Labības magazīna
Labības magazīna, pagasta magazīna (kr.волостной магазин (амбар), хлебозапасный магазин) - pagasta labības uzkrājums/klēts neražas gadiem. Šāda pārvaldes institūciju veidota organizēta uzkrājumu veidošana zināma jau Livonijas laikā, kad Rūjienas pilī pēc mestra Burharda Hornhusena rīkojuma izveidoja labības magazīnu (Kornkammer Liflands). Pirmās labības magazīnas Krievijas impērijā sāka veidot XVIII gs. otrajā pusē. Impērijas valdība rūpējās par neražu seku likvidēšanu, taču labību no karaspēka magazīnām izsniedza tikai kroņa zemniekiem, jo vairāki ukazi uzdod muižniekiem rūpēties par saviem zemniekiem bada gados (muižās bija savas labības noliktavas, no kurām muižnieku pienākums bija neražas gados izsniegt zemniekiem labību maizei un sēklai). 1756. gadā parādās pirmās sabiedriskās magazīnas Vidzemē. Grāfs Ludvigs Augusts Mellins izstrādāja pagastu magazīnu iekārtošanas standartus, apmācīja zemniekus tās izmantot, premējot veiksmīgākos - šo praksi pārņēma arī citās muižās. Katrīnas II laikā muižniekiem uzdeva turēt muižās zināmu daudzumu labības rezerves, cēla labības magazīnas apriņķa pilsētās, līdz 1792. gada landtāgā maršals G.Baiers labības uzkrāšanu ierosina uzdot pašiem zemniekiem. Labības vākšanu no Vidzemes un Kurzemes zemniekiem uzsāka 1799. gadā. XIX gs. labības magazīnu dibināšanas un funkcionēšanas kārtību noteica zemnieku brīvlaišanas likumi (1817., 1819.). Labības magazīnu pārzināja pagasta vecākais. Saskaņā ar 1817.g. Kurzemes zemnieku likumu, katrā pagastā bija jāizveido labības rezervju fonds jeb magazīna. No pagasta iedzīvotājiem magazīnas klētī bija jāsavāc tik lielus labības krājumus, lai uz katru iedzīvotāju iznāktu 2,5 četvertes labības. Katrs zemnieks ar pagasta valdes atļauju varēja aizņemties labību ar atdošanu +6% gadā.
Sistēma izrādījās visai neefektīva: neražas gados labības krājumi izrādījās nepietiekoši, bet pārējā laikā to savākšana un uzglabāšana radīja tikai zaudējumus (vienā gadā veco labību izlietot nevarēja, tā bojājās). Tāpēc Vidzemē un Kurzemē ar laiku daļu labības magazīnas krājumu pakāpeniski pārdeva un izveidoja t.s. "pārtikas kapitālu", ko ieguldīja pagasta lādē. Kurzemē labības magazīnas beidza pastāvēt 1915. gadā, bet Vidzemē un Latgalē - 1917. gadā.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 141. lpp.
- Jenšs J. Vidzemes zemnieku pārtikas jautājums. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1938. Nr.2. – 373.–400. lpp.
- Общее положение о крестьянах. // Свод Законов Российской Империи. (неофиц. изд.). - 1912, Т. IX, приложение. - c. 1-82.
Resursi internetā par šo tēmu
- Волчков В. Руководство для крестьян. Сборник действующих узаконений, касающихся обществ. их упр. и обязанностей сел. и волост. должност. лиц и ниж. чинов. - Тип. М.Н.Лаврова: Москва, 1880. — 256 с.
- Настольная книга земского начальника и волостного правления. / Сост. Н.Г.Яновский. - Тип. бр.Дельберг: Ромны, 1894. - 512 с.
- Общее Положение о крестьянах, вышедших из крепостной зависимости 19 февраля 1861 г.
