Atšķirības starp "Magnuss, Livonijas karalis" versijām
m |
m |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
Bīskaps Magnuss aktīvi maijā atpirkat no [[Kurzemes bīskapija]]s [[Koadjutors|koadjutora]] Ulriha fon Bēra par 9200 dālderiem kā arī Edavales (''Edwahlen'', mūsd. Ēdole) pili ar novadu un Šlekas (''Schleck'', mūsd. Zlēkas) muižu tiesības uz Kurzemes bīskapa krēslu un jau 20. maijā Magnusa titulatūra ir „No Dieva žēlastības Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskaps“ (''Von Gottes Gnaden Dischoff der Stiffte Osell, Wieck un Churlandt''). Šajā pašā laikā viņš panāca [[Livonijas ordenis|Livonijas ordeņa]] Soneburgas (''Soneburg'', mūsd. Māsilinna) pils un fogtijas Sāmsalā pārņemšanu no [[Fogts|fogta]] Heinriha fon Vulfa-Lidinghauzena, kurš atdeva valdījumu separāti, bez mestra akcepta, kā arī nopirka no apostazējušā bīskapa Morica fon Vrangela tiesības uz Rēveles (''Revel'', mūsd. Tallina) bīskapa krēslu un īpašumus. Tas izraisīja saspīlējumu attiecībās ar [[Kurzemes un zemgales hercogiste]]s hercogu [[Ketlers Gothards|Ketleru]]. Nestabilā politiskā situācija (zemnieku nemieri Vīkas novadā, [[Žečpospoļita]]s intereses Kurzemē u.c.) lika bīskapam Magnusam 1561. gada 4. jūnijā parakstīt vienošanos ar Frederiku II, kā rezultātā tika noliegtas Dānijas zemju Livonijā iespējamo sekularizāciju, aizliegts Magnusam apprecēties bez karaļa akcepta, pretī saņemot 3000 dālderu pabalstu, 1000 dālderu aizdevumu un iespējas noturēties Livonijā. 1561./1562. gada ziemā Magnuss pārcēla rezidenci uz Kurzemes bīskapiju, kur uzturējās Ambotē (''Amboten'', mūsd. Embūte), Piltenē (''Pilten''), Cīravā (''Zirau'') u.c. 1563. gada vasarā, sākoties Zviedrijas-Dānijas Septiņgadu karam (1563.-1570.), zviedru karaspēks iekaroja Magnusa kontinentālo īpašumu centru Hāpsalu (''Hapsal''), vēlāk arī Lihulas (''Leal'') u.c. pilis. Rezultātā Magnusa varā 1563. gada beigās palika vien Sāmsala, Dago (mūsd. Hijumā) un Kurzemes bīskapa zemes. 1566.-1567. gados Magnuss uzsāka sarunas ar Žečpospoļitas karali [[Sigismunds II Augusts, Žečpospoļitas karalis|Sigismundu II Augustu]], lūdzot tā māsas Annas roku, taču sarunas nevainagojās panākumiem. Savukārt 1568. gadā uzsāktās Dānijas un Zviedrijas miera sarunas, kuras draudēja leģitimizēt Magnusa kontinentālo īpašumu zaudēšanu, lika tam meklēt spēcīgākus sabiedrotos. Šajā situācijā [[Maskavas cariste|Maskavas]] [[Cars|cara]] [[Ivans IV, Maskavas cars|Joanna IV]] piedāvājums 1569. gada aprīlī izveidot [[Livonija|Livonijā]] [[Vasaļvalsts|vasaļvalsti]], par kuras [[Monarhs|monarhu]] kļūtu Magnuss, viņam šķita vairāk nekā pieņemams. Pēc sūtniecību apmaiņas 1570. gada vasarā uz Maskavu devās pats Magnuss. Augustā tika pasludināts, ka maskaviešu iekarotās zemes nu ir [[Livonijas karaliste]], bet Magnuss pasludināts par Livonijas karali un stājās laulībā ar cara radinieci Eifimiju, kurai purā tika solītas 5 mucas zelta. Livonijas karaļa rezidence bija tam izlēņotā Oberpālenas (''Oberpahlen'', mūsd. Peltsamā) pils. 1573. gadā Magnuss apprecēja savas nelaiķes sievas māsu Mariju. Neraugoties uz visumā veiksmīgo (mazie īpašumi un finansiālās iespējas ievērojami ierobežoja viņa rīcībspēju) darbību Magnusa tiešā pārvaldījumā bija tikai dažas pilis, cars pūra naudu tā arī neizmaksāja, savukārt dāņu kontrolētajā Vīkā karaļa vārdā (nevis Magnusa vārdā) rīkojās Kopenhāgenas ieceltais [[stadhaulders]] Klauss fon Ungerns - Magnuss vienu brīdi vairs nekontrolēja Sāmsalas-Vīkas bīskapijas teritoriju. Sarunas 1576. gada rudenī par iespēju pāriet Žečpospoļitas aizbildniecībā beidzās neveiksmīgi, taču 1577. gadā situācija uzlabojās: ar Maskaviju tika noslēgts [[1577. gada Pleskavas līgumsPleskavas līgums]], un, baidoties no maskaviešiem, Magnusam brīvprātīgi pakļāvās gandrīz visa Vidzeme, viņš savu rezidenci pārcēla uz Vendeni (''Venden'', mūsd. Cēsis) un ar viņa Livonijas karalisti jau varēja rēķināties kā ar reālu politisku spēku. Visu izjauca viņa tikšanās 1577. gada 31. augustā Vendenē ar caru, kurš to kā nepaklausīgu [[Vasalis|vasali]] lika arestēt un karaspēkam lika pārņemt savā kontrolē Magnusa valdījumus. Kaut pēc laika Magnusu atbrīvoja par izpirkuma naudu 40 000 Ungārijas guldeņu apmērā un atjaunoja tā tiesības, taču tikai ''de iure''. | Bīskaps Magnuss aktīvi maijā atpirkat no [[Kurzemes bīskapija]]s [[Koadjutors|koadjutora]] Ulriha fon Bēra par 9200 dālderiem kā arī Edavales (''Edwahlen'', mūsd. Ēdole) pili ar novadu un Šlekas (''Schleck'', mūsd. Zlēkas) muižu tiesības uz Kurzemes bīskapa krēslu un jau 20. maijā Magnusa titulatūra ir „No Dieva žēlastības Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskaps“ (''Von Gottes Gnaden Dischoff der Stiffte Osell, Wieck un Churlandt''). Šajā pašā laikā viņš panāca [[Livonijas ordenis|Livonijas ordeņa]] Soneburgas (''Soneburg'', mūsd. Māsilinna) pils un fogtijas Sāmsalā pārņemšanu no [[Fogts|fogta]] Heinriha fon Vulfa-Lidinghauzena, kurš atdeva valdījumu separāti, bez mestra akcepta, kā arī nopirka no apostazējušā bīskapa Morica fon Vrangela tiesības uz Rēveles (''Revel'', mūsd. Tallina) bīskapa krēslu un īpašumus. Tas izraisīja saspīlējumu attiecībās ar [[Kurzemes un zemgales hercogiste]]s hercogu [[Ketlers Gothards|Ketleru]]. Nestabilā politiskā situācija (zemnieku nemieri Vīkas novadā, [[Žečpospoļita]]s intereses Kurzemē u.c.) lika bīskapam Magnusam 1561. gada 4. jūnijā parakstīt vienošanos ar Frederiku II, kā rezultātā tika noliegtas Dānijas zemju Livonijā iespējamo sekularizāciju, aizliegts Magnusam apprecēties bez karaļa akcepta, pretī saņemot 3000 dālderu pabalstu, 1000 dālderu aizdevumu un iespējas noturēties Livonijā. 1561./1562. gada ziemā Magnuss pārcēla rezidenci uz Kurzemes bīskapiju, kur uzturējās Ambotē (''Amboten'', mūsd. Embūte), Piltenē (''Pilten''), Cīravā (''Zirau'') u.c. 1563. gada vasarā, sākoties Zviedrijas-Dānijas Septiņgadu karam (1563.-1570.), zviedru karaspēks iekaroja Magnusa kontinentālo īpašumu centru Hāpsalu (''Hapsal''), vēlāk arī Lihulas (''Leal'') u.c. pilis. Rezultātā Magnusa varā 1563. gada beigās palika vien Sāmsala, Dago (mūsd. Hijumā) un Kurzemes bīskapa zemes. 1566.