieķīlāti, iejaukšanās palīdzēja Hercena mātei daļu atgūt). 1865. gada martā pēc Krievijas imperatora piekrasījuma žurnālu slēdza un visa tā redakcija pārcēla savu darbību uz Šveici (kuras pilsonis bija Hercens), taču visai drīz laikraksts bankrotēja, jo sakarā ar atbalstu poļu dumpiniekiem, Krievijas abonentu skaits saruka no 3000 uz 500. Aprīlī turp tika pārcelta arī Brīvā krievu tipogrāfija. Miris no plaušu karsoņa 1870. gada 2.(21.) janvārī Parīzē, kur bija ieradies darīšanās.

Galvenie filosofiskie darbi: "Diletantisms zinātnē" (Дилетантизм в науке, 1842.-1843.), "Vēstules par dabas pētīšanu" (Письма об изучении природы, 1845.-1846.), "No viņa krasta" (С того берега, 1847.-1850.). Hercena ideju evolūcijas ceļš visai sarežģīts un pretrunīgs, taču visiem viņa teorētiskajiem meklējumiem raksturīga tendence pamatojoties un sabiedriskās un filosofiskās domas atziņām, radīt jaunu "reālistisku" zinātnisku teoriju, kas pamatotu gaidāmās sociālās pārmaiņas. Balstīdamies (pietiekami kritiski) uz utopiskā sociālisma, restaurācijas laikmeta romantiskās historiogrāfijas un XIX gs. vācu klasiskās filosofijas idejām, Hercens tās eklektiski apvienoja, izveidojot visai interesantu pasaules skatījumu. Tajā svarīgāks elements bija mēģinājums pa jaunam traktēt Hēgeļa dialektiku, kuru pats Hercens vēlāk nosauca par "revolūcijas algebru". Savos filosofiskajos meklējumos centās pierādīt esamības un domāšanas, prakses un teorijas, sabiedrības un personības vienotību. Centās atrast un formulēt izziņas metodi, kas būtu adekvāta īstenībai un kurā būtu apvienota pieredze un abstraktā domāšana, "empīrija" un "spekulācija". Vēstures filosofijā Hercens vairāk pievērsās sabiedrības attīstību noteicošo likumsakarību problēmai, gala rezultātā secinot, ka tā ir vēstures stihiskās gaitas (tautu neapziņātā dzīve) un indivīdu apzinātās darbības (zinātnes dzīves) saplūšana. Sociālajā sfērā, kaut visai radikāli orientēts, neredzēdams, ka Rietumeiropas realitātē vēstures gaita sakristu ar cilvēces domas par sociālo taisnīgumu attīstību, ļāvās visai skeptiskam un pesimistiskam noskaņojumam attiecībā par sociālas revolūcijas varbūtrējām izredzēm Rietumos. Kā alternatīvu izvirzīja "krievisko" jeb zemnieku sociālisma koncepciju, saskatot tieši krievu zemnieku obščinā augsni sociālām pārmaiņām.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 150.-151. lpp.
  • Hercens A. Kas vainīgs? - Liesma: Rīga, 1974. - 287 lp.
  • Kas kurš ir: pasaulslavenu personu biogrāfijas. / red. V.Slavkins - Valters un Rapa: Rīga, 1999. - 318. lp., ISBN 998459503X, ISBN 9984-595-08-0
  • Володин А.И. Герцен. - Мысль: Москва, 1970, - 215 с.
  • Герцен А. Былое и думы.- Худож. лит.: Москва, 1987, Ч. 1-5, - 670 с.
  • Герцен Александр. Былое и думы. - Худож. лит.: Москва, 1987, Ч. 5 (оконч.), - 566 с.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Hercens_Aleksandrs&oldid=19117"