Atšķirības starp "Komturs" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
[[Livonijas ordenis|Livonijas ordenī]] sākotnēji bija aptuveni 40 ''komturi'' (Mūsdienu Latvijas teritorijā vēlāk to skaitu samazināja līdz 9 - Rīgā, Daugavgrīvā, Ventspilī, Kuldīgā, Jelgavā, Dobelē, Cēsīs, Alūksnē, Daugavpilī, - 1467. gadā sastādītajā ordeņpiļu sarakstā nosaukti 7 komturi, kas uzturējās Kuldīgā, Ventspilī, Dobelē, Dagavpilī, Aizkrauklē, Daugavgrīvā, Alūksnē). Komturi uzraudzīja, lai tiktu izpildīti [[Mestrs|mestra]] un [[Kapituls|kapitula]] rīkojumi, kā arī pārzināja ordeņa domēnes jeb muižas. Piemēram, Kuldīgas komtura jurisdikcijas tiesības aptvēra Kuldīgas, Sabiles, Talsu, Skrundas, Saldus, Alsungas, Aizputes, Durbes, Gramzdas draudzi, bet līdz 1328. gadam, kad Mēmele (tagadējā Klaipēda) tika pievienota [[Teitoņu ordenis|Teitoņu ordeņa]] centrālajiem valdījumiem – arī Mēmeles apgabalu. Kuldīgas komturs bija ordeņa mestra vietnieks Kursā: viņam bija pakļauti arī Grobiņas un Kandavas fogti un Ventspils ''komturi'', saimnieciski – Sāmsalas, Pērnavas un Gotlandes fogti. Faktiski Kuldīgas komtureja bija lielāka ordeņa administratīvā vienība - [[bejāža]]. Komtura stāvoklis ordeņa iekšējā hierarhijā parādās arī viņa [[Titulatūra|titulatūrā]] oficiālos dokumentos. Tā XVI gs. vidus dokumentā Kuldīgas komturs Ernsts fon Minhauzens dēvēts par "visgodājamo", Ventspils komturs – par "godājamo", bet Grobiņas fogts – par "ievērojamo". | [[Livonijas ordenis|Livonijas ordenī]] sākotnēji bija aptuveni 40 ''komturi'' (Mūsdienu Latvijas teritorijā vēlāk to skaitu samazināja līdz 9 - Rīgā, Daugavgrīvā, Ventspilī, Kuldīgā, Jelgavā, Dobelē, Cēsīs, Alūksnē, Daugavpilī, - 1467. gadā sastādītajā ordeņpiļu sarakstā nosaukti 7 komturi, kas uzturējās Kuldīgā, Ventspilī, Dobelē, Dagavpilī, Aizkrauklē, Daugavgrīvā, Alūksnē). Komturi uzraudzīja, lai tiktu izpildīti [[Mestrs|mestra]] un [[Kapituls|kapitula]] rīkojumi, kā arī pārzināja ordeņa domēnes jeb muižas. Piemēram, Kuldīgas komtura jurisdikcijas tiesības aptvēra Kuldīgas, Sabiles, Talsu, Skrundas, Saldus, Alsungas, Aizputes, Durbes, Gramzdas draudzi, bet līdz 1328. gadam, kad Mēmele (tagadējā Klaipēda) tika pievienota [[Teitoņu ordenis|Teitoņu ordeņa]] centrālajiem valdījumiem – arī Mēmeles apgabalu. Kuldīgas komturs bija ordeņa mestra vietnieks Kursā: viņam bija pakļauti arī Grobiņas un Kandavas fogti un Ventspils ''komturi'', saimnieciski – Sāmsalas, Pērnavas un Gotlandes fogti. Faktiski Kuldīgas komtureja bija lielāka ordeņa administratīvā vienība - [[bejāža]]. Komtura stāvoklis ordeņa iekšējā hierarhijā parādās arī viņa [[Titulatūra|titulatūrā]] oficiālos dokumentos. Tā XVI gs. vidus dokumentā Kuldīgas komturs Ernsts fon Minhauzens dēvēts par "visgodājamo", Ventspils komturs – par "godājamo", bet Grobiņas fogts – par "ievērojamo". | ||
| + | |||
| + | Lielākās komturejās bija arī komtura vietnieks - nama komturs (''Hauskomthur''). | ||
Skat. arī [[lielkomturs]], [[landkomturs]], [[komandors]] | Skat. arī [[lielkomturs]], [[landkomturs]], [[komandors]] | ||
Versija, kas saglabāta 2014. gada 9. janvāris, plkst. 12.07
