Atšķirības starp "Rietumu brīvprātīgo armija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Rietumu brīvprātīgo armija''' (kr. ''Западная добровольческая армия'') - 1919. gada augusta otrā pusē izveidota [[Mītava|Mītavā]] no bijušajiem [[Landesvērs|landesvēristiem]], bijušajām [[Vācijas impērija]]s armijas vienībām Kurzemē un Zemgalē, kā arī no [[Krievijas impērija]]s [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] karagūstekņiem Vācijā. Komandieris kņazs [[Bermonts Pāvels|Pāvels Bermonts-Avalovs]], dalībai [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu karā]] pret [[lielinieki]]em. Armijā ietilpa:
+
'''Rietumu brīvprātīgo armija''' (kr. ''Западная добровольческая армия'') - 1919. gada augusta otrā pusē izveidota [[Mītava|Mītavā]] dalībai [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu karā]] pret [[lielinieki]]em no bijušajiem [[Landesvērs|landesvēristiem]], bijušajām [[Vācijas impērija]]s armijas vienībām Kurzemē un Zemgalē, kā arī no [[Krievijas impērija]]s [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] karagūstekņiem Vācijā. Komandieris kņazs [[Bermonts Pāvels|Pāvels Bermonts-Avalovs]]. Armijā ietilpa:
 
* grāfa [[Kellera korpuss]] (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris [[pulkvedis]] Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
 
* grāfa [[Kellera korpuss]] (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris [[pulkvedis]] Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
 
* [[Virgoliča korpuss]] (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris [[Žandarmi|žandarmu]] pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
 
* [[Virgoliča korpuss]] (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris [[Žandarmi|žandarmu]] pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
 
* [[Vācu leģions]] (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris [[jūras kapteinis]] Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 9000 vīru);
 
* [[Vācu leģions]] (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris [[jūras kapteinis]] Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 9000 vīru);
 +
* [[Dzelzsdivīzija]] (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris [[majors]] J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 15 000 vīru);
 +
* [[Dibiča brīvkorpuss]] (dislocēts Lietuvā, komandieris pulkvedis Dibičs; ~3 000 vīru);
 +
* [[Plēves grupa]] (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru).
  
 
Armijas izveide noritēja Vācijas armijas virspavēlniecības protekcijā. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' pakļautībā. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. <ref>LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.</ref> Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-51 000 kareivju, 600 ložmetēju, 100 lielgabalu, 50 mīnmetēju un 120 lidmašīnu.<ref>Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.</ref>  
 
Armijas izveide noritēja Vācijas armijas virspavēlniecības protekcijā. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' pakļautībā. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. <ref>LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.</ref> Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-51 000 kareivju, 600 ložmetēju, 100 lielgabalu, 50 mīnmetēju un 120 lidmašīnu.<ref>Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.</ref>  

Versija, kas saglabāta 2009. gada 3. aprīlis, plkst. 07.16

Rietumu brīvprātīgo armija (kr. Западная добровольческая армия) - 1919. gada augusta otrā pusē izveidota Mītavā dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem no bijušajiem landesvēristiem, bijušajām Vācijas impērijas armijas vienībām Kurzemē un Zemgalē, kā arī no Krievijas impērijas 1. Pasaules kara karagūstekņiem Vācijā. Komandieris kņazs Pāvels Bermonts-Avalovs. Armijā ietilpa:

  • grāfa Kellera korpuss (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris pulkvedis Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
  • Virgoliča korpuss (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris žandarmu pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
  • Vācu leģions (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris jūras kapteinis Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 9000 vīru);
  • Dzelzsdivīzija (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris majors J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 15 000 vīru);
  • Dibiča brīvkorpuss (dislocēts Lietuvā, komandieris pulkvedis Dibičs; ~3 000 vīru);
  • Plēves grupa (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru).

Armijas izveide noritēja Vācijas armijas virspavēlniecības protekcijā. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas pakļautībā. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. [1] Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-51 000 kareivju, 600 ložmetēju, 100 lielgabalu, 50 mīnmetēju un 120 lidmašīnu.[2]

Pavisam 12000 kājnieku un 65 lielgabalu.[3]

Skat. arī: Bermontiāde

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Atsauces

  1. LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.
  2. Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.
  3. Pēteris Radziņš. Latvijas atbrīvošanas karš. - Avots, Rīga, 1990.