Atšķirības starp "Jaunlatvieši" versijām
m |
m (→Literatūra par šo tēmu) |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| − | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., | + | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 151. lpp. |
---- | ---- | ||
* Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103 | * Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103 | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 18. novembris, plkst. 08.12
Jaunlatvieši (vc. Jungletten, kr. младолатыши) - latviešu nacionālisma kustība XIX gs. 50.-70. gados, kas aizsāka latviešu kā politiskas nācijas izveidošanās procesu. Kustību aizsāka un iedvesmoja topošās latviešu inteliģences pārstāvji (J.Alunāns, A.Kronvalds, K.Barons, K.Biezbārdis, A.Spāģis, K.Valdemārs u.c.), kuru mērķis bija iegūt latviešiem ekonomiskās, tiesiskās, politiskās un patstāvīgas nacionālās kultūras tiesības, latviešu emancipācija, kas izpaudās 3 pamatprincipos: turība, izglītība, nacionālisms. Tā bija apzināta pretestība vācbaltiešu kultūras dominantei, varas birokrātijai un tās privilēģijām, dzimtbūtniecības atliekām. Izveidojās ap 1855. gadu, kad ap studentu Krišjāni Valdemāu Tērbatas universitātē apvienojās latviešu studentu pulciņš. Šie domubiedri vācu sabiedriskās kustības Jaunvācija (Junges Deutschland) inspirēti, pamazām aizsāka kopīgu un mērķtiecīgu sabiedrisko darbību, kas vēlākos gados koncentrējās ap Rīgā izdoto laikrakstu "Mājas Viesis" un 1862.-1865. gados ap laikrakstu "Pēterburgas Avīzes". Par savu galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos tautas lizglītošanas jomā, lai šādā ceļā radītu latviešu nacionālo kultūru veidojošu un patērējošu iedzīvotāju slāni (Krievijas impērijā vienīgā iespēja, kā izrauties no savas kārtas augstākā un veidot karjeru, zemniekiem bija tikai caur izglītību). Lai panāktu tautas izkļūšanu no ekonomiskās atkarības un vācbaltiešu muižu dominantes lauksaimniecībā, jaunlatviešu uzmanības centrā bija agrārais jautājums un latviešu tautas materiālās attīstības veicināšana. Agrārajā jautājumā atbalstīja zemnieku zemes izpirkšanu ar ilgtermiņa līgumu palīdzību, propagandēja t.s. sīksaimniecību stabilitātes teoriju, kas balstījās uz uzskatu, ka, racionāli saimniekojot, arī nelielas saimniecības var būt ienesīgas. Politiski centās veidot sakarus krievu slavofilu aprindās, meklējot tur atbalstu pretstāvei vācu kultūrai, orientējās uz latviešu tautas ekonomiskās dzīves kopību un tās nākotnes perspektīvām ar Krieviju. Sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvot tās no vāciskuma ietekmes. Postulēja ideju, ka izglītots latviešu zemnieks turpina būt izglītots latvietis, nevis līdz ar izglītību mainot kārtas piederību, kļūst par vācbaltieti, kā tas bija pieņemts. Jaulatvieši lika pamatus latviešu nacionālajai literatūrai, neatkarīgai presei, iepazīstināja tautu ar zinātņu nozarēm: valodniecību, folkloristiku, vēsturi, popularizēja filosofiju, dabaszinātnes, ģeogrāfiju, astronomiju, ekonomiskās zinātnes, lauksaimniecības zinātnes, tehniku u.c. Latviešu nacionālās grāmatniecības izveidotāji. 60. gadu beigās sākās otrais laikmets latviešu nacionālisma kustībā - jaunlatviešu darbība un idejas bija jau radījusi sabiedrisku kustību, kuras centrā bija 1868. gadā dibinātā Rīgas Latviešu biedrība un nedēļas laikraksts "Baltijas Vēstnesis" ar veselu rindu radošu personību - A.Kronvaldu, K.Kalniņu, F.Veinbergu, B.Dīriķi, A.Vēberu u.c. Jaunlatviešu ideoloģija no ārienes (no Pēterburgas un Tērbatas) pāgājat plašā kustībā iekšzemē - Kurzemē un Vidzemē. Tautas pašdarbības pirmā spilgtākā izpausme bija Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notika Rīgā 1873. gada 8.–11. jūlijā. 70. gados jaunlatviešu kustība sasniedza savu augstāko pakāpi, un nu tās mērķis bija panākt latviešu iesaistīšanu guberņu pārvaldē. 80. gadu sākumā, strauji plešoties pilsētām un attīstoties rūpnecībai, latviešu sabiedrība strauji noslāņojās, nacionālisma idejas nespēja kompensēt pretrunas, kas radās starp saimniekiem un gājējiem laukos, latviešu jaunradušos uzņēmēju eliti un latviešu strādniecību pilsētās, jaunlatviešu kustība apsīka.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 151. lpp.
- Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103
Resursi internetā par šo tēmu
- Jaunlatvieši. // Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca
- Jaunlatvieši un latviešu valodas attīstība.
- Kvaskova V. Izstāde "Nācijas veidošanās: jaunlatvieši un Krišjānis Valdemārs" // Arhīvu dzīve. (.pdf)
- “Pēterburgas Avīžu” pirmais gada gājums.
- Stradiņš J. Latvijas intelektuālās un politiskās elites veidošanās: pretrunas un problēmas.
