Atšķirības starp "Livonijas ordenis" versijām

Versija, kas saglabāta 2020. gada 4. maijs, plkst. 08.38

Vācu ordenis Livonijā

sizereni	pāvests Sv. Romas imperators Vācu ordeņa lielmestrs
province	12.05.1237.-08.04.1525.
suverens ordenis	08.04.1525.-25.03.1562.
virskapituls	Vendenē (Cēsīs)
tērps	balta mantija ar melnu krustu (1237.-1525.) balta mantija ar sarkanu krustu (1525.-1562.)
amatu hierarhija	landmestrs landmaršals hospitālietis ordeņa intendants ordeņa mantzinis kapitulārs landkomturs komturs fogts brālis bruņinieks līdzbrālis melngalvis

Livonijas ordenis - novecojis un zinātnē vairs nelietots apzīmējums Jeruzalemes Svētās Marijas Teitoņu Nama Brālībai Livonijā (lat. Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam), jeb Vācu ordenis Livonijā, - t.i. Vācu ordeņa atzars jeb province Livonijā, kas izveidojās pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves kaujā pie Saules 1236. gadā un tā atlieku inkorporēšanas Vācu ordenī (1237. gada Viterbijas apvienošanās).

Līdz ar Vācu ordeņa pašlikvidāciju un sekularizāciju 1525. gada 8. aprīlī, Livonijas atzars kļuva par Vācu ordeņa tiesību un pienākumu pārmantotāju, kuras sizereni bija pāvests un Sv. Romas imperators. Augstākā amatpersona bija landmestrs (vēlāk mestrs), kuru, atbilstoši Vācu ordeņa statūtiem, iecēla un atcēla virsmestrs ar ordeņa virskapitula piekrišanu; līdz ar apstiprināšanas brīdi Livonijas zemes mestrs kļuva par vienu no svarīgākajiem pavēlniekiem Vācu ordenī un Livonijas provincē pārstāvēja virsmestru kā tā vietnieks. Vācu ordeņa iekšējā hierarhijā Livonijas provinces mestrs pēc ranga bija nākamais aiz Prūsijas mestra un tā tiešs pienākums un tiesības bija piedalīties virsmestra vēlēšanās un virskapitulos. Mestra kancelejas zīmogs tika spiests sarkanā vaskā. Vispārējais ordeņa kapituls sastāvēja no mestra, ordeņa padomniekiem, karaspēka virspavēlnieka - landmaršala, - komturiem un fogtiem. Komturi un fogti bija pakļauti mestram un landmaršalam. Arbuzova Jr. rekonstrukcijā Livonijā Ordenim ir 20 komturejas un 16 fogtejas; Lēviss Ordeņa zemju iedalījumu rekonstruējis 20 komturejās, 10 fogtejās un 24 citās pilīs; Jaunākajā Lielmestru hronikā figurē 13 komturejas, 7 fogtejas un 22 citas pilis; Kēnigsbergas kodeksā minēti 50 nami; Šūmahers uzskaita 17 komturejas un 12 fogtejas; Šnetlers uzskaita 17 komturejas un 11 fogtejas.

Ordeņa kontrolētā teritorija aptvēra visu tagadējo Zemgali, Latgales dienvidaustrumus, zemes strēli Vidzemē uz austrumiem no Gaujas, sākot no Rīgas patrimoniālā apgabala robežām, mūsdienu Igaunijas dienvidu un centrālo daļu, aptuveni 2/3 Kursas, kopējā platībā sasniedzot aptuveni 67 000 km², jeb 54% Livonijas teritorijas. 1305. gadā Ordenis ieguva Daugavgrīvas klosteri un tā zemes, iegādājoties to no cisterciešu ordeņa, līdztekus iegūstot no tā arī valdījumus starp Lielupi un jūru, un tālāk līdz pat Gaujai, kā arī cisterciešu īpašumus Rīgas pilsētā un tās lauku novadā. Mestra rezidence līdz 1330. gadam atradās Vendenē, bet no 1330. līdz 1429. gadam – Rīgā. Ordeņa zemēs bija vairākas pilsētas - Latvijas teritorijā tās bija: Vendene (1224.), Goldingena (1355.), Volmara (1323.) un Vindava (1378.). Goldingena un Vendene XIV gadsimtā bija nozīmīgas, mūriem apjoztas, ar savu pārvaldes struktūru apveltītas Livonijas pilsētas, saimnieciski rosīgas un spēcīgas. Vindava pie pilsētas nocietinājumu mūriem tika XIV-XV. gs. mijā (pēc to izbūves bija nepieciešams izdot īpašu aizliegumu par tiem atklāti zoboties – par šī noteikuma neievērošanu draudēja sods 3 mārciņas zelta). Virsmestra nozīmētas amatpersonas regulāri veica vizitācijas Livonijā, novērojot, kā tiek godāti ordeņa statūti, kāds ir piļu stāvoklis un to nodrošinājums kara gadījumam. Daļa no pilsētu iedzīvotājiem bija tirgotāji, kas apgādāja apkārtnes zemniekus ar precēm, pārsvarā – sāli, iepirka lauku ražojumus, kā arī nodarbojās ar tranzīttirdzniecību. Ordenis XIV-XV gs. veidoja plašu muižu tīklu un bija lielākais labības tirgotājs Ziemeļeiropā. Ordenim pakļautās Cēsu, Valmieras, Kuldīgas un Ventspils pilsētas piederēja Hanzas pilsētu savienībai.

Ordeņa brāļu pamatsastāvs rekrutējās no ieceļotājiem no vācu zemēm (galvenokārt Vestfālenes un Reinzemes). Kā redzam XV gs. vidū sastādītajos vizitāciju protokolos, visā Livonijas bija tikai 2 brāļi, kuri bija vietējie livonieši, bet pārējie bija iebraucēji (161 no Vestfālenes, 26 no Reinzemes un 4 no Meisenes). Līdz XVI gs. Ordenī bija aptuveni 400-500 pilntiesīgu brāļu bruņinieku (1451. gada vizitācijā no 13 Latvijas teritorijā pārbaudītajām pilīm tikai četrās ordeņbrāļu skaits sasniedza vai pārsniedza 12; visvairāk brāļu - 33 - dzīvojuši Vilandē, bet Rīgā - 28), bet XVI gs. vidū vairs tikai 120-150. Bez tiem bija arī daudz garīdznieku un t.s. pusbrāļu (semifratres - seržantu, amatnieku un kalpotāju) jeb melngalvju. Līdzīgi kā Vācu ordenī, pastāvēja t.s. līdzbrāļu jeb "goda brāļu" (confratres) kategorija - faktiski Ordenī nedarbojās, bet tika uzņemti par kādu īpašu nopelnu ordeņa labā, lielākoties par ievērojamiem ziedojumiem. Tradicionāli pēc to nāves daļu mantojuma saņēma arī Ordenis. Par līdzbrāļiem varēja kļūt gan mecenāti - firsti un magnāti, - gan Ordeņa vasaļi.

Bez tam Ordeņa militārajās akcijās bieži piedalījās t.s. viesbruņinieki (Gastritter) un laicīgie bruņinieki kā "krusta karotāji", kuriem bija iespēja saņemt zemi iekarotajās teritorijās kā lēni un kļūt par Ordeņa vasaļiem. Nav sastopamas liecības, ka pastāvētu juridiska atšķirība starp vācu un nevācu lēņavīriem. Ieskaitot arī vasaļus, maksimālais Ordeņa karaspēks XV gs. bija apm. 4000 vīru liels. Piļu garnizoni nebija lieli, piemēram, 1451. gadā Kuldīgas pilī, kas bija lielākā Kurzemē, atradās komturs Johans no Stimmenas, nama komturs Dīterihs Polvike no Gellernas, divi priesterbrāļi: Gerhards Steke no Gellernas, Bernhards Šilings no Minsteres; 8 brāļi bruņinieki: Heidenrihs, Verners, Izebrants, Johans, Andrejs, Volters, Johans, Vilhelms; 3 pelēkie brāļi: Lūkass, Klauss, Johans - nevienam nebija bruņu un zirgu, izņemot komturu; pilī bija bruņas 12 vīriem, 5 vaļņu un 3 rokas bises, muca bultu, ½ muca pulvera, ½ muca sēra. 1555./56. gada Livonijas provinces militāro spēku uzskaitē minēts, ka Kuldīgas komtureja karadarbībai spēja mobilizēt 250 jātnieku, tikpat daudz - Dinaburgas un Vezenbergas (Paides) komturejas un Rēzeknes fogteja, bet 300 jātniekus spēja dod Cēsis un Fellina (Vilande). Pārējās komturejas spēja mobilizēt krietni mazāku skaitu vīru.

