Rietumu brīvprātīgo armija

Rietumu brīvprātīgo armija (kr. Западная добровольческая армия) jeb daiļliteratūrā Bermonta armija - 1919. gada augusta otrā pusē izveidota Mītavā dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem no bijušajiem landesvēristiem, bijušajām Vācijas impērijas armijas vienībām Kurzemē un Zemgalē, kā arī no Krievijas impērijas 1. Pasaules kara karagūstekņiem Vācijā. Komandieris kņazs Pāvels Bermonts-Avalovs. Armijā ietilpa:

Grāfa Kellera korpuss (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris pulkvedis Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
Virgoliča korpuss (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris žandarmu pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
Vācu leģions (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris jūras kapteinis Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 9000 vīru);
Dzelzsdivīzija (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris majors J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 15 000 vīru);
Dibiča brīvkorpuss (dislocēts Lietuvā, komandieris pulkvedis Dibičs; ~3 000 vīru);
Plēves grupa (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru).
Upju flote

Armijas izveide noritēja Vācijas armijas virspavēlniecības protekcijā. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas pakļautībā. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. ^[1] Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču vispārpieņemts ir, ka 1919. gada rudenī Rietumu brīvprātīgo armijas kaujassastāvā bija 40-45 000 vīru, 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu, 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju^[2]). No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri, bet pārējie - vācieši. Štāba priekšnieks un militāro operāciju veidotājs bija maj. J.Bišofs. Viņa vārdā tika izdotas arī lielākā daļa pavēļu. Lietvedības valoda bija vācu. Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgo armiju un norīkoja to pakļauties Krievijas ziemeļrietumu armijas komandierim N.Judeņičam. Cīņās pret lieliniekiem šī armija tā arī neiesaistījās (izņemot dažas sporādiskas sadursmes), jo iestrēga karadarbībā ar jaundibināto, taču Krievijas "balto" neatzīto Latvijas, Igaunijas un Lietuvas armijām. Pēc sakāves t.s. Bermontiādē, armija 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt.

Attēlu galerija

Fon der Golcs un Pāvels Bermonts-Avalovs, 29.06.1919.
Armijas parāde, 129.06.1919.
Keller 1 schwadron.jpg

Grāfa Kellera korpusa 1. eskadrona karavīri, 29.06.1919.
1. kājnieku izlūkbataljona karavīri, 29.06.1919.
Pāvels Bermonts ar saviem virsniekiem
Pāvels Bermonts ar saviem karavīriem
Karavīri, 1919. gada rudens
Westarmee Eiserner Division 1919.jpg

Armijas parāde, 1919. gada 1. septembris
Kellera korpusa virsnieku un karavīru grupa 1919. gada rudenī
426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens
Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads
Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads.
Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa