PSRS Konstitūcija
No ''Vēsture''
PSRS Konstitūcija (Конституция СССР, an. Constitution of the Soviet Union, vc. Verfassungen der UdSSR) - PSRS valsts iekārtu nosakošais pamatlikums, konstitūcija. Atkarībā no konteksta:
- 1923. gada 6. jūlijā Centrālās izpildkomitejas pieņemta pirmā PSRS konstitūcija. Apstiprināta 1924. gada 31. janvārī 2. Vissavienības padomju kongresā. Sastāvēja no divām daļām: 1) Deklarācija par PSRS dibināšanu; 2) Līgums par PSRS dibināšanu. Abi šie dokumenti bija izstrādāti 1922. gada 30. decembrī 1. Vissavienības padomju kongresā. Deklarācijā tika pamatota nepieciešamība sabrukušās Krievijas impērijas teritorijā jaundibinātajām padomju republikām apvienoties vienā valstī, lai ātrāk novērstu pasaules kara postījumus, pārveidotu tautsaimniecību un nostiprinātu ārējo drošību. Līgumā tika juridiski noformēta Krievijas SFPR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza SFPR brīvprātīga apvienošanās vienā valstī, noteikta PSRS un savienoto republiku institūciju kompetence, savienības pilsonība, ģerbonis, karogs un galvaspilsēta. Par augstāko valsts varas institūciju noteica PSRS Padomju deputātu kongresu. Pēc tās parauga tika pārstrādātas savienoto un autonomo republiku Konstitūcijas.
- 1936. gada 5. decembrī 8. ārkārtas vissavienības padomju kongresā pieņemta otrā PSRS Konstitūcija. Tika deklarēts, ka PSRS jau esot "uzcelts" sociālisms, tika pasludināta darba tautas vara, ko tā īsteno ar darbaļaužu padomju deputātu starpniecību; vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas vēlēšanu tiesības aizklāti balsojot, deklarētas pilsoņu tiesības, brīvības un pienākumi. Par augstāko varas institūciju noteica PSRS Augstāko padomi, kas ievēlēja valdību - Tautas komisāru padomi (no 1946. gada - Ministru padomi). Salīdzinot ar iepriekšējo Konstitūciju, ievērojami bija paplašināta centrālo institūciju vara uz savienoto republiku varas institūciju kompetences rēķina. Pēc šī parauga tika pārstrādātas savienoto un autonomo republiku Konstitūcijas.
- 1977. gada 7. oktobrī PSRS 9. sasaukuma Augstākās padomes ārkārtas 7. sesijā pieņemta trešā PSRS Konstitūcija. Tika deklarēts, ka visa vara pieder tautai, kas to īsteno ar tautas deputātu padomju kā valsts politiskā pamata starpniecību. Noteikta vienota PSRS pilsonība; pilsoņu pamattiesības, pamatbrīvības un pamatpienākumi; nacionāli valstiskā iekārta; sociālistiskais īpašums kā valsts ekonomiskās sistēmas pamats; tautas deputātu padomes un to ievēlēšanas kārtība; vissavienības, savienoto un autonomo republiku augstākās valsts varas un pārvaldes institūcijas, vietējās valsts varas un pārvaldes institūcijas; tiesas spriešana, arbitrāža un prokuratūras uzraudzība; valsts atribūika utt. Tika noteikts, ka PSKP ir sabiedrības vadošais un virzošais spēks, tās sistēmas, valsts un sabiedrisko organizāciju kodols. Salīdzinot ar iepriekšējo Konstitūciju, pal=pildināta ar jaunām sadaļām un nodaļām: Valsts un persona, Sociālā attīstība un kultūra, Ārpolitika. Pēc šī parauga tika pārstrādātas savienoto un autonomo republiku Konstitūcijas.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 196.-197. lpp.
- Кукушкин Ю.С., Чистяков О.И. Очерк истории Советской Конституции. - Политиздат: Москва, 1987
