Atšķirības starp "Poļu Vidzeme" versijām

'''Poļu Vidzeme''' (pol. ''Księstwo Inflantskie'', kr. ''Польская Инфлянтия'') - mūsdienu Latgale, - [[Pārdaugavas hercogiste]]s dienvidaustrumu daļa, kas palika [[Žečpospoļita]]s valdījumā pēc 1629. gada septembrī noslēgtā [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noteikumiem, kas hercogisti sadalīja 2 daļās: t.s. ''[[Zviedru Vidzeme|zviedru Vidzemē]]'' un ''poļu Vidzemē'' (kas iezīmēja mūsdienu Vidzemes un Latgales robežas).<ref>Tā kā Žečpospoļita Altmarkā un Štumsdorfā noslēgotos pamiera līgumus uzskatīja tikai par pamieru, tā neatzina Zviedrijas karalistes tiesības uz iekaroto Pārdaugavas hercogistes daļu. Arī turpmāk augstākā amatpersona skaitījās Cēsu vaivads (kaut Cēsis bija zviedru varā), joprojām tika iecelti pārvaldes ierēdņi (piemēram, Siguldas stārasts u.c.) citām okupētās hercogistes daļas administratīvajām vienībām. Saglabājās arī administratīvais iedalījums, kur administratīvi teritoriālās apakšvienības atkal dēvēja par [[Stārastija|stārastijām]]. Tikai 1660. gadā ar [[Olivas miera līgums|Olivas miera līgumu]] Žečpospoļita atzina esošo ''status quo'' un atsacījās no Pārdaugavas hercogistes ziemeļrietumu daļas par labu Zviedrijai. Taču līgums paredzēja, ka abas hercogistes puses saglabā titulu un ģerboni, t.i. ''de iure'' hercogiste turpināja pastāvēt.</ref> <ref>1656.-1667. gados ''poļu Vidzemi'' bija sagrābusi [[Maskavas cariste]], teritorijas pārvaldei pat izveidojot īpašu Livonijas [[Prikazs|prikazu]] (kr. ''Приказ лифляндских дел''), kuras karaspēks teritoriju atstāja tikai pēc [[Andrusovas pamiers|Andrusovas pamiera]] līguma noslēgšanas 1667. gadā.</ref>

Ģeogrāfiski tā bija Žečpospoļitas teritorija Aiviekstes kreisajā krastā.<ref>1629. gadā Altmarkā slēdzot pamieru uz 6 gadiem vienojās, ka robeža (''Hauptgrenze'') būs Daugava un Aiviekste, taču ar noteikumu, ka katra puse saglabā tās teritorijas, kuras bija tās kontrolē līdz pamiera noslēgšanas brīdim. Tāpat, pamatojoties uz romiešu civiltiesību principa ''res accessoria sequitur rem principalem'' (blakus lieta seko galvenajai lietai), tika noteikts, ka pusmuižas vai citi īpašumi neatkarīgi no tā, kurā upes krastā tie atrodas, pienākas tam, kura īpašumā ir galvenā muiža. Tā kā noteikumi praksē bieži nonāca savstarpējās pretrunās, bet juridiska robežu nospraušana nebija paredzēta, tad strīdīgajās teritