Konstitūcija

Konstitūcija (no lat. constituere - "nodibināt, iekārtot, sakārtot"), arī satversme jeb pamatlikums - jaunajos laikos valsts iekārtas apraksts ar augstāko juridisko spēku, kas nosaka valsts sabiedrisko, politisko iekārtu, valsts varas institūciju izveidošanas un darbības pamatprincipus, vēlēšanu sistēmu (ja tāda ir), pilsoņu tiesības, brīvības un pienākumus, u.c. valsts uzbūves pamatprincipus. Par senākajām tiek uzskatītas 1776. gadā britu kolonijās Ziemeļamerikā pieņemtās konstitcijas, savukārt Eiropā pirmo konstitūciju pieņēma 1791. gadā Francijā. Valstīs ar stabiliem politiskajiem institūtiem un skaidru to izpratni - piemēram, Lielbritānija, Izraēla u.c., - iztiek bez rakstītas konstitūcijas.

Oktroētā konstitūcija (no fr. octroyer - "dāvāt, piešķirt") - nevis pilsoņu vēlētu priekšstāvju izstrādāta un pieņemta, bet gan monarha v.c. vienpersoniska valsts vadītāja izdota konstitūcija.

Skat. arī: Radomas Konstitūcija, PSRS Konstitūcija, Krievijas SFPR Konstitūcija, Japānas Konstitūcija, Francijas Konstitūcija, Pirmās Republikas Konstitūcija, Otrās Republikas Konstitūcija, Trešās Republikas Konstitūcija, Ceturtās Republikas Konstitūcija, Otrās Impērijas Konstitūcija, Veimāras konstitūcija, Latvijas PSR Konstitūcija, Prūsijas Konstitūcija, Vācijas Impērijas Konstitūcija, Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcija, Jasa

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 187. lpp.