Krievijas impērija

**Pоссiйская Имперiя**
pastāv	1721.-1917
pārvalde	imperators Valsts dome; ;
imperatori	Pēteris I (1721.-1725.); Katrīna I (1725.-1727.); Pēteris II (1727.-1730.); Anna I (1730.-1740.); Anna II (1740.-1741.); Joans VI (1740.-1741.); Elizabete (1741.-1761.); Pēteris III (1761.-1762.); Katrīna II (1762.-1796.); Pāvils I (1796.-1801.); Aleksandrs I (1801.-1825.); Nikolajs I (1825.-1855.); Aleksandrs II (1856.-1881.); Aleksandrs III (1881.-1894.); Nikolajs II (1894.-1917.);

Krievijas impērija (kr. Pоссiйская Имперiя) - valsts Austrumeiropā laikā no 1721. līdz 1917. gadam. 1721. gada 22. oktobrī (2. novembrī) Maskavas caristes cars Pēteris I kronējās par "viskrievijas imperatoru" (Император Всероссийский), un mainīja valsts nosaukumu uz "Krievija" jeb "Krievijas impērija".

Ārpolitikā visai agresīva valsts, īstenoja aktīvu ekspansiju, paplašinot savu teritoriju uz vājāko kaimiņu rēķina: XVIII gs. tā iekaroja Baltiju, Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju, daļu Polijas, Ziemeļkaukāzu, XIX gs. - Somiju, Besarābiju, Aizkaukāzu, Kazahiju, Turkestānu, Sibīriju līdz Klusajam okeānam. Apdzīvotie apgabali aizņēma valsts mazāko daļu rietumos, dienvidos un Centrālāzijā, bet milzīgas teritorijas ap Urālu kalnu grēdu un visa Sibīrija bija mazapdzīvoti reģioni un cilvēkresursu ziņā nenozīmīgi. Saimnieciskā ziņā izteikti agrāra valsts ar vāju urbanizācijas un rūpniecības līmeni (pilsētas un rūpniecības aizmetņi koncentrējās tikai valsts rietumdaļā, kur bija pietiekami daudz iedzīvotāju. Kultūras ziņā aktīvi kopēja Eiropas paraugus, cenšoties ārēji līdzināties tai.

Visi iedzīvotāji bija impērijas pavalstnieki un iedalījās 4 pamatkārtās: muižnieki, garīdznieki, pilsonība un zemnieki (atsevišķi pastāvēja raznočinci, inteliģence), un lielā skaitā apakškategoriju. Mantojama monarhija, kurā imperatoram (caram) de jure piederēja gandrīz neierobežota, patvaldnieciska vara, imperators bija arī bruņoto spēku virspavēlnieks. Imperatora likumdevēja varu ierobežoja augstākā aristokrātija, kas nekavējās ar valsts apvērsumu, ja valdnieks sāka īstenot pārāk patstāvīgu politiku; juridiski no 1810. gada to ierobežoja Valsts padome, bet no 1906. gada - parlaments, ko veidoja Valsts padome un vēlēta Valsts dome.

1917. gada Februāra revolūcijas laikā imperatoru Nikolaju II piespieda atteikties no troņa. Augstākā valsts vara nonāca Pagaidu valdības rokās, kas 1.(14.)09.1917. izveidoja t.s. Priekšparlamentu (Предпарламент) 555 locekļu sastāvā, kas proklamēja Krievijas republiku.

Skat. arī: Krievijas impērijas Pilnais likumu krājums, Krievijas impērijas armijas, civilo un galma amatu pakāpju tabula, pilsoņu karš Krievijā

Literatūra par šo tēmu

Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 59. lpp.

Cross A. In the Lands of the Romanovs: An Annotated Bibliography of First-hand English-language Accounts of the Russian Empire (1613-1917). - Cambridge, 2014. XVI+432 p.

Resursi internetā par šo tēmu

Armia carska - historia jednej z armii biorących udział w Pierwszej Wojnie Światowej - Armii carskiej


pastāv	1721.-1917
pārvalde	imperators Valsts dome
imperatori	Pēteris I (1721.-1725.) Katrīna I (1725.-1727.) Pēteris II (1727.-1730.) Anna I (1730.-1740.) Anna II (1740.-1741.) Joans VI (1740.-1741.) Elizabete (1741.-1761.) Pēteris III (1761.-1762.) Katrīna II (1762.-1796.) Pāvils I (1796.-1801.) Aleksandrs I (1801.-1825.) Nikolajs I (1825.-1855.) Aleksandrs II (1856.-1881.) Aleksandrs III (1881.-1894.) Nikolajs II (1894.-1917.)

Krievijas impērija

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt