Rietumu brīvprātīgo armija
Rietumu brīvprātīgo armija (kr. Западная добровольческая армия) jeb daiļliteratūrā Bermonta armija - 1919. gada augusta otrā pusē izveidota Mītavā dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem. Komandieris kņazs Pāvels Bermonts-Avalovs. Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgās armijas izveidošanu un pakļāva to Krievijas ziemeļrietumu armijas komandierim N.Judeničam, uz kura pozīcijām Petrogradas pievārtē šai armijai vajadzēja virzīties.
Pirmo vienību sāka veidot Zalcvēdeles (Salzwedel) karagūstekņu nometnē 1919. gada pavasarī, no Krievijas impērijas 1. Pasaules kara karagūstekņiem Vācijā. Jūnija beigās vienība tika pārvesta uz Jelgavu, kur Vācijas armijas virspavēlniecības protekcijā tika papildināta ar atbrīvotajiem karagūstekņiem, bijušajiem landesvēristiem un brīvkorpusiem Kurzemē un Zemgalē. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas pakļautībā. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. [1] No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki simti latviešu), bet pārējie - vācieši vai vācbaltieši. Štāba priekšnieks un militāro operāciju veidotājs bija majors J.Bišofs. Viņa vārdā tika izdotas arī lielākā daļa pavēļu. Lietvedības valoda bija vācu.
Armiju veidoja:[2]
- Grāfa Kellera korpuss (izvietots Mītavas apkaimē, komandieris pulkvedis Potockis; ~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru);
- Virgoliča korpuss (dislocēts Ziemeļlietuvā, komandieris žandarmu pulkvedis Virgoličs; ~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru);
- Vācu leģions (dislocēts Bauskas apkaimē, komandieris jūras kapteinis Zīverts; ~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 9000 vīru);
- Dzelzsdivīzija (dislocēta Mītavas apkaimē, komandieris majors J. Bišofs; ~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 15 000 vīru);
- Dibiča brīvkorpuss (dislocēts Lietuvā, komandieris pulkvedis Dibičs; ~3 000 vīru);
- Plēves grupa (dislocēta Priekules apkaimē, komandieris majors Plēve; ~3 000 vīru).
- Upes kara flote
Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada rudenī Rietumu brīvprātīgo armijas kaujassastāvā bija 40-45 000 vīru, 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu[3] (5 kara aviācijas vienības: 424., 34., 101. lidotāju nodaļa, Zaksenburgas kaujas eskadriļa un 426. lidotāju nodaļa, kas bija tieši pakļautas taktiskajām karaspēka apakšvienībām), 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči (pēc paša Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-52 000 kareivju[4]).
Cīņās pret lieliniekiem šī armija tā arī neiesaistījās (izņemot dažas sporādiskas sadursmes), jo iestrēga karadarbībā ar jaundibināto, taču Krievijas "balto" neatzīto Latvijas, Igaunijas un Lietuvas armijām. Pēc sakāves t.s. Bermontiādē, armija 3 kolonnās atkāpās uz vienīgās draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, arjergards robežu šķērsoja 25.12., bet pēdējās armijas daļas - Jaungada naktī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt.
Satura rādītājs
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.
- ↑ Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 78. lpp.
- ↑ Patiesībā, šķiet, to gan bija daudz mazāk – aptuveni 40–45 lidmašīnu. Skaitlis 120 acīmredzot radies tāpēc, ka daudzi lidaparāti bija izjauktā veidā un lidošanai nederīgi. Lidmašīnas bija tam brīdim modernās Junkers, Rumpler un Halberstadt – gan iznīcinātāji, gan bumbvedēji. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē un Pētersfelde pie Dobeles. Tāpat arī Vecaucē un Vaiņodē atradās aviācijas bāzes.
- ↑ Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.
Attēlu galerija
- Freikorpskmpferrussis.jpg
karavīri
Fon der Golcs un Pāvels Bermonts-Avalovs, 29.06.1919.
Armijas parāde, 29.06.1919.
- Keller 1 schwadron.jpg
Grāfa Kellera korpusa 1. eskadrona karavīri, 29.06.1919.
1. kājnieku izlūkbataljona karavīri, 29.06.1919.
Pāvels Bermonts ar saviem virsniekiem
Pāvels Bermonts ar saviem karavīriem
Karavīri, 1919. gada rudens
vācu vienība. 1919. gada rudens
- Westarmee Eiserner Division 1919.jpg
Dzelzsdivizija, 1919. gada 1. septembris
Dzelzsdivizija, 1919. gada 1. septembris
Kellera korpusa virsnieku un karavīru grupa 1919. gada rudenī
426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens
lidmašīnas, 1919. gada oktobris
notriekta bermontiešu lidmašīna, 1919. gada rudens
bermontiešiem atņemtas lidmašīnas korpuss
zenītlielgabals "Max"
zenītlielgabals "Moritz"
Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads
Militārās tehnikas nodošana, 1920. gads
Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads.
Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
- P. Bermonta-Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas virsniecības raksturojums // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V. – Rīga, 2004. – 57.–66. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Гольдин A. Речная флотилия Западной добровольческой армии полковника П. М. Бермондта-Авалова в боях в Прибалтике (октябрь – декабрь 1919 г.) - diskusija
- Западная добровольческая армия - diskusija
- РУССКАЯ ЗАПАДНАЯ ДОБРОВОЛЬЧЕСКАЯ АРМИЯ
- Вольфганг Акунов. Позабытая война.
- Сергей Вейгман. Немецкий фашист из русских князей. // Столичные новости. №05 (201) 12-18 февраля 2002
- Сергей Базанов. Граф Келлер - первая шашка Русской армии.
- Западная добровольческая армия - Русская Идея
- Русская Западная добровольческая армия
- Крест Бермонт-Авалова
- Гольдин А.П. Наступление западной добровольческой армии на Ригу в октябре 1919 года: причины, цели и последствия.
