Atšķirības starp "Firsts" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| (4 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Firsts''' ( | + | '''Firsts''' (no senaugšvāc. ''furisto'' - no lat. ''princeps'' t.i. "pirmais" : an. ''prince'', vāc. ''Fürst'', kr. ''фюрст'') - vācu zemēs [[Princis|prinča]] titula (par ''Prinz'' dēvēja [[Karalis|karaļnamam]] piederīgos dzimtas locekļus) ekvivalents: no [[Karalis|karaļa]] tieši neatkarīgs, taču rangā un statusā mazliet zemāks [[valdnieks]] (piemēram, Lihtenšteinas firstistes - ''Fürstentum Liechtenstein'' - [[monarhs]]). Pārvaldītā teritorija ir '''firstiste'''. Vai nu suverēns valdnieks, vai nepastarpināts [[Imperators|imperatora]] [[vasalis]]. XIII gs. vācu zemēs bija 93 garīgie un 14 laicīgie ''firsti''. Dažkārt vācu valodā ar jēdzienu ''firsts'' apzīmē ne tikai titulu vācu zemēs, bet arī citās valstīs, piemēram, Anglijas karalistes titulu [[Velsas princis]] dažkārt tulko kā "Fürst von Wales", bet Astūrijas prinča titulu kā "Fürst von Asturien", savukārt lielhercogistes un lielkņazistes dažkārt tulko kā "lielfirstijas", piemēram, [[Maskavas lielkņaziste]] kā "Großfürstentums Moskau". |
| − | * '''Kūrfirsts''' (vāc. ''Kurfürst'', no senaugšvācu ''kuren'', "vēlēt" + ''furisto'', "pirmais" – vēlējošs firsts: pārnesums no lat. ''princeps elector imperii''; angl. ''Prince-elector'') – t.i., impērijas ''firsts'', kuram ir tiesības vēlēt [[Svētā Romas impērija|Vācu nācijas sv. Romas impērijas]] [[Imperators|ķeizaru]] - saskaņā ar 1356. gada "Zelta bullu", kūrfirsta statuss bija septiņiem impērijas firstiem: Maincas [[Bīskaps|arhibīskapam]], Triras arhibīskapam, Ķelnes arhibīskapam, Čehijas [[Karalis|karalim]], Reinas [[Grāfs|pfalcgrāfam]], Vitenbergas-Saksijas [[Hercogs|hercogam]], Brandenburgas [[Grāfs|markgrāfam]]. Ķeizaram bija pienākums svarīgākās valsts lietas apspriest ar ''kūrfirstu'' kolēģiju. | + | * '''Kūrfirsts''', dažkārt arī '''[[elektors]]''' (vāc. ''Kurfürst'', no senaugšvācu ''kuren'', "vēlēt" + ''furisto'', "pirmais" – vēlējošs firsts: pārnesums no lat. ''princeps elector imperii''; angl. ''Prince-elector'') – t.i., impērijas ''firsts'', kuram ir tiesības vēlēt [[Svētā Romas impērija|Vācu nācijas sv. Romas impērijas]] [[Imperators|ķeizaru]] - saskaņā ar 1356. gada "Zelta bullu", kūrfirsta statuss bija septiņiem impērijas firstiem: Maincas [[Bīskaps|arhibīskapam]], Triras arhibīskapam, Ķelnes arhibīskapam, Čehijas [[Karalis|karalim]], Reinas [[Grāfs|pfalcgrāfam]], Vitenbergas-Saksijas [[Hercogs|hercogam]], Brandenburgas [[Grāfs|markgrāfam]]. Ķeizaram bija pienākums svarīgākās valsts lietas apspriest ar ''kūrfirstu'' kolēģiju. |
* '''Lielfirsts''' (''Großfürst'') - vācu literatūrā pieņemts ekvivalents apzīmējums tituliem [[lielhercogs]], [[lielkņazs]]. | * '''Lielfirsts''' (''Großfürst'') - vācu literatūrā pieņemts ekvivalents apzīmējums tituliem [[lielhercogs]], [[lielkņazs]]. | ||
* '''Impērijas firsts''' (''Reichsfürst'') - nepastarpināti imperatoram pakļauta (tā tiešais [[vasalis]]) augstākā [[aristokrātija|aristokrāta]] ar padomdevēja tiesībām tituls. | * '''Impērijas firsts''' (''Reichsfürst'') - nepastarpināti imperatoram pakļauta (tā tiešais [[vasalis]]) augstākā [[aristokrātija|aristokrāta]] ar padomdevēja tiesībām tituls. | ||
