Atšķirības starp "Kolhozs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Kolhozs''' (kr. ''колхоз''), saīsinājums no apzīmējuma '''kolektīva saimniecība''' - valsts organizēts un kontrolēts lauksaimniecības kooperatīvs [[PSRS]], "viena no [[Sociālistiskais īpašums|sociālistiskā īpašuma]] formām". Galvenie īpašuma objekti kolhozos bija nedalāmais fonds, tiem piederošās sabiedriskās ēkas, dzīvais un nedzīvais inventārs un kolhozu saražotā produkcija. Kolhoznieku personīgajā lietošanā palika neliela [[piemājas zeme]]s platība, bet [[personiskais īpašums|personīgajā īpašumā]] – dzīvojama ēka, nepieciešamās saimniecības ēkas, noteikts daudzums mājlopu un putnu, kā arī sīkais inventārs. Zemnieku iestāšanās kolhozos bija neoficiāli piespiedu kārtā (zemniekiem, kas nestājās ''kolhozā'', bija lielāks risks tikt pakļautiem politiskām represijām, tiem tika piemēroti lielāki nodokļi), pretestība netika pieļauta (izstāšanās līdz pat 60. gadiem netika pieļauta). | '''Kolhozs''' (kr. ''колхоз''), saīsinājums no apzīmējuma '''kolektīva saimniecība''' - valsts organizēts un kontrolēts lauksaimniecības kooperatīvs [[PSRS]], "viena no [[Sociālistiskais īpašums|sociālistiskā īpašuma]] formām". Galvenie īpašuma objekti kolhozos bija nedalāmais fonds, tiem piederošās sabiedriskās ēkas, dzīvais un nedzīvais inventārs un kolhozu saražotā produkcija. Kolhoznieku personīgajā lietošanā palika neliela [[piemājas zeme]]s platība, bet [[personiskais īpašums|personīgajā īpašumā]] – dzīvojama ēka, nepieciešamās saimniecības ēkas, noteikts daudzums mājlopu un putnu, kā arī sīkais inventārs. Zemnieku iestāšanās kolhozos bija neoficiāli piespiedu kārtā (zemniekiem, kas nestājās ''kolhozā'', bija lielāks risks tikt pakļautiem politiskām represijām, tiem tika piemēroti lielāki nodokļi), pretestība netika pieļauta (izstāšanās līdz pat 60. gadiem netika pieļauta). | ||
| − | Kolhozu dibināšana [[LPSR]] sākās 1946. gadā, kad pirmo kolhozu "Nākotne" nodibināja Jelgavas apriņķa Šķibes pagastā 11 trūcīgie zemnieki. Drīz radās vēl 3 kolhozi: "Dzirkstele" Daugavpils apriņķī un "Uzvara" Valkas apriņķī. 1950. gadā kolektivizācija praktiski | + | Kolhozu dibināšana [[LPSR]] sākās 1946. gadā, kad pirmo kolhozu "Nākotne" nodibināja Jelgavas apriņķa Šķibes pagastā 11 trūcīgie zemnieki. Drīz radās vēl 3 kolhozi: "Dzirkstele" Daugavpils apriņķī un "Uzvara" Valkas apriņķī. 1950. gadā kolektivizācija praktiski bija pabeigta. Ārpus lauksaimniecības arteļiem palika tikai 3,5 %. individuālo saimniecību: |
* 1948. gada decembrī - 893 kolhozi (10.2% zemnieku saimniecību); | * 1948. gada decembrī - 893 kolhozi (10.2% zemnieku saimniecību); | ||
* 1949. gada jūlijā - 3857 kolhozi (76.7% zemnieku saimniecību); | * 1949. gada jūlijā - 3857 kolhozi (76.7% zemnieku saimniecību); | ||
| 8. rindiņa: | 8. rindiņa: | ||
* 1950. gada decembrī - 1776 (96.5 % zemnieku saimniecību). | * 1950. gada decembrī - 1776 (96.5 % zemnieku saimniecību). | ||
* 1950. gada jūnijā pieņēma lēmumu par sīko kolhozu apvienošanu. | * 1950. gada jūnijā pieņēma lēmumu par sīko kolhozu apvienošanu. | ||
| + | |||
