Atšķirības starp "Romiešu tiesības" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (Resursi internetā par šo tēmu)
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Romiešu tiesības''' - tiesību sistēma [[Senā Roma|Senajā Romā]].
 
'''Romiešu tiesības''' - tiesību sistēma [[Senā Roma|Senajā Romā]].
  
Senākajā periodā pamatā bija [[kvirītu tiesības]], no kurām attīstījās [[Divpadsmit tabulu likumi]], kas ir visu turpmāko ''romiešu tiesību'' pamatā. [[Maģistrāts|Maģistrāti]] - sevišķi [[prētori]] -, vēlāk radīja jaunu privāttiesību sistēmu: [[prētoru tiesības]]. Liela nozīme šīs tiesību sistēmas ģenēzē bija juristiem, kas izstrādāja un noformulēja galvenos jēdzienus, principus, institūtus un formas. ''Romiešu tiesības'' tika sadalītas publiskajās un privātajās. Publiskās tiesības regulēja varas institūciju un amatpersonu darbību, privātās - pilsoņu tiesiskās attiecības. Savukārt privāttiesības iedalījās: 1) [[Romas pilsoņu tiesības|Romas pilsoņu tiesībās]] (''ius civile''), [[Prētora tiesības|prētora tiesībās]] (''ius praetorium''), kas attiecās tikai uz Romas pilsoņiem; 2) [[Tautu tiesības|tautu tiesībās]] (''ius gentium''), kas attiecās uz nepilsoņiem un ārzemniekiem. Publiskās tiesības beidza darboties līdz ar valsts sabrukumu, bet privāttiesības lielā mērā tika pārņemtas vēlākajās tiesību sistēmās Rietumeiropā.
+
Senākajā periodā pamatā bija [[kvirītu tiesības]], no kurām attīstījās [[Divpadsmit tabulu likumi]], kas ir visu turpmāko ''romiešu tiesību'' pamatā. [[Maģistrāts|Maģistrāti]] - sevišķi [[prētori]] -, vēlāk radīja jaunu privāttiesību sistēmu: [[prētoru tiesības]]. Liela nozīme šīs tiesību sistēmas ģenēzē bija juristiem, kas izstrādāja un noformulēja galvenos jēdzienus, principus, institūtus un formas. ''Romiešu tiesības'' tika sadalītas publiskajās un privātajās. Publiskās tiesības regulēja varas iestāžu un amatpersonu darbību, bet privātās - pilsoņu tiesiskās attiecības. Savukārt privāttiesības iedalījās:  
 +
* [[Romas pilsoņu tiesības|Romas pilsoņu tiesībās]] (''ius civile''), [[Prētora tiesības|prētora tiesībās]] (''ius praetorium''), kas attiecās tikai uz Romas pilsoņiem;  
 +
* [[Tautu tiesības|tautu tiesībās]] (''ius gentium''), kas attiecās uz nepilsoņiem un ārzemniekiem. Publiskās tiesības beidza darboties līdz ar valsts sabrukumu, bet privāttiesības lielā mērā tika pārņemtas vēlākajās tiesību sistēmās Rietumeiropā.
  
Skat. arī: [[fontes]], [[interpolācijas]], [[plebiscīts]], [[princepa priekšlikums]], [[konstitūcijas]], [[edikts]], [[dekrēts]], [[reskripts]], [[mandāts]], [[responsa]], [[Teodosija kodekss]], [[Divpadsmit tabulu likumi]], [[kvirītu likumi]], [[Justiniāna kodifikācija]], [[Justiniāna kodekss]], [[institūcijas]], [[Justiniāna institūcijas]], [[digestas]], [[noveles]], [[Senāta lēmumi]], [[princepu konstitūcijas]]
+
Pakāpeniski ''romiešu tiesības'' tika vairākkārt [[Kodifikācija|kodifikācētas]] - [[Gregoriana kodekss]] (''Codex Gregorianus''), [[Hermogeniana kodekss]] (''Codex Hermogenianus''), [[Teodosija kodekss]] (''Codex Theodosianus'') un [[Justiniāna kodekss]] (''Codex Iustinianus''), - lai sakārtotu lielo aktu apjomu un novērstu laika gaitā radušās pretrunas.
 +
 
 +
Skat. arī: [[fontes]], [[interpolācijas]], [[plebiscīts]], [[princepa priekšlikums]], [[konstitūcijas]], [[edikts]], [[dekrēts]], [[reskripts]], [[mandāts]], [[responsa]], [[Justiniāna kodifikācija]], [[institūcijas]], [[Justiniāna institūcijas]], [[digestas]], [[noveles]], [[Senāta lēmumi]], [[princepu konstitūcijas]]
  
 
== Literatūra par šo tēmu ==
 
== Literatūra par šo tēmu ==

Versija, kas saglabāta 2010. gada 15. decembris, plkst. 19.18

Romiešu tiesības - tiesību sistēma Senajā Romā.