No XIV gs. beigām kara gadījumā arvien vairāk līga algotņus, t.s. landsknehtus. Livonijas kara beigu posmā, nespējot vairs pretoties Maskavijas militārajam spiedienam, Ordeņa augstākā vadība 1559. gadā ieradās Krakovā lūgt, lai Sigismunds II Augusts uzņemtos aizsargāt Ordeni un tā zemes Sigismunds II Augusts kā Lietuvas lielkņazs palīdzību apsolīja, pretī saņemot ķīlē vairkni piļu un muižu Vidzemē). 1562. gadā Ordenis pasludināja savu pašatlaišanu^[1], tā teritoriju savā starpā sadalot Lietuvas lielkņazistei un Zviedrijas karalistei (Ordeņa arhīvs nonāca zviedru rokās un tika izvests uz Stokholmu). Ordeņa pēdējais landmestrs Gothards Ketlers kopā ar lielu daļu ordeņa brāļiem pārgāja luterticībā un tika iecelts par Daugavas kreisajā krastā izveidotā Lietuvas lielkņaza lēņa valdītāju, Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmo hercogu, saņemot titulu no to jaunā sizerena, Lietuvas lielkņaza. Ordeņa zemes Daugavas labajā krastā tika pārveidotas par Pārdaugavas hercogisti. Vācu ordenis Livonijā pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

• Zeids Т., Feodālisms Livonijā. - Riga, 1951.
• Kļaviņš K. Vācu ordenis un Livonija. - Rīga, 2000.
• Klišāns V. Vācu ordenis Livonijā XIII-XIV gs. - Rīga, 1991.
• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 39. lpp.
• Eihmane Eva. Rīgas arhibīskapa un Vācu ordeņa cīņas par varu viduslaiku Livonijā. - LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2012. 124 lpp.
• Milicers Klauss. Bruņinieki Vācu ordeņa Livonijas atzarā (1237-1562). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994. Nr.3., 47.-55. lpp.
• Viduslaiku Livonija un tās vēsturiskais mantojums. / sast. Andris Levāns, Ilgvars Misāns, Gustavs Strenga – LNB: Rīga, 2019. ISBN 978-9984-850-77-1

• Donnert E. Der livländische Ordensritterstaat und Russland. - Berlin, 1963
• Bernhart Jähnig. Verfassung und Verwaltung des Deutschen Ordens und seiner Herrschaft in Livland. // Schriften der Baltischen Historischen Kommission, Nr. 16 - LIT: Berlin, 2011
• Torbus T. Die Konventsburgen im Deutschordensland Preussen - Muenchen, 1998
• Ritterbrueder im Livlaendischen Zweig des Deutschen Ordens. Herausgegeben von Lutz Fenske und Klaus Militzer - Koeln-Weimar-Wien, 1993
• Benninghoven F. Probleme der Zahl und Stahdortverteilung der livlaendischen Streitkraefte im ausgehenden Mittelalter//Zeitschrift fuer Ostforschung - 1963., Heft 4

Resursi internetā par šo tēmu

• KlišānsV. Livonijas ordenis - Tildes datorenciklopēdija, historia.lv
• Mugurēvičs Ē. Priekšvārds Indriķa hronikai.
• Latviešu konversācijas vārdnīca. 12.sējums, 23895.-23912.sleja.
• Latvju enciklopēdija 1962-1982. 2.sējums, 541.-543.lpp.
• Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 2.sējums, 404.lpp.
• Latvijas padomju enciklopēdija. 6.sējums, 218., 220.lpp.
• Dzenis A. Latvieši Livonijas ordeņa valstī - vergi vai saimnieki?
• Livonija XIV gs. - rigensis.lv
• Dzenis A. Kuldīgas pils vēsturiskā izpēte. - Kuldīgas Novada muzejs, 2004.
• Misāns I. Cēsis Vācu ordeņa un Hanzas vēsture.

• Ливонский орден // Католическая Энциклопедия
• Ливонский орден // Словари и энциклопедии на Академике
• Знамена Ливонского ордена из: Jana Dlugosza. Banderia Prutenorum. Warszawa, 1958
• Замки Ордена меченосцев и Ливонского ордена
• Вильям Урбан. Исторический обзор Крестового похода в Ливонию. / Северные крестовые походы (Балтийские крестовые походы). / История крестовых походов.
• Список переводов источников по истории Тевтонского ордена на русский язык