Atšķirības starp "Rietumu brīvprātīgo armija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
9. rindiņa: 9. rindiņa:
 
** Pētersdorfa brīvkorpuss (''Freikorps von Petersdorff'', 50 jātjieki)
 
** Pētersdorfa brīvkorpuss (''Freikorps von Petersdorff'', 50 jātjieki)
 
* 2. korpuss, jeb t.s. [[Virgoliča korpuss]] (''2-й Западный корпус под командованием Вырголича''; Ziemeļlietuvā, komandieris [[Žandarmi|žandarmu]] pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
 
* 2. korpuss, jeb t.s. [[Virgoliča korpuss]] (''2-й Западный корпус под командованием Вырголича''; Ziemeļlietuvā, komandieris [[Žandarmi|žandarmu]] pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
−
* [[Plēves grupa]] (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru);
+
* [[Rietumu brīvprātīgo armijas upju kara flotile|Upju kara flotile]].
−
* [[Rietumu brīvprātīgo armijas upju kara flotile|Upju kara flotile]];
+
16. oktobrī armijā ieskaitīja:
−
* [[Vācu leģions]] (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris [[jūras kapteinis]] Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5500 vīru);
+
* [[Dibiča brīvkorpuss|Dibiča brīvkorpusu]]
−
* kā arī Vācijas armijas [[Dzelzsdivīzija]] (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris [[majors]] J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5 000 vīru);
+
* [[Plēves grupa|Plēves grupu]] (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru);
−
tehniskās un loģistikas vienības.
+
* [[Vācu leģions|Vācu leģionu]] (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris [[jūras kapteinis]] Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5500 vīru);
 +
* [[Dzelzsdivīzija|Dzelzsdivīziju]] (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris [[majors]] J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 5 000 vīru).
 +
 
 
Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada rudenī ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' sastāvā bija 40-45 000 vīru (12-15 000 durkļu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu<ref>Lidotspējīgas aptuveni 40–45 lidmašīns. Pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā. Lidmašīnas bija tam brīdim modernās ''Junkers'', ''Rumpler'' un ''Halberstadt''. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.</ref> (5 kara aviācijas vienības: 424. (''Freiwillige Flieger-Abteilung 424''), 34., 101. lidotāju nodaļa, Zaksenburgas kaujas eskadriļa un 426. lidotāju nodaļa (''Flieger-Abteilung 426''), kas bija tieši pakļautas taktiskajām karaspēka apakšvienībām), 3 [[Bruņuvilciens|bruņuvilcienu]], 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju<ref>Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.</ref>).  
 
Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada rudenī ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' sastāvā bija 40-45 000 vīru (12-15 000 durkļu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu<ref>Lidotspējīgas aptuveni 40–45 lidmašīns. Pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā. Lidmašīnas bija tam brīdim modernās ''Junkers'', ''Rumpler'' un ''Halberstadt''. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.</ref> (5 kara aviācijas vienības: 424. (''Freiwillige Flieger-Abteilung 424''), 34., 101. lidotāju nodaļa, Zaksenburgas kaujas eskadriļa un 426. lidotāju nodaļa (''Flieger-Abteilung 426''), kas bija tieši pakļautas taktiskajām karaspēka apakšvienībām), 3 [[Bruņuvilciens|bruņuvilcienu]], 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju<ref>Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.</ref>).  
  

Versija, kas saglabāta 2013. gada 23. marts, plkst. 11.41

Awaloff soldaten.jpg

Rietumu brīvprātīgo armija (kr. Западная добровольческая армия, an. West Russian Volunteer Army, Westrussische Befreiungsarmee, vc, Freiwillige Russische Westarmee), Rietumkrievijas armija jeb daiļliteratūrā Bermonta armija (vc. Bermondt-Armee) - 1919. gada 5. septembrī Mītavā nodibināta karaspēka grupa dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem. Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgo armiju kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas un Ziemeļrietumu frontes virspavēlniekam N.Judeničam. Štāba priekšnieks pulkvedis Čaikovskis (полковник Чайковский), komandieri:

Armija sāka veidoties 1919. gada jūlija otrajā pusē un augustā, kad t.s. Kellera korpuss Mītavā (mūsd. Jelgava) 18. jūlijā atdalījās no firsta Līvena vienības un pārdēvēja savu grupu par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas brīvkorpusiem un no landesvēra demobilizētajiem, - ar Judeniča pavēli (приказ по армии N 1 от 5 сентября 1919 г.) 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī fon der Golcs Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - Dzelzsdivīzija u.c. 6. rezerves korpusa daļas, - formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas oficiāli pārgāja Bermonta pakļautībā).[1] Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. [2] No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki simti latviešu), bet pārējie - vācieši vai baltieši. Štāba priekšnieks bija pulkvedis Čaikovskis (полковник Чайковский), militāro operāciju veidotājs - majors J.Bišofs, neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - fon der Golcs. Lietvedības valoda bija krievu un vācu. Armiju veidoja:[3]