Pašreizējā versija, 2013. gada 21. decembris, plkst. 08.50
Firsts (no senaugšvāc. furisto - no lat. princeps t.i. "pirmais" : an. prince, vāc. Fürst, kr. фюрст) - vācu zemēs prinča titula (par Prinz dēvēja karaļnamam piederīgos dzimtas locekļus) ekvivalents: no karaļa tieši neatkarīgs, taču rangā un statusā mazliet zemāks valdnieks (piemēram, Lihtenšteinas firstistes - Fürstentum Liechtenstein - monarhs). Pārvaldītā teritorija ir firstiste. Vai nu suverēns valdnieks, vai nepastarpināts imperatora vasalis. XIII gs. vācu zemēs bija 93 garīgie un 14 laicīgie firsti. Dažkārt vācu valodā ar jēdzienu firsts apzīmē ne tikai titulu vācu zemēs, bet arī citās valstīs, piemēram, Anglijas karalistes titulu Velsas princis dažkārt tulko kā "Fürst von Wales", bet Astūrijas prinča titulu kā "Fürst von Asturien", savukārt lielhercogistes un lielkņazistes dažkārt tulko kā "lielfirstijas", piemēram, Maskavas lielkņaziste kā "Großfürstentums Moskau".
- Kūrfirsts, dažkārt arī elektors (vāc. Kurfürst, no senaugšvācu kuren, "vēlēt" + furisto, "pirmais" – vēlējošs firsts: pārnesums no lat. princeps elector imperii; angl. Prince-elector) – t.i., impērijas firsts, kuram ir tiesības vēlēt Vācu nācijas sv. Romas impērijas ķeizaru - saskaņā ar 1356. gada "Zelta bullu", kūrfirsta statuss bija septiņiem impērijas firstiem: Maincas arhibīskapam, Triras arhibīskapam, Ķelnes arhibīskapam, Čehijas karalim, Reinas pfalcgrāfam, Vitenbergas-Saksijas hercogam, Brandenburgas markgrāfam. Ķeizaram bija pienākums svarīgākās valsts lietas apspriest ar kūrfirstu kolēģiju.
- Lielfirsts (Großfürst) - vācu literatūrā pieņemts ekvivalents apzīmējums tituliem lielhercogs, lielkņazs.
- Impērijas firsts (Reichsfürst) - nepastarpināti imperatoram pakļauta (tā tiešais vasalis) augstākā aristokrāta ar padomdevēja tiesībām tituls.
- Baznīcas firsts (Kirchenfürst) - nepastarpināti pāvestam un imperatoram pakļauta, no citas varas neatkarīgas Baznīcas valsts teritorijas valdnieka (bīskapa kā bīskapijas vadītāja) apzīmējums.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 14., 17., 83. lpp.
- Fürstliche Häuser XVII. Band 133 / Genealogisches Handbuch des Adels. - Starke-Verlag, Limburg a.d.Lahn 2004, ISBN 3-7980-0833-7
- Gregor von Rezzori. Idiotenführer durch die deutsche Gesellschaft. 1. Hochadel. - Rowohlt-Verlag, Reinbek, 1963
- Julius Ficker. Vom Reichfürstenstande. - Innsbruck, 1861
- Karl-Friedrich Krieger. König, Reich und Reichsreform im Spätmittelalter. - München, 2005, ISBN 3-486-57670-4
- Malte Prietzel. Das Heilige Römische Reich im Spätmittelalter. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt, 2004, ISBN 3534151313
- Axel Gotthard. Das Alte Reich 1495 – 1806. - Darmstadt, 2003, ISBN 3534151186
- Helmut Neuhaus. Das Reich in der frühen Neuzeit. - München, 2003, ISBN 3-486-56729-2
- Hermann Conrad. Deutsche Rechtsgeschichte, Bd.1: Frühzeit und Mittelalter; Bd. 2: Neuzeit bis 1806. - Karlsruhe, 1966
- Dieter Mertens. Der Fürst. Mittelalterliche Wirklichkeiten und Ideen. - Köln, Weimar, Wien, 1998
