Atšķirības starp "Jaunlatvieši" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. novembris, plkst. 11.42

Jaunlatvieši (vc. Jungletten, kr. младолатыши) - latviešu nacionālisma kustība XIX gs. 50.-70. gados, kas aizsāka latviešu kā politiskas nācijas izveidošanās procesu. Kustību aizsāka un iedvesmoja topošās latviešu inteliģences pārstāvji (J.Alunāns, A.Kronvalds, K.Barons, K.Biezbārdis, A.Spāģis, K.Valdemārs u.c.), kuru mērķis bija iegūt latviešiem ekonomiskās, tiesiskās, politiskās un patstāvīgas nacionālās kultūras tiesības, latviešu emancipācija, kas izpaudās 3 pamatprincipos: turība, izglītība, nacionālisms. Tā bija apzināta pretestība vācbaltiešu kultūras dominantei, varas birokrātijai un tās privilēģijām, dzimtbūtniecības atliekām. Izveidojās ap 1855. gadu, kad ap studentu Krišjāni Valdemāru Tērbatas universitātē apvienojās latviešu studentu pulciņš. Šie domubiedri vācu sabiedriskās kustības Jaunvācija (Junges Deutschland) inspirēti, pamazām aizsāka kopīgu un mērķtiecīgu sabiedrisko darbību, kas vēlākos gados koncentrējās ap Rīgā izdoto laikrakstu "Mājas Viesis" un 1862.-1865. gados ap laikrakstu "Pēterburgas Avīzes". Par savu galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos tautas lizglītošanas jomā, lai šādā ceļā radītu latviešu nacionālo kultūru veidojošu un patērējošu iedzīvotāju slāni (Krievijas impērijā vienīgā iespēja, kā izrauties no savas kārtas augstākā un veidot karjeru, zemniekiem bija tikai caur izglītību). Pēc vācu parauga, kā „ekspertu grupa” ķērās pie nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijas, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos nacionālos fragmentus, statisko tautiskumu, kas būtu attīrīts no vēstures gaitā uzkrātiem piemaisījumiem, kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu nacionālisms radīja estetizētu politiku, kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā mitoloģija un folklora, dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu, un to visu pretstatot Baltijā dominējošajai vācu kultūrai. Attiecīgi, jaunlatvieši lika pamatus latviešu nacionālajai literatūrai, neatkarīgai presei, populāri iepazīstināja tautu ar zinātņu nozarēm: valodniecību, folkloristiku, vēsturi, popularizēja filosofiju, dabaszinātnes, ģeogrāfiju, astronomiju, ekonomiskās zinātnes, lauksaimniecības zinātnes, tehniku u.c., kā arī bija latviešu nacionālās literatūras un grāmatniecības izveidotāji. Daļa kustības redzamāko darbinieku (Valdemārs, Biezbārdis) vēlējās meklēt ciešu sadarbību ar Krievijas politiskajiem spēkiem, lai panāktu ierobežotas reformas Baltijā. No šīs taktikas izrietēja priekšlikumi attiecināt uz Baltijas provincēm iekškrievijas likumdošanu un ieviest Baltijas skolās krievu valodu, kas konstatējami XIX gs. 60. gadu zemnieku lūgumrakstos. Tā pati līnija turpinājās arī vēlāk Valdemāra un viņa domubiedru publikācijās gan slavofilu presē, gan citur. Politiski centās veidot sakarus krievu slavofilu aprindās, meklējot tur atbalstu pretstāvei vācu kultūrai, orientējās uz latviešu tautas ekonomiskās dzīves kopību un tās nākotnes perspektīvām ar Krieviju. Sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvot tās no vāciskuma ietekmes. Izvirzīja ideju, ka izglītots latviešu zemnieks turpina būt izglītots latvietis, nevis līdz ar izglītību mainot kārtas piederību, kļūst par vācbaltieti, kā tas bija pieņemts. Jaunlatvieši postulēja, ka zemnieku sociālipolitiskās tiesības bija noraidītas tāpēc, ka vācbaltieši tos uztvēra kā kulturāli atpalikušus, kas nespēj izveidot par nāciju dēvēto sociālo kopienu. Tāpēc tautas uzdevums bija piepildīt no vāciešiem aizgūto nācijas koncepciju ar oriģinālu saturu: inteliģencei jāapkopo vācu Kultur izpratnei atbilstošas īpatnējas latviešu „kultūras mantas”, un izpratne par tām jāieaudzina savā etniskajā kopienā. Par kultūras materiālo pierādījumu noderēja folklora. A.Kronvalds uzskatīja, ka latviešiem ir jāpanāk eiropieši, radot unikālus latviskus intelektuālus darbus, kuri nostātos līdzās eiropiešu intelektuālās dzīves darbiem. Par nacionālisma uzdevumu tādējādi kļuva kultūras radīšana. Paveiktam darbam bija jāapliecina, ka šī cilvēku kopa ir atšķirīga no citām un tāpēc kā kultūrnācija var pretendēt uz politiskajām tiesībām. Politiskajā diskursā kultūra ieguva ideoloģisko homogenizācijas funkciju – nācija definē sevi un pastāv kā kultūras nācija. Tradicionālai etniskai kultūrai tika piedēvēta izšķiroša loma sociālajā saliedēšanā. Lai panāktu tautas izkļūšanu no ekonomiskās atkarības un vācbaltiešu muižu dominantes lauksaimniecībā, jaunlatviešu uzmanības centrā bija agrārais jautājums un latviešu tautas materiālās attīstības veicināšana. Agrārajā jautājumā atbalstīja zemnieku zemes izpirkšanu ar ilgtermiņa līgumu palīdzību, propagandēja t.s. sīksaimniecību stabilitātes teoriju, kas balstījās uz uzskatu, ka, racionāli saimniekojot, arī nelielas saimniecības var būt ienesīgas.

60. gadu beigās sākās otrais laikmets latviešu nacionālisma kustībā - jaunlatviešu darbība un idejas bija jau radījusi sabiedrisku kustību, kuras centrā bija 1868. gadā dibinātā Rīgas Latviešu biedrība un nedēļas laikraksts "Baltijas Vēstnesis" ar veselu rindu radošu personību - A.Kronvaldu, K.Kalniņu, F.Veinbergu, B.Dīriķi, A.Vēberu u.c. Jaunlatviešu ideoloģija no ārienes (no Pēterburgas un Tērbatas) pāgājat plašā kustībā iekšzemē - Kurzemē un Vidzemē. Tautas pašdarbības pirmā spilgtākā izpausme bija Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notika Rīgā 1873. gada 8.–11. jūlijā. 70. gados jaunlatviešu kustība sasniedza savu augstāko pakāpi, un nu tās mērķis bija panākt latviešu iesaistīšanu guberņu pārvaldē. E.Blanks rakstīja, ka tautiskajā kustībā bija divi patstāvīgi virzieni (sociālais un nacionālais), pie tam “nacionālās kustībaskalngalus – Kronvaldu un Ausekli – neaizsniedz neviena tieša skaņa no latvjuzemnieku sociālās un saimnieciskās cīņas trokšņa, tādēļ viņu spēcīgo nacionālisma virzienu nevar uzlūkot par pēdējā formu vai izkārtni”.

80. gadu sākumā, strauji plešoties pilsētām un attīstoties rūpniecībai, latviešu sabiedrība strauji noslāņojās, industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu. Šauri izprasts kultūrasnācijas jēdziens nonāca pretrunā ar modernizācijas realitāti. Pragmatiski orientētie latviešu uzņēmēji pieņēma tikai idealizēto tautībnieku postulēto etniskās kultūras identitāti (80. gadu beigās Rīgas Latviešu biedrība pat nostājās opozīcijā pret jaunlatviešiem), bet kreisais diskurss kritizēja etniskās kultūras idealizāciju kā arhaisku un modernas politiskas nācijas veidošanos bremzējošu. T.i. līdzšinējās latviešu nacionālisma idejas nespēja kompensēt pretrunas, kas radās starp saimniekiem un gājējiem laukos, latviešu jaunradušos uzņēmēju eliti un latviešu strādniecību pilsētās, jaunlatviešu kustība apsīka.

Literatūra par šo tēmu

Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001. - 151. lpp.
Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2000. – 575 lpp.

Gert von Pistohlkors. Ostseeprovinzen, Baltische Staaten und das Nationale.
Ulrike von Hirschhausen,Jörn Leonhard. Nationalismen in Europa: West- und Osteuropa.

Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103

Resursi internetā par šo tēmu

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-'''Jaunlatvieši''' (vc. ''Jungletten'', kr. ''младолатыши'') - latviešu [[Nacionālisms|nacionālisma]] kustība XIX gs. 50.-70. gados, kas aizsāka latviešu kā politiskas nācijas izveidošanās procesu. Kustību aizsāka un iedvesmoja topošās latviešu [[inteliģence]]s pārstāvji ([[Alunāns Juris|J.Alunāns]], [[Kronvalds Atis|A.Kronvalds]], [[Barons Krišjānis|K.Barons]], [[Biezbārdis Kaspars|K.Biezbārdis]], [[Spāģis Andrejs|A.Spāģis]], [[Valdemārs Krišjānis|K.Valdemārs]] u.c.), kuru mērķis bija iegūt latviešiem ekonomiskās, tiesiskās, politiskās un patstāvīgas nacionālās kultūras tiesības, latviešu emancipācija, kas izpaudās 3 pamatprincipos: turība, izglītība, nacionālisms. Tā bija apzināta pretestība vācbaltiešu kultūras dominantei, varas birokrātijai un tās privilēģijām, [[dzimtbūtniecība]]s atliekām. Izveidojās ap 1855. gadu, kad ap studentu Krišjāni Valdemāru Tērbatas universitātē apvienojās latviešu studentu pulciņš. Šie domubiedri vācu sabiedriskās kustības [[Jaunvācija]] (''Junges Deutschland'') inspirēti, pamazām aizsāka kopīgu un mērķtiecīgu sabiedrisko darbību, kas vēlākos gados koncentrējās ap Rīgā izdoto laikrakstu "[[Mājas Viesis]]" un 1862.-1865. gados ap laikrakstu "[[Pēterburgas Avīzes]]". Par savu galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos tautas lizglītošanas jomā, lai šādā ceļā radītu latviešu nacionālo kultūru veidojošu un patērējošu iedzīvotāju slāni ([[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] vienīgā iespēja, kā izrauties no savas [[kārta]]s augstākā un veidot karjeru, zemniekiem bija tikai caur izglītību). Pēc vācu parauga, kā „ekspertu grupa” ķērās pie nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijas, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos nacionālos fragmentus, statisko tautiskumu, kas būtu attīrīts no vēstures gaitā uzkrātiem piemaisījumiem, kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu ''nacionālisms'' radīja estetizētu politiku, kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā [[mitoloģija]] un [[folklora]], dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu, un to visu pretstatot [[Baltijas guberņas|Baltijā]] dominējošajai vācu kultūrai. Attiecīgi, ''jaunlatvieši'' lika pamatus latviešu nacionālajai literatūrai, neatkarīgai presei, populāri iepazīstināja tautu ar zinātņu nozarēm: valodniecību, folkloristiku, vēsturi, popularizēja filosofiju, dabaszinātnes, ģeogrāfiju, astronomiju, ekonomiskās zinātnes, lauksaimniecības zinātnes, tehniku u.c., kā arī bija latviešu nacionālās literatūras un grāmatniecības izveidotāji. Daļa kustības redzamāko darbinieku (Valdemārs, Biezbārdis) vēlējās meklēt ciešu sadarbību ar Krievijas politiskajiem spēkiem, lai panāktu ierobežotas reformas Baltijā. No šīs taktikas izrietēja priekšlikumi attiecināt uz Baltijas provincēm iekškrievijas likumdošanu un ieviest Baltijas skolās krievu valodu, kas konstatējami XIX gs. 60. gadu zemnieku lūgumrakstos. Tā pati līnija turpinājās arī vēlāk Valdemāra un viņa domubiedru publikācijās gan slavofilu presē, gan citur. Politiski centās veidot sakarus krievu [[Slavofili|slavofilu]] aprindās, meklējot tur atbalstu pretstāvei vācu kultūrai, orientējās uz latviešu tautas ekonomiskās dzīves kopību un tās nākotnes perspektīvām ar Krieviju. Sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvot tās no vāciskuma ietekmes. Izvirzīja ideju, ka izglītots latviešu zemnieks turpina būt izglītots latvietis, nevis līdz ar izglītību mainot kārtas piederību, kļūst par vācbaltieti, kā tas bija pieņemts. ''Jaunlatvieši'' postulēja, ka zemnieku sociālipolitiskās tiesības bija noraidītas tāpēc, ka vācbaltieši tos uztvēra kā kulturāli atpalikušus, kas nespēj izveidot par nāciju dēvēto sociālo kopienu. Tāpēc tautas uzdevums bija piepildīt no vāciešiem aizgūto [[nācija]]s koncepciju ar oriģinālu saturu: inteliģencei jāapkopo vācu ''Kultur'' izpratnei atbilstošas īpatnējas latviešu „kultūras mantas”, un izpratne par tām jāieaudzina savā etniskajā kopienā. Par kultūras materiālo pierādījumu noderēja folklora. A.Kronvalds uzskatīja, ka latviešiem ir jāpanāk eiropieši, radot unikālus latviskus intelektuālus darbus, kuri nostātos līdzās eiropiešu intelektuālās dzīves darbiem. Par nacionālisma uzdevumu tādējādi kļuva kultūras radīšana. Paveiktam darbam bija jāapliecina, ka šī cilvēku kopa ir atšķirīga no citām un tāpēc kā kultūrnācija var pretendēt uz politiskajām tiesībām. Politiskajā diskursā kultūra ieguva ideoloģisko homogenizācijas funkciju – nācija definē sevi un pastāv kā kultūras nācija. Tradicionālai etniskai kultūrai tika piedēvēta izšķiroša loma sociālajā saliedēšanā.
+'''Jaunlatvieši''' (vc. ''Jungletten'', kr. ''младолатыши'') - latviešu [[Nacionālisms|nacionālisma]] kustība XIX gs. 50.-70. gados, kas aizsāka latviešu kā politiskas nācijas izveidošanās procesu. Kustību aizsāka un iedvesmoja topošās latviešu [[inteliģence]]s pārstāvji ([[Alunāns Juris|J.Alunāns]], [[Kronvalds Atis|A.Kronvalds]], [[Barons Krišjānis|K.Barons]], [[Biezbārdis Kaspars|K.Biezbārdis]], [[Spāģis Andrejs|A.Spāģis]], [[Valdemārs Krišjānis|K.Valdemārs]] u.c.), kuru mērķis bija iegūt latviešiem ekonomiskās, tiesiskās, politiskās un patstāvīgas nacionālās kultūras tiesības, latviešu emancipācija, kas izpaudās 3 pamatprincipos: turība, izglītība, nacionālisms. Tā bija apzināta pretestība vācbaltiešu kultūras dominantei, varas birokrātijai un tās privilēģijām, [[dzimtbūtniecība]]s atliekām. Izveidojās ap 1855. gadu, kad ap studentu Krišjāni Valdemāru Tērbatas universitātē apvienojās latviešu studentu pulciņš. Šie domubiedri vācu sabiedriskās kustības [[Jaunvācija]] (''Junges Deutschland'') inspirēti, pamazām aizsāka kopīgu un mērķtiecīgu sabiedrisko darbību, kas vēlākos gados koncentrējās ap Rīgā izdoto laikrakstu "[[Mājas Viesis]]" un 1862.-1865. gados ap laikrakstu "[[Pēterburgas Avīzes]]". Par savu galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos tautas lizglītošanas jomā, lai šādā ceļā radītu latviešu nacionālo kultūru veidojošu un patērējošu iedzīvotāju slāni ([[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] vienīgā iespēja, kā izrauties no savas [[kārta]]s augstākā un veidot karjeru, zemniekiem bija tikai caur izglītību). Pēc vācu parauga, kā „ekspertu grupa” ķērās pie nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijas, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos nacionālos fragmentus, statisko tautiskumu, kas būtu attīrīts no vēstures gaitā uzkrātiem piemaisījumiem, kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu ''nacionālisms'' radīja estetizētu politiku, kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā [[mitoloģija]] un [[folklora]], dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu, un to visu pretstatot [[Baltijas guberņas|Baltijā]] dominējošajai vācu kultūrai. Attiecīgi, ''jaunlatvieši'' lika pamatus latviešu nacionālajai literatūrai, neatkarīgai presei, populāri iepazīstināja tautu ar zinātņu nozarēm: valodniecību, folkloristiku, vēsturi, popularizēja filosofiju, dabaszinātnes, ģeogrāfiju, astronomiju, ekonomiskās zinātnes, lauksaimniecības zinātnes, tehniku u.c., kā arī bija latviešu nacionālās literatūras un grāmatniecības izveidotāji. Daļa kustības redzamāko darbinieku (Valdemārs, Biezbārdis) vēlējās meklēt ciešu sadarbību ar Krievijas politiskajiem spēkiem, lai panāktu ierobežotas reformas Baltijā. No šīs taktikas izrietēja priekšlikumi attiecināt uz Baltijas provincēm iekškrievijas likumdošanu un ieviest Baltijas skolās krievu valodu, kas konstatējami XIX gs. 60. gadu zemnieku lūgumrakstos. Tā pati līnija turpinājās arī vēlāk Valdemāra un viņa domubiedru publikācijās gan slavofilu presē, gan citur. Politiski centās veidot sakarus krievu [[Slavofili|slavofilu]] aprindās, meklējot tur atbalstu pretstāvei vācu kultūrai, orientējās uz latviešu tautas ekonomiskās dzīves kopību un tās nākotnes perspektīvām ar Krieviju. Sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvot tās no vāciskuma ietekmes. Izvirzīja ideju, ka izglītots latviešu zemnieks turpina būt izglītots latvietis, nevis līdz ar izglītību mainot kārtas piederību, kļūst par vācbaltieti, kā tas bija pieņemts. ''Jaunlatvieši'' postulēja, ka zemnieku sociālipolitiskās tiesības bija noraidītas tāpēc, ka vācbaltieši tos uztvēra kā kulturāli atpalikušus, kas nespēj izveidot par nāciju dēvēto sociālo kopienu. Tāpēc tautas uzdevums bija piepildīt no vāciešiem aizgūto [[nācija]]s koncepciju ar oriģinālu saturu: inteliģencei jāapkopo vācu ''Kultur'' izpratnei atbilstošas īpatnējas latviešu „kultūras mantas”, un izpratne par tām jāieaudzina savā etniskajā kopienā. Par kultūras materiālo pierādījumu noderēja folklora. A.Kronvalds uzskatīja, ka latviešiem ir jāpanāk eiropieši, radot unikālus latviskus intelektuālus darbus, kuri nostātos līdzās eiropiešu intelektuālās dzīves darbiem. Par nacionālisma uzdevumu tādējādi kļuva kultūras radīšana. Paveiktam darbam bija jāapliecina, ka šī cilvēku kopa ir atšķirīga no citām un tāpēc kā kultūrnācija var pretendēt uz politiskajām tiesībām. Politiskajā diskursā kultūra ieguva ideoloģisko homogenizācijas funkciju – nācija definē sevi un pastāv kā kultūras nācija. Tradicionālai etniskai kultūrai tika piedēvēta izšķiroša loma sociālajā saliedēšanā. Lai panāktu tautas izkļūšanu no ekonomiskās atkarības un vācbaltiešu muižu dominantes lauksaimniecībā, jaunlatviešu uzmanības centrā bija agrārais jautājums un latviešu tautas materiālās attīstības veicināšana. Agrārajā jautājumā atbalstīja zemnieku zemes izpirkšanu ar ilgtermiņa līgumu palīdzību, propagandēja t.s. sīksaimniecību stabilitātes teoriju, kas balstījās uz uzskatu, ka, racionāli saimniekojot, arī nelielas saimniecības var būt ienesīgas.
