Atšķirības starp "Mūku bruņinieku ordeņi" versijām

Pašreizējā versija, 2022. gada 10. maijs, plkst. 18.02

Mūku-bruņinieku ordeņu valdījumi Eiropā XIV gs.

No kreisās uz labo: Tā Kunga kapa ordeņa, Joanītu (Maltas) ordeņa, Tempļa ordeņa, Sv. Jēkaba (San Iago) un Teitoņu ordeņa brāļi

Bruņinieku ordenis (an. military order, order of knighthood, vāc. Ritterorden) - krusta karu laikā izveidojusies mūku-bruņinieku brālība Baznīcas sargāšanai ar militāru spēku: milites Christi (Kristus karavīri) jeb milites Dei (Dieva karavīri), kuru regulēja īpaši noteikumi – regula (statūti).

Tam ideoloģisko pamatu rada Sv. Pāvila 2. vēstulē Timotejam: ,,Cieti līdz ar citiem ļaunumu, būdams labs Kristus Jēzus kareivis” (2:3), saprotot ar ,,Kristus karavīriem” vispirms apustuļus un misionārus, vēlāk mocekļus un askētus un beidzot arī mūkus, kas ar garīgajiem ieročiem un vēlāk ar īstiem ieročiem kā taisnīguma karotāji (iustus bellator) Kristus dienestā cīnījās svētajā karā (bellum sacrum) ar Ļauno.

Teorētisko pamatojumu garīgajai bruņniecībai (milites Christi) - „Jaunās bruņniecības slavinājumu”, - ap 1128. gadu radīja Klervo cisterciešu klostera abats Bernards, apvienojot kristīgo mācību un bruņniecību, garīgo un pasaulīgo karadienestu - militia spiritualis un militia saecularis, - t.i. mūku un bruņinieku vienā personā. Saskaņā ar viņa koncepciju, cilvēka saplūšanu ar Dievu neizraisa prāts, bet gan mistisks un loģiski neizskaidrojams, personisks pārdzīvojums, kas notiek nošķirtībā no pasaules, klostera vientulībā. Garīgas vienotības ar Dievu pazīme ir mīlestība un spēja dzīvot nevis sev, bet visiem (līdzīgi kā to darījis Jēzus Kristus). Savukārt patiesai ticībai, kas tiek iegūta klostera nošķirtībā ir jāizpaužas aktīvā rīcībā arī ārpus klostera mūriem.

Garīgie bruņinieki pēc Bernarda izpratnes, ir gan mūki, gan karavīri vienlaikus, kas izcīna divējādu cīņu – gan pret ļaunumu un grēku savās dvēselēs (ar lūgšanām, apcerēm un disciplīnu), gan ar ieročiem aizstāvot Kristus baznīcu no tiem, kas tai uzbrūk (pagāniem). Šāds cīnītājs nav pakļauts slavaskārei un nāves bailēm, savukārt tā dzīves ceļa noslēgums ir taisna nāve kā saplūšana ar Kristu: „Patiesi, bezbailīgs un no visām pusēm aizsargāts ir tāds bruņinieks, jo viņa dvēsele ir segta ar ticības bruņām tāpat kā ķermenis - ar tērauda bruņām. Tātad viņš ir bruņots dubulti, un viņam nav jābaidās ne velna, ne cilvēka. Viņš nebaidās arī bojāejas - nē, viņš alkst tās. Kādēļ viņam būtu jābaidās dzīvot vai mirt, ja dzīvība viņam ir Kristus, un nāve - mūžīgās dzīvības ieguvums?” Garīgais bruņinieks ir Dieva karavīrs, pakļauts tikai Dievam, nevis laicīgiem valdniekiem.

Pasaulīgās bruņniecības haotiskajam dzīves un cīņas veidam Bernards pretstatīja mūku-bruņinieku disciplīnu un mērķtiecību. Garīgais bruņinieks, iestājoties ordenī, sola sevi velta Dievam (atsakoties no visa, kas to kavē, piemēram, sekss un ģimene), attsakās no jebkāda īpašuma (kas novērš domas un darbus no galvenā), un sola absolūtu paklausību (savas gribas pakārtošanu ordeņa interesēm). „Viņi valkā to, ko viņiem dod, un neuzdrošinās uzvilkt vai ēst jebko, kas nāk no citurienes. Tādējādi viņi izvairās no jebkādām pārmērībām apģērbā un ēdienā, un ir mierā ar pašu nepieciešamāko. Viņi dzīvo kā brāļi līksmā un skaidrā sabiedrībā, bez sievām un bērniem. Lai nebūtu nekāda trūkuma viņu evaņģēliskajā pilnībā, tie uz dzīvi apmetas kopīgi kā viena ģimene, neturot nekādu personisko īpašumu, un rūpējas, lai saglabātu Gara vienotību pasaules saitēs. Var teikt, ka visam viņu daudzumam ir tikai viena sirds un viena dvēsele.” Mūku militāros ordeņi bija iecerēti kā ideālas kristīgās kopienas, un jāatzīst, vismaz pirmajos gadsimtos tas īstenojās.

Stingri disciplinētie garīgo bruņinieku ordeņi kļuva par noteicošo militāro spēku krusta karos pret saracēņiem Mazāzijā. Brāļi bruņinieki veidoja ordeņa karaspēka kodolu – smagi bruņoto kavalēriju. Ordeņa brāļi bija arī garīdznieki jeb priesterbrāļi, kuri nepiedalījās kaujās, bet pildīja kapelāna pienākumus – noturēja dievkalpojumus pilīs un kara nometnēs, uzklausīja pārējo brāļu grēksūdzes.

Izrādot izcilas personiskās īpašības – drosmi, gudrību un tikumību, kā arī iemantojot ordeņbrāļu cieņu un uzticību, jebkurš bruņinieks varēja tikt augšup pa ordeņa hierarhijas kāpnēm – kļūt par kādas pils saimniecības pārzini, vēlāk – par fogtu, tad – komturu, virsmantzini vai karaspēka virspavēlnieku – landmaršalu, un visbeidzot – par mestru un lielmestru. Komturi, fogti, landmaršals un virsmantzinis veidoja ordeņa padomi – virskapitulu, kas izlēma svarīgākos ordeņa valdījumu iekšpolitiskos un ārpolitiskos jautājumus, bet kopš XV gadsimta vidus arī ievēlēja mestrus.

Ordeņa valdījumu administratīvo vienību - fogteju un komtureju, - pārvaldnieki bija pilīs dzīvojošo ordeņbrāļu kopas jeb konventa tiešie priekšnieki, viņiem bija pakļauti arī saimes ļaudis. Pilis, muižas, pilsētas, dzirnavas, zemes, ienākumi, kā arī cita kustama un nekustama manta piederēja visam ordenim kopīgi. Par tās piesavināšanos privātīpašumā draudēja sods. Ordeņbrāļu sadzīvē valdīja stingra mūku disciplīna – regulāras lūgšanas un kara vingrinājumi, askētisks apģērbs un uzturs, atturēšanās no izpriecām. Brāļi pat pili nedrīkstēja atstāt bez komtura atļaujas.

Par statūtu pārkāpšanu bija paredzēti lielāki un mazāki sodi – brīdinājumi un ieslodzīšana. Izslēgšana no ordeņa un mūža ieslodzījums draudēja par vissmagākajiem noziegumiem – patvaļīgu bēgšanu no kaujas lauka, Dieva zaimošanu un homoseksuālismu. Nesalīdzināmi lielāka par ordeņbrāļu konventu bija pils amatnieku un kalpotāju saime, kuriem kā atalgojums par dienestu bijusi izlēņota zeme. Tie bija vīri, kas atteicās no personiskā īpašuma un zvērēja dienēt ordenim, taču neuzņēmās šķīstības zvērestu. Viņi un viņu ģimenes atradās ordeņa uzturā. Kara gadījumā pelēkie brāļi ņēma rokās zobenus, bet miera laikā pildīja dažādus amatus.

Viens no vecākajiem bruņinieku ordeņiem bija Hospitāliešu ordenis (ap 1070.), tam sekoja Templiešu ordenis (ap 1119.), Teitoņu ordenis (ap 1190.) u.c.:

• Maltas ordenis
• Livonijas Zobenbrāļu ordenis
• Dobrinas Zobenbrāļu ordenis
• Livonijas ordenis (Teitoņu ordeņa atzars, lielkomturija Livonijā)
• Alkantaras ordenis

Savu nozīmi zaudēja jaunajos laikos, līdz ar centralizētu valstu izveidošanos, kaut arī vairāki ordeņi kā labdarības organizācijas turpina pastāvēt arī mūsdienās.

Literatūra par šo tēmu

• Rubenis A. Viduslaiku kultūra Eiropā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1997., 90.–94. lpp.
• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 174. lpp.

• Jean Schoos. Die Orden und Ehrenzeichen des Großherzogtums Luxemburg und des ehemaligen Herzogtums Nassau in Vergangenheit und Gegenwart. - Luxembourg,1990
• Die geistliche Ritterorden Europas. - Sigmaringen, 1980
• Christian Steeb. Die Ritterbünde des Spätmittelalters, Ihre Entstehung und Bedeutung für die Entwicklung des europäischen Ordenswesen. - Graz, 1996
• Holger Kruse, Werner Paravicini, Andreas Ranft. Ritterorden und Adelsgesellschaften im spätmittelalterlichen Deutschland. - Frankfurt am Main, 1991
• Frommer. Über Ordens-Insignien auf mittelalterlichen Grabdenkmalen. / Mitteilungen der k.k. Zentral-Commission zur Erhaltung der Baudenkmale, 15, Wien, 1870
• Heinrich F. Michetschläger. Das Ordenswesen der gewesenen Österreichisch-Ungarischen Monarchie. - Wien, 1918/19

• Bonnani Fillipo. Catalogo degli ordini equestri e militari. - Rom, 1771

• Seward, Desmond. The Monks of War: The Military Religious Orders. - Penguin Books: London, 1995, ISBN 0-14-019501-7

Resursi internetā par šo tēmu

• Dzenis A. Kuldīgas pils no varenības līdz sabrukumam

• Religious Orders, Congregations, Institutes and Communities (angļu val.)
• The Order of the Byzantine Knights of the Holy Sepulchre

• Patriarchalischer Orden vom Heiligen Kreuz zu Jerusalem

• Монашеские и рыцарские ордена - knightly.ru
• Рыцарские ордена - форум (entuziastu diskusijas par ordeņiem)
• Рыцари Креста и Короны