-1567. gados Magnuss uzsāka sarunas ar Žečpospoļitas karali [[Sigismunds II Augusts, Žečpospoļitas karalis|Sigismundu II Augustu]], lūdzot tā māsas Annas roku, taču sarunas nevainagojās panākumiem. Savukārt 1568. gadā uzsāktās Dānijas un Zviedrijas miera sarunas, kuras draudēja leģitimizēt Magnusa kontinentālo īpašumu zaudēšanu, lika tam meklēt spēcīgākus sabiedrotos. Šajā situācijā [[Maskavas cariste|Maskavas]] [[Cars|cara]] [[Ivans IV, Maskavas cars|Joanna IV]] piedāvājums 1569. gada aprīlī izveidot [[Livonija|Livonijā]] [[Vasaļvalsts|vasaļvalsti]], par kuras [[Monarhs|monarhu]] kļūtu Magnuss, viņam šķita vairāk nekā pieņemams. Pēc sūtniecību apmaiņas 1570. gada vasarā uz Maskavu devās pats Magnuss. Augustā tika pasludināts, ka maskaviešu iekarotās zemes nu ir [[Livonijas karaliste]], bet Magnuss pasludināts par Livonijas karali un stājās laulībā ar cara radinieci Eifimiju, kurai purā tika solītas 5 mucas zelta. Livonijas karaļa rezidence bija tam izlēņotā Oberpālenas (''Oberpahlen'', mūsd. Peltsamā) pils. 1573. gadā Magnuss apprecēja savas nelaiķes sievas māsu Mariju. Neraugoties uz visumā veiksmīgo (mazie īpašumi un finansiālās iespējas ievērojami ierobežoja viņa rīcībspēju) darbību Magnusa tiešā pārvaldījumā bija tikai dažas pilis, cars pūra naudu tā arī neizmaksāja, savukārt dāņu kontrolētajā Vīkā karaļa vārdā (nevis Magnusa vārdā) rīkojās Kopenhāgenas ieceltais [[stadhaulders]] Klauss fon Ungerns - Magnuss vienu brīdi vairs nekontrolēja Sāmsalas-Vīkas bīskapijas teritoriju. Sarunas 1576. gada rudenī par iespēju pāriet Žečpospoļitas aizbildniecībā beidzās neveiksmīgi, taču 1577. gadā situācija uzlabojās: ar Maskaviju tika noslēgts [[1577. gada Pleskavas līgumsPleskavas līgums]], un, baidoties no maskaviešiem, Magnusam brīvprātīgi pakļāvās gandrīz visa Vidzeme, viņš savu rezidenci pārcēla uz Vendeni (''Venden'', mūsd. Cēsis) un ar viņa Livonijas karalisti jau varēja rēķināties kā ar reālu politisku spēku. Visu izjauca viņa tikšanās 1577. gada 31. augustā Vendenē ar caru, kurš to kā nepaklausīgu [[Vasalis|vasali]] lika arestēt un karaspēkam lika pārņemt savā kontrolē Magnusa valdījumus. Kaut pēc laika Magnusu atbrīvoja par izpirkuma naudu 40 000 Ungārijas guldeņu apmērā un atjaunoja tā tiesības, taču tikai ''de iure''. | ||
| − | 1578. gada pavasarī Magnuss atteicās no faktiski zaudētā Livonijas troņa, noslēdza [[Saprašanās pakts|Saprašanās paktu]]<ref>''Saprašanās pakts'' netika ratificēts ne Varšavā, ne Piltenē.</ref> ar [[Stefans Batorijs, Žečpospoļitas karalis|Stefana Batorija]] pārstāvi Viļņas [[Vojevoda|vojevodu]] Nikolaju Radzivilu un pārcēlās uz Pilteni. Nodot vasalitātes zvērestu 1582. gadā Varšavas Seimā Magnuss neieradās. Mira Piltenē 1583. gada 18. martā. | + | 1578. gada pavasarī Magnuss atteicās no faktiski zaudētā Livonijas troņa, noslēdza [[Saprašanās pakts|Saprašanās paktu]]<ref>''Saprašanās pakts'' netika ratificēts ne Varšavā, ne Piltenē.</ref> ar [[Stefans Batorijs, Žečpospoļitas karalis|Stefana Batorija]] pārstāvi Viļņas [[Vojevoda|vojevodu]] Nikolaju Radzivilu un pārcēlās uz Pilteni, saglabājot vien Kurzemes bīskapa titulu. Nodot vasalitātes zvērestu 1582. gadā Varšavas Seimā Magnuss neieradās. Mira Piltenē 1583. gada 18. martā. |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 26. marts, plkst. 09.01
Magnuss (Magnus af Øsel, vai Prins Magnus, 1540.-1583.), Dānijas princis, Holšteinas, Šlēzvigas, Stormarnas un Ditmarsenas hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs, Sāmsalas-Vīkas bīskaps, Rēveles bīskapijas administrators, Livonijas karalis.
Dzimis 1540. gada 26. augustā kā Dānijas un Norvēģijas karaļa Kristiana III no Oldenburgu dinastijas (Oldenborgske slægt) un Saksijas-Lauenburgas princeses Dorotejas otrais dēls. 1557. gadā pārcēlās uz dzīvi Saksijas kūrfirsta galmā pie savas māsas Annas (kura 1548. gadā bija apprecējusies ar kūrfirstu Augustu). Kopš 1559. gada 1. janvāra (karaļa Kristiana III nāves) Magnuss bija Holšteinas, Šlēzvigas, Stormarnas un Ditmarsenas hercogs. Šajā pašā gadā imatrikulējās Vitenbergas universitātē, lai gatavotos garīdznieka karjerai - lai izvairītos no kroņa zemju sadalīšanas.[1] 31. augustā Magnuss paziņoja par atteikšanos no savas mantojuma daļas Dānijas karalistē, ja Frederiks II panāks viņa ievēlēšanu par Sāmsalas-Vīkas bīskapu.[2] 1559. gada 26. septembrī starp Dānijas karali Fredriku II un Sāmsalas-Vīkas bīskapa pārstāvi Kristofu fon Minhauzenu tika noslēgts Nīborgas traktāts. 1559. gada 10. decembrī Magnuss parakstīja galīgo aktu par ateikšanos no mantojuma daļas, saņēma no Frederika II 7000 dālderus un devās uz Sāmsalu, kur ieradās aprīļa vidū. Hercogu pavadīja 400 landsknehti un svīta. 1560. gada 13. maijā Arensburgas (Arensburg, mūsd. Kuresāre) pilī bīskaps Johans svinīgi atteicās no amata un domkapituls par Sāmsalas-Vīkas bīskapu ievēlēja hercogu Magnusu.
Bīskaps Magnuss aktīvi maijā atpirkat no Kurzemes bīskapijas koadjutora Ulriha fon Bēra par 9200 dālderiem kā arī Edavales (Edwahlen, mūsd. Ēdole) pili ar novadu un Šlekas (Schleck, mūsd. Zlēkas) muižu tiesības uz Kurzemes bīskapa krēslu un jau 20. maijā Magnusa titulatūra ir „No Dieva žēlastības Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskaps“ (Von Gottes Gnaden Dischoff der Stiffte Osell, Wieck un Churlandt). Šajā pašā laikā viņš panāca Livonijas ordeņa Soneburgas (Soneburg, mūsd. Māsilinna) pils un fogtijas Sāmsalā pārņemšanu no fogta Heinriha fon Vulfa-Lidinghauzena, kurš atdeva valdījumu separāti, bez mestra akcepta, kā arī nopirka no apostazējušā bīskapa Morica fon Vrangela tiesības uz Rēveles (Revel, mūsd. Tallina) bīskapa krēslu un īpašumus. Tas izraisīja saspīlējumu attiecībās ar Kurzemes un zemgales hercogistes hercogu Ketleru. Nestabilā politiskā situācija (zemnieku nemieri Vīkas novadā, Žečpospoļitas intereses Kurzemē u.c.) lika bīskapam Magnusam 1561. gada 4. jūnijā parakstīt vienošanos ar Frederiku II, kā rezultātā tika noliegtas Dānijas zemju Livonijā iespējamo sekularizāciju, aizliegts Magnusam apprecēties bez karaļa akcepta, pretī saņemot 3000 dālderu pabalstu, 1000 dālderu aizdevumu un iespējas noturēties Livonijā. 1561./1562. gada ziemā Magnuss pārcēla rezidenci uz Kurzemes bīskapiju, kur uzturējās Ambotē (Amboten, mūsd. Embūte), Piltenē (Pilten), Cīravā (Zirau) u.c. 1563. gada vasarā, sākoties Zviedrijas-Dānijas Septiņgadu karam (1563.-1570.), zviedru karaspēks iekaroja Magnusa kontinentālo īpašumu centru Hāpsalu (Hapsal), vēlāk arī Lihulas (Leal) u.c. pilis. Rezultātā Magnusa varā 1563. gada beigās palika vien Sāmsala, Dago (mūsd. Hijumā) un Kurzemes bīskapa zemes. 1566.