Komturs (vc. Komtur, Kommentur, an. komtur, it. commanderia, kr. комтур; no lat. commendare - "ieteikt, uzticēt") - vakanta Baznīcas amata pienākumu izpildītājs. Zemākā pakāpe mūku bruņinieku ordeņa vadības (t.s. pavēlnieku) hierarhijā, ordeņa pils komandants un administratīvā pārvaldes iecirkņa - komturejas, - pārvaldītājs, viduslaikos ar augstāko tiesu un militāro varu šajā teritorijā (tiesāja komturijas zemniekus, amatniekus, tirgotājus un vasaļus, varēja disciplināri sodīt ordeņa brāļus). Komturam arīdzan bija savs zīmogs (zīmogvaska krāsa dzeltena). To amatā iecelt, atcelt un pārvietot uz citu pārvaldes vietu varēja tikai ordeņa kapituls. Komturs vadīja komturejas militāro un saimniecisko dzīvi. Gādāja par ordeņa brāļu, pils garnizona un komturejas karaspēka apbruņojumu, apģērbu, - kara gadījumā bija komturijas izvirzītās militārās vienības komandieris, pakļauts landmaršala komandai un cīņās gāja pats ar savas komturejas karogu. Vadīja brāļu sapulces - konventus. Komturi, fogti, landmaršals un virsmantzinis veidoja Ordeņa valdību – virskapitulu, kas izlēma svarīgākos Ordeņa valdījumu iekšpolitiskos un ārpolitiskos jautājumus, bet kopš XV gadsimta vidus arī ievēlēja mestrus. Kā valdības loceklis komturs piedalījās mestru vēlēšanās, un arī pats varēja tikt ievēlēts par mestru
Livonijas ordenī sākotnēji bija aptuveni 40 komturi (Mūsdienu Latvijas teritorijā vēlāk to skaitu samazināja līdz 9 - Rīgā, Daugavgrīvā, Ventspilī, Kuldīgā, Jelgavā, Dobelē, Cēsīs, Alūksnē, Daugavpilī, - 1467. gadā sastādītajā ordeņpiļu sarakstā nosaukti 7 komturi, kas uzturējās Kuldīgā, Ventspilī, Dobelē, Dagavpilī, Aizkrauklē, Daugavgrīvā, Alūksnē). Komturi uzraudzīja, lai tiktu izpildīti mestra un kapitula rīkojumi, kā arī pārzināja ordeņa domēnes jeb muižas. Piemēram, Kuldīgas komtura jurisdikcijas tiesības aptvēra Kuldīgas, Sabiles, Talsu, Skrundas, Saldus, Alsungas, Aizputes, Durbes, Gramzdas draudzi, bet līdz 1328. gadam, kad Mēmele (tagadējā Klaipēda) tika pievienota Teitoņu ordeņa centrālajiem valdījumiem – arī Mēmeles apgabalu. Kuldīgas komturs bija ordeņa mestra vietnieks Kursā: viņam bija pakļauti arī Grobiņas un Kandavas fogti un Ventspils komturi, saimnieciski – Sāmsalas, Pērnavas un Gotlandes fogti. Faktiski Kuldīgas komtureja bija lielāka ordeņa administratīvā vienība - bejāža. Komtura stāvoklis ordeņa iekšējā hierarhijā parādās arī viņa titulatūrā oficiālos dokumentos. Tā XVI gs. vidus dokumentā Kuldīgas komturs Ernsts fon Minhauzens dēvēts par "visgodājamo", Ventspils komturs – par "godājamo", bet Grobiņas fogts – par "ievērojamo".
Lielākās komturejās bija arī komtura vietnieks - nama komturs (Hauskomthur).
Skat. arī lielkomturs, landkomturs, komandors
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 97. lpp.
- Erich Meuthen. Zum spätmittelalterlichen Kommendenwesen. // Licet preter solitum. Ludwig Falkenstein zum 65. / L. Kery, D. Lohrmann, H. Müller (Hrsg.) - Geburtstag: Aachen, 1998, S. 241–264.
- Ulrich Stutz. Geschichte des kirchlichen Benefizialwesens von seinen Anfängen bis auf die Zeit Alexanders III. - Aalen, 1961
