Vidzemes landtāgs
Vidzemes landtāgs (vāc. Landtag no die Land – "zeme", der Tag – "diena") - laikā no 1561. gada Vidzemes (Zviedru Vidzeme, vēlāk Vidzemes guberņa un Igaunijas guberņa) augstāko kārtu pārstāvju diezgan regulāra kopsapulce savstarpējo strīdu risināšanai, saimniecisko attiecību kārtošanai, politisko un likumdošanas jautājumu risināšanai, kā arī pildīja augstākās tiesas funkcijas. Piedalīties bija tiesīgs jebkurš dižciltīgais no 21 gada vecuma, taču bez balsstiesībām. Ievēlēt goda amatos kopā ar bruņniecības pārvaldi varēja tikai imatrikulētos dižciltīgos. Landtāgu vadīja landmaršals, bet protokolu - uz mūžu ievēlēts bruņniecības sekretārs.
1629.-1710. gadu periodā to aizvietoja Vidzemes bruņniecības konvents (literatūrā dažkārt saukts par muižniecības konventu).
Apelācijas kārtībā izskatīja zemāko tiesu spriedumus un kā pirmā instance iztiesāja svarīgākos muižnieku strīdus. To ne retāk kā reizi gadā sasauca ģenerālgubernators, sākumā vienojoties ar landrātu kolēģiju par vietu un laiku. Vēlāk to sasauca pēc karaļa rīkojuma. Kaut arī faktiski Vidzemes landtāgs bija Vidzemes dzimts bruņniecības un muižniecības pilnsapulce, tomēr to uzskatīja par visas provinces pārstāvju sapulci, kas lemj valsts un provinces interesēs. Landtāgs izskatīja muižnieku sūdzības par valsts amatpersonu rīcību, deva atzinumus par ģenerālgubernatora priekšlikumiem, sūtīja delegācijas pie karaļa, apsprieda Vidzemes mižnieku lietas.
Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai 1710. gadā landtāgs turpināja pastāvēt kā kārtu sapulce ar vietēja rakstura likumdošanas tiesībām, taču tā lēmumi stājās spēkā tikai pēc imperatora akcepta. Tika sasaukts neregulāri, ar pārtraukumiem. Laikā no 1785. līdz 1796. gadam to aizvietoja muižnieku kopsapulces. Kārtējās sēdes reizi 3 gados sasauca ģenerālgubernators. Vidzemes landtāgā bija jāpiedalās visiem pilngadīgiem matrikulētiem muižniekiem - muižu īpašniekiem, ķīlas valdītājiem vai nomniekiem. Rīgu landtāgā pārstāvēja 2 rātes sūtņi, kuriem bija viena balss. Landtāgs varēja izlemt jebkuru jautājumu, izņemot tieslietas, kas attiecās uz bruņniecību, izstrādāja visus zemnieku likumus, izskatīja privātas sūdzības. Vidzemes bruņniecības pēdējais landtāgs sanāca 1920. gada 5. aprīlī.
Ar Latvijas Republikas 1920. gada 29. jūnija likumu tika likvidētas Vidzemes, Kurzemes un Piltenes bruņniecība, atceltas to locekļu privātās un publiskās tiesības un priekšrocības. Vidzemes landtāga kā bruņniecības kopsapulces savu interešu aizstāvēšanai funkcijas pārņēma Vidzemes Vispārderīgā biedrība (Livländischen Gemeinnützigen Verband).
Skat. arī: Livonijas landtāgs
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 137.-138. lpp.
- Herberts fon Blankenhagens. Pasaules vēstures malā : atmiņas no vecās Vidzemes 1913-1923. - Madris: Sigulda, 2018., ISBN 978-9984-31-088-6