| + | Kolhozos izaudzētā lauksaimniecības produkcija bija jānodod valstij par zemām cenām. Pirmajos kolhozu darba gados nekādas peļņas nebija, darba samaksa pirmajos gados bija graudā, t.i. alga bija lauksaimniecības produkcija (nereti visa gada alga bija graudu vai kartupeļu maiss). Ģimenes galvenokārt pārtika no pašu [[piemājas zeme|piemājas zemē]] izaudzētā. 60. gadu otrajā pusē iezīmējās pārmaiņas lauksaimniecībā. Kolhozi un [[padomju saimniecība]]s sāka saņemt valsts dotācijas un dažādus atvieglojumus. Rezultātā daļa kolhozu uzplauka, tur strādājošiem cilvēkiem bija labi dzīves apstākļi (vietām pat ievērojami labāki, nekā pilsētās), ciematos cēla skolas, kultūras namus un bērnudārzus. Cilvēkiem bija nodrošinātas darba vietas. Daži kolhozi sasniedza visai augstus rādītājus gan ražošanā, gan kolhoznieku materiālās labklājības jomā, piemēram, kolhozi „Lāčplēsis” Ogres rajonā (priekšsēdētājs Edgars Kauliņš), „Tērvete” Dobeles rajonā (priekšsēdētājs Viesturs Gredzens) un „Druva” Saldus rajonā (priekšsēdētājs Jānis Blūms). | ||
Skat. arī [[kolektivizācija]] | Skat. arī [[kolektivizācija]] | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 23. janvāris, plkst. 11.25
Kolhozs (kr. колхоз), saīsinājums no apzīmējuma kolektīva saimniecība - valsts organizēts un kontrolēts lauksaimniecības kooperatīvs PSRS, "viena no sociālistiskā īpašuma formām". Galvenie īpašuma objekti kolhozos bija nedalāmais fonds, tiem piederošās sabiedriskās ēkas, dzīvais un nedzīvais inventārs un kolhozu saražotā produkcija. Kolhoznieku personīgajā lietošanā palika neliela piemājas zemes platība, bet personīgajā īpašumā – dzīvojama ēka, nepieciešamās saimniecības ēkas, noteikts daudzums mājlopu un putnu, kā arī sīkais inventārs. Zemnieku iestāšanās kolhozos bija neoficiāli piespiedu kārtā (zemniekiem, kas nestājās kolhozā, bija lielāks risks tikt pakļautiem politiskām represijām, tiem tika piemēroti lielāki nodokļi), pretestība netika pieļauta (izstāšanās līdz pat 60. gadiem netika pieļauta).
Kolhozu dibināšana LPSR sākās 1946. gadā, kad pirmo kolhozu "Nākotne" nodibināja Jelgavas apriņķa Šķibes pagastā 11 trūcīgie zemnieki. Drīz radās vēl 3 kolhozi: "Dzirkstele" Daugavpils apriņķī un "Uzvara" Valkas apriņķī. 1950. gadā kolektivizācija praktiski bija pabeigta. Ārpus lauksaimniecības arteļiem palika tikai 3,5 %. individuālo saimniecību:
- 1948. gada decembrī - 893 kolhozi (10.2% zemnieku saimniecību);
- 1949. gada jūlijā - 3857 kolhozi (76.7% zemnieku saimniecību);
- 1949. gada decembrī - 4103 kolhozi (85.3 % zemnieku saimniecību);
- 1950. gada jūlijā - 4118 kolhozi (90.3 % zemnieku saimniecību);
- 1950. gada decembrī - 1776 (96.5 % zemnieku saimniecību).
- 1950. gada jūnijā pieņēma lēmumu par sīko kolhozu apvienošanu.
Kolhozos izaudzētā lauksaimniecības produkcija bija jānodod valstij par zemām cenām. Pirmajos kolhozu darba gados nekādas peļņas nebija, darba samaksa pirmajos gados bija graudā, t.i. alga bija lauksaimniecības produkcija (nereti visa gada alga bija graudu vai kartupeļu maiss). Ģimenes galvenokārt pārtika no pašu piemājas zemē izaudzētā. 60. gadu otrajā pusē iezīmējās pārmaiņas lauksaimniecībā. Kolhozi un padomju saimniecības sāka saņemt valsts dotācijas un dažādus atvieglojumus. Rezultātā daļa kolhozu uzplauka, tur strādājošiem cilvēkiem bija labi dzīves apstākļi (vietām pat ievērojami labāki, nekā pilsētās), ciematos cēla skolas, kultūras namus un bērnudārzus. Cilvēkiem bija nodrošinātas darba vietas. Daži kolhozi sasniedza visai augstus rādītājus gan ražošanā, gan kolhoznieku materiālās labklājības jomā, piemēram, kolhozi „Lāčplēsis” Ogres rajonā (priekšsēdētājs Edgars Kauliņš), „Tērvete” Dobeles rajonā (priekšsēdētājs Viesturs Gredzens) un „Druva” Saldus rajonā (priekšsēdētājs Jānis Blūms).
Skat. arī kolektivizācija
Resursi internetā par šo tēmu
- Аксененок Г.А., Григорьев В.К., Пятницкий П.П. Колхозное право. - Гос. изд-во юридической литературы: Москва, 1950
- Примерный устав сельскохозяйственной артели. Совнарком ССР, ЦК ВКП(б). 1935 г., февраля 17
- Акт государственный на вечное пользование землей колхозами // Сельскохозяйственная энциклопедия (1949)