  • 1. korpuss, jeb t.s. Kellera korpuss (1-й Западный корпус имени графа Келлера; Mītavas apkaimē, komandieris pulkvedis Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
    • 1. artilērijas divizionas (no Vācijas armijas pārnākusī Priča un Mildes artilērijas baterija, 4 lielgabali, 60 vīri)
    • Pētersdorfa brīvkorpuss (Freikorps von Petersdorff, 50 jātjieki)
  • 2. korpuss, jeb t.s. Virgoliča korpuss (2-й Западный корпус под командованием Вырголича; Ziemeļlietuvā, komandieris žandarmu pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
  • Upju kara flotile.

16. oktobrī armijā ieskaitīja:

Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada rudenī Rietumu brīvprātīgo armijas sastāvā bija 40-45 000 vīru (12-15 000 durkļu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu[4] (5 kara aviācijas vienības: 424. (Freiwillige Flieger-Abteilung 424), 34., 101. lidotāju nodaļa, Zaksenburgas kaujas eskadriļa un 426. lidotāju nodaļa (Flieger-Abteilung 426), kas bija tieši pakļautas taktiskajām karaspēka apakšvienībām), 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju[5]).

Kā iespējamie sabiedrotie karadarbības laikā tiek minēti:

1919. gada 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. Kā pamatvirziens tika noteikts Daugavpils ieņemšana un uzbrukuma attīstīšana ziemeļaustrumu virzienā. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. 27. septembrī ģen. Judeničs parakstīja pavēli Bermonta armijai 10 dienu laikā ierasties Narvas frontē. 8. oktobrī Rietumu brīvprātīgo armija uzsāka kaujas operācijas pret Latvijas armiju. 9. oktobrī ģen. Judeničs izdeva rīkojumu (приказ главнокомандующего Северо-Западным фронтом N 79 от 9 октября 1919 г.), ka turpmāk Ziemeļrietumu frontei nav nekāda sakara ar t.s. Rietumu brīvprātīgo armiju. Tai virzoties uz Rīgu, sākās karadarbība pret ceļu aizšķērsojušajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem - t.s. Bermontiāde, - novembra vidū Bermonta armija galu galā cieta sakāvi un 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 2. decembrī armija ar pavēli (приказом по армии N 97 от 2 декабря 1919 г.) tika pārdēvēta par "ģenerālmajora kņaza Avalova karaspēka grupu" (войсковая группа генерал-майора князя П. М. Авалова).

12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Karavīri tika internēti Lamsdorfas, Vinsdorfas, Altgrābeves nometnēs. Pēc tam visai daudzi bijušie šīs armijas karavīri, atjaunojot daļu numurus, iekļāvās Vācijā t.s. brīvkorpusu sastāvā.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.
  2. ↑ LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.
  3. ↑ Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 78. lpp.
  4. ↑ Lidotspējīgas aptuveni 40–45 lidmašīns. Pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā. Lidmašīnas bija tam brīdim modernās Junkers, Rumpler un Halberstadt. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.
  5. ↑ Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.

  • Freikorpskmpferrussis.jpg

    karavīri

  • Fon der Golcs un Pāvels Bermonts-Avalovs, 29.06.1919.

  • Armijas parāde, 29.06.1919.

  • 1. kājnieku izlūkbataljona karavīri, 29.06.1919.

  • Pāvels Bermonts ar saviem karavīriem

  • Karavīri, 1919. gada rudens

  • vācu vienība. 1919. gada rudens

  • 426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens

  • 426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens

  • lidmašīnas, 1919. gada oktobris

  • notriekta bermontiešu lidmašīna, 1919. gada rudens

  • bermontiešiem atņemtas lidmašīnas korpuss

  • bruņotais auto "Max"

  • bruņotais auto "Moritz"

  • Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads

  • Militārās tehnikas nodošana, 1920. gads

  • Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads.

  • Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
  • P. Bermonta-Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas virsniecības raksturojums // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V. – Rīga, 2004. – 57.–66. lpp.
  • Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
  • Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Katvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 13.-22. lpp.
  • Российский государственный военный архив (РГВА) : Штаб Западной добровольческой армии (1919-1922); Фонд: 40147, Дело: 70.
  • Авалов П. В борьбе с большевизмом. - Глюкштадт/Гамбург, 1925
  • Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
  • Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926
  • Goltz Rüdiger von der. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. - K.F.Kochler Verlag: Leipzig, 1920 - 312 S.
  • Goltz Rüdiger von der. Als politischer General im Osten. - Leipzig, 1936

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Rietumu_brīvprātīgo_armija&oldid=43720"