Senākajā periodā pamatā bija kvirītu tiesības, no kurām attīstījās Divpadsmit tabulu likumi, kas ir visu turpmāko romiešu tiesību pamatā. Maģistrāti - sevišķi prētori -, vēlāk radīja jaunu privāttiesību sistēmu: prētoru tiesības. Liela nozīme šīs tiesību sistēmas ģenēzē bija juristiem, kas izstrādāja un noformulēja galvenos jēdzienus, principus, institūtus un formas. Romiešu tiesības tika sadalītas publiskajās un privātajās. Publiskās tiesības regulēja varas iestāžu un amatpersonu darbību, bet privātās - pilsoņu tiesiskās attiecības. Savukārt privāttiesības iedalījās:

  • Romas pilsoņu tiesībās (ius civile), prētora tiesībās (ius praetorium), kas attiecās tikai uz Romas pilsoņiem;
  • tautu tiesībās (ius gentium), kas attiecās uz nepilsoņiem un ārzemniekiem. Publiskās tiesības beidza darboties līdz ar valsts sabrukumu, bet privāttiesības lielā mērā tika pārņemtas vēlākajās tiesību sistēmās Rietumeiropā.

Pakāpeniski romiešu tiesības tika vairākkārt kodifikācētas - Gregoriana kodekss (Codex Gregorianus), Hermogeniana kodekss (Codex Hermogenianus), Teodosija kodekss (Codex Theodosianus) un Justiniāna kodekss (Codex Iustinianus), - lai sakārtotu lielo aktu apjomu un novērstu laika gaitā radušās pretrunas.

Skat. arī: fontes, interpolācijas, plebiscīts, princepa priekšlikums, konstitūcijas, edikts, dekrēts, reskripts, mandāts, responsa, Justiniāna kodifikācija, institūcijas, Justiniāna institūcijas, digestas, noveles, Senāta lēmumi, princepu konstitūcijas

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 157. lpp.
  • Būmanis A. Romiešu tiesību chrestomatija. - Rīga, 1935.
  • Hartmanis. Romiešu tiesību vēsture. - Jelgava, 1935.
  • Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Rīga, 1977.
  • Rāta A. Latīņu valoda juristiem. - Rīga, 1991.
  • Kalniņš V. "Romiešu civiltiesību pamati. - (Rīga, 1977.) Zvaigzne ABC: Rīga, 2010. ISBN 978-9934-0-1198-6
  • Zemītis G. Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. - Turība: Rīga, 2006. - 304 lpp.
  • Birziņa L. Romiešu tiesības. - Poligrāfists: Rīga, 1997. - 108 lpp.
  • Birziņa Līna. Romiešu tiesību vēsture : mācību līdzeklis - LR NAA: Rīga, 1996. - 86 lpp.
  • Bojārs, Juris. Politiskās stratēģijas māksla un demokrātija. -Zvaigzne ABC: Rīga, 2002. - 503 lpp.
  • Līsijs (ap 445.-440.-ap 380.g.p.m.ē.). Tiesas runas : izlase. - Zvaigzne: Rīga, 1984. - 157 lpp.
  • No romiešu tiesībām līdz Hāgas konvencijām : senatora Augusta Lēbera juridiskie atzinumi (1909-1939) / sast. Dītrihs A.Lēbers (Loeber). - LU: Rīga, 2004. - 520 lpp. ISBN 9984-643-68-9

  • Jonston D. Roman Law in Context. - Cambridge University Press, 1999
  • Stein P. Roman Law in European History. - Cambridge University Press, 1999
  • Watson A. Roman Law & Comparative Law. - University of Georgia Press: Athens/London, 1991
  • Wolff H.J. Roman Law. An Historical Introduction. - University of Oklahoma Press, 1951
  • Zimmermann R. Roman Law, Contemporary Law, European Law. - Oxford University Press, 2001

  • Kaser M. Römisches Privatrecht. - München, 1992
  • Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
  • Max Kaser. Römisches Privatrecht. - C.H.Beck Verlag: München, 1971
  • Detlef Liebs. Römisches Recht. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1993

  • Система римского права : На правахъ рукописи. - Рига, 1925
  • Новицкий И.Б. Римское право. - Москва, 1994
  • Бартошек М. Римское право. Понятия, термины, определения. - Юридическая литература: Москва, 1989
  • Дождев Д. Римское частное право. Учебник для вузов. - ИНФРА М-НОРМА: Москва, 1997
  • Иоффе О.С., Мусин В.А. Основы Римского гражданского права. - ЛГУ: Ленинград, 1974
  • Перетерский И.С. Дигесты Юстиниана. - Москва, 1956

Resursi internetā par šo tēmu