Marksisms-ļeņinisms
Marksisms-ļeņinisms jeb vienkārši ļeņinisms (kr. марксизм-ленинизм) - PSRS oficiālā ideoloģija, Ļeņina u.c. boļševiku partijas ideologu izveidotais marksisma traktējums, kas no klasiskā marksisma atšķīrās jau tik ievērojami, ka to sāka apzīmēt šādi. Leģitimizācija tika pamatota, atsaucoties uz Ļeņina kā neapstrīdamas un dogmatiskas autoritātes vārdu, kas arī noteica šīs ideoloģijas nosaukumu. Tika postulēts, ka marksisma-ļeņinisma koncepcija "ir visspēcīga, tāpēc ka tā ir pareiza". Pamatakcents tika likts uz Ļeņina tēzi, ka K.Marksa mācību jāpārveido tā, lai "ne vien vareizi izskaidrotu pasauli, bet to arī pārveidotu". Mācības ideoloģiskais kodols tika prezentēts kā zinātniskais komunisms, kas tika atzīts par marksisma-ļeņinisma svarīgāko sastāvdaļu. Jauna traktējuma nepieciešamība tika pamatota ar to, ka XX gs. sākumā esot sācies jauns vēstures laikmets, izvirzot jaunus teorijas un prakses jautājumus. Ļeņins, selektīvi par pamatu ņemot Marksa mācību, izveidoja koncepciju par kapitālistiskā ražošanas veida imperiālistisko stadiju. Izveidoja sociālistiskās revolūcijas teoriju, izvirzot ideju, ka šādai revolūcijai vispirms jāuzvarot vienā valstī, bet tad ķēdes reakcijā tā izplatīsies apkārtējās zemēs, līdz pārņemšot visu pasauli (ko tālāk Staļina vadībā koriģēja, interpretējot Ļeņina mācību: pie nosacījuma, ka valsts strauji attīsta savu industriālo potenciālu, lai spētu izturēt pārējās pasaules spiedienu un vajadzības gadījumā – aizstāvēties).
Laika gaitā marksisms-ļeņinisms tika daudzkārt koriģēts, ņemot vērā reālo pieredzi PSRS iekš- un ārpolitikā, to noformulējot kārtējo PSKP kongresu lēmumos un PSKP programmā. Pakāpeniski tika izveidota visas dzīves sfēras - ētiku, morāli, politiku, ekonomiku, zinātni, kultūru, sadzīvi, privāto dzīvi, - aptveroša un regulējoša ideoloģija, kurai tika pakļauta sabiedrība PSRS un tās satelītvalstīs XX gs. otrajā pusē (līdz pat PSRS sabrukumam 90. gadu sākumā). Kā speciāls kurss marksisms-ļeņinisms bija obligāts mācību priekšmets jebkurā augstskolā, jebkurā specialitātē studējošam. Pati ideoloģija pieņēma klasiskas reliģijas pazīmes: nekritiska, sakrāla attieksme pret ideoloģijas pamattekstiem (K. Marksa “Kapitāls” un “Komunistiskās partijas manifests”, Ļeņina, kādu laika Staļina u.c. partijas līderu teorētiskajiem tekstiem un runām); tautai pierasto Svēto Trīsvienību nomainīja cita trīsvienība: Markss, Engelss un Ļeņins; 10 baušļu vietā – "Komunisma cēlāju morāles kodekss”; krusta vietā stājās sarkana piecstaru zvaigzne; svētbilžu vietā – partijas vadoņu ģīmetnes; krusta gājienu vietā – partijas svētku demonstrācijas; ticības mocekļu vietā – partijas mocekļu kults; Sv. Vakarēdiena vietā – uzņemšana pionieros, komjauniešos, partijā, regulārās partijas biedru sapulces; pārmantota tika neiecietība pret citām reliģijām, vajājot tās un to sekotājus, postot kulta vietas; svētā ticības kara koncepcija par ideoloģijas misionēšanu visa pasaulē, militāri pretstāvot visām citām idejām u.tml. Jautājot indivīdam, populārākais formulējums bija: “Vai tu tici komunisma idejai un uzvarai?”, jo visa pamatā bija ticība.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 258.-259. lpp.