-1567. gados Magnuss uzsāka sarunas ar Žečpospoļitas karali Sigismundu II Augustu, lūdzot tā māsas Annas roku, taču sarunas nevainagojās panākumiem. Savukārt 1568. gadā uzsāktās Dānijas un Zviedrijas miera sarunas, kuras draudēja leģitimizēt Magnusa kontinentālo īpašumu zaudēšanu, lika tam meklēt spēcīgākus sabiedrotos. Šajā situācijā Maskavas cara Joanna IV piedāvājums 1569. gada aprīlī izveidot Livonijā vasaļvalsti, par kuras monarhu kļūtu Magnuss, viņam šķita vairāk nekā pieņemams. Pēc sūtniecību apmaiņas 1570. gada vasarā uz Maskavu devās pats Magnuss. Augustā tika pasludināts, ka maskaviešu iekarotās zemes nu ir Livonijas karaliste, bet Magnuss pasludināts par Livonijas karali un stājās laulībā ar cara radinieci Eifimiju, kurai purā tika solītas 5 mucas zelta. Livonijas karaļa rezidence bija tam izlēņotā Oberpālenas (Oberpahlen, mūsd. Peltsamā) pils. 1573. gadā Magnuss apprecēja savas nelaiķes sievas māsu Mariju. Neraugoties uz visumā veiksmīgo (mazie īpašumi un finansiālās iespējas ievērojami ierobežoja viņa rīcībspēju) darbību Magnusa tiešā pārvaldījumā bija tikai dažas pilis, cars pūra naudu tā arī neizmaksāja, savukārt dāņu kontrolētajā Vīkā karaļa vārdā (nevis Magnusa vārdā) rīkojās Kopenhāgenas ieceltais stadhaulders Klauss fon Ungerns - Magnuss vienu brīdi vairs nekontrolēja Sāmsalas-Vīkas bīskapijas teritoriju. Sarunas 1576. gada rudenī par iespēju pāriet Žečpospoļitas aizbildniecībā beidzās neveiksmīgi, taču 1577. gadā situācija uzlabojās: ar Maskaviju tika noslēgts 1577. gada Pleskavas līgumsPleskavas līgums, un, baidoties no maskaviešiem, Magnusam brīvprātīgi pakļāvās gandrīz visa Vidzeme, viņš savu rezidenci pārcēla uz Vendeni (Venden, mūsd. Cēsis) un ar viņa Livonijas karalisti jau varēja rēķināties kā ar reālu politisku spēku. Visu izjauca viņa tikšanās 1577. gada 31. augustā Vendenē ar caru, kurš to kā nepaklausīgu vasali lika arestēt un karaspēkam lika pārņemt savā kontrolē Magnusa valdījumus. Kaut pēc laika Magnusu atbrīvoja par izpirkuma naudu 40 000 Ungārijas guldeņu apmērā un atjaunoja tā tiesības, taču tikai de iure.
1578. gada pavasarī Magnuss atteicās no faktiski zaudētā Livonijas troņa, noslēdza Saprašanās paktu[3] ar Stefana Batorija pārstāvi Viļņas vojevodu Nikolaju Radzivilu un pārcēlās uz Pilteni, saglabājot vien Kurzemes bīskapa titulu. Nodot vasalitātes zvērestu 1582. gadā Varšavas Seimā Magnuss neieradās. Mira Piltenē 1583. gada 18. martā.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Sarunas jau 1558. gadā bija uzsācis jau Kristians III, sūtot sūtniecības uz Livoniju un uzņemot Livonijas zemju sūtniecības, kā arī uzsākot sarunas ar Maskavas caristi un panākot pamieru Livonijas karā. Visproduktīvāk risinājās sarunas ar Sāmsalas-Vikas bīskapu Johanu fon Minhauzenu.
- ↑ Rasmussen K. Die livländische Krise 1554-1561. – København, 1973. – S. 171.
- ↑ Saprašanās pakts netika ratificēts ne Varšavā, ne Piltenē.
Literatūra par šo tēmu
- Zeļenkovs A. Dānijas prinča Magnusa (1540.-1583.) darbība Livonijā. // Latvijas kara muzeja gadagrāmata. – Rīga, 2000., 15.-30. lpp.