-Lai panāktu tautas izkļūšanu no ekonomiskās atkarības un vācbaltiešu muižu dominantes lauksaimniecībā, jaunlatviešu uzmanības centrā bija agrārais jautājums un latviešu tautas materiālās attīstības veicināšana. Agrārajā jautājumā atbalstīja zemnieku zemes izpirkšanu ar ilgtermiņa līgumu palīdzību, propagandēja t.s. sīksaimniecību stabilitātes teoriju, kas balstījās uz uzskatu, ka, racionāli saimniekojot, arī nelielas saimniecības var būt ienesīgas.
+. gadu beigās sākās otrais laikmets latviešu nacionālisma kustībā - ''jaunlatviešu'' darbība un idejas bija jau radījusi sabiedrisku kustību, kuras centrā bija 1868. gadā dibinātā [[Rīgas Latviešu biedrība]] un nedēļas laikraksts "[[Baltijas Vēstnesis]]" ar veselu rindu radošu personību - A.Kronvaldu, [[Kalniņš Krišjānis|K.Kalniņu]], [[Veinbergs Fricis|F.Veinbergu]], [[Dīriķis Bernhards|B.Dīriķi]], [[Vēbers Aleksandrs|A.Vēberu]] u.c. ''Jaunlatviešu'' ideoloģija no ārienes (no Pēterburgas un Tērbatas) pāgājat plašā kustībā iekšzemē - [[Kurzemes guberņa|Kurzemē]] un [[Vidzemes guberņa|Vidzemē]]. Tautas pašdarbības pirmā spilgtākā izpausme bija Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notika Rīgā 1873. gada 8.–11. jūlijā.  70. gados ''jaunlatviešu'' kustība sasniedza savu augstāko pakāpi, un nu tās mērķis bija panākt latviešu iesaistīšanu [[Guberņa|guberņu]] pārvaldē. E.Blanks rakstīja, ka tautiskajā kustībā bija divi patstāvīgi virzieni (sociālais un nacionālais), pie tam “nacionālās kustībaskalngalus – Kronvaldu un Ausekli – neaizsniedz neviena tieša skaņa no latvjuzemnieku sociālās un saimnieciskās cīņas trokšņa, tādēļ viņu spēcīgo nacionālisma virzienu nevar uzlūkot par pēdējā formu vai izkārtni”.
-. gadu beigās sākās otrais laikmets latviešu nacionālisma kustībā - ''jaunlatviešu'' darbība un idejas bija jau radījusi sabiedrisku kustību, kuras centrā bija 1868. gadā dibinātā [[Rīgas Latviešu biedrība]] un nedēļas laikraksts "[[Baltijas Vēstnesis]]" ar veselu rindu radošu personību - A.Kronvaldu, [[Kalniņš Krišjānis|K.Kalniņu]], [[Veinbergs Fricis|F.Veinbergu]], [[Dīriķis Bernhards|B.Dīriķi]], [[Vēbers Aleksandrs|A.Vēberu]] u.c. ''Jaunlatviešu'' ideoloģija no ārienes (no Pēterburgas un Tērbatas) pāgājat plašā kustībā iekšzemē - [[Kurzemes guberņa|Kurzemē]] un [[Vidzemes guberņa|Vidzemē]]. Tautas pašdarbības pirmā spilgtākā izpausme bija Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notika Rīgā 1873. gada 8.–11. jūlijā.  70. gados ''jaunlatviešu'' kustība sasniedza savu augstāko pakāpi, un nu tās mērķis bija panākt latviešu iesaistīšanu [[Guberņa|guberņu]] pārvaldē.
 . gadu sākumā, strauji plešoties pilsētām un attīstoties rūpniecībai, latviešu sabiedrība strauji noslāņojās, industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa – iziršanu. Šauri izprasts kultūrasnācijas jēdziens nonāca pretrunā ar modernizācijas realitāti. Pragmatiski orientētie latviešu uzņēmēji pieņēma tikai idealizēto [[Tautībnieki|tautībnieku]] postulēto etniskās kultūras identitāti (80. gadu beigās Rīgas Latviešu biedrība pat nostājās opozīcijā pret ''jaunlatviešiem''), bet kreisais diskurss kritizēja etniskās kultūras idealizāciju kā arhaisku un modernas politiskas nācijas veidošanos bremzējošu. T.i. līdzšinējās latviešu nacionālisma idejas nespēja kompensēt pretrunas, kas radās starp saimniekiem un gājējiem laukos, latviešu jaunradušos uzņēmēju eliti un latviešu [[Proletariāts|strādniecību]] pilsētās, ''jaunlatviešu'' kustība apsīka.

Atšķirības starp "Jaunlatvieši" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 21. novembris, plkst. 11.42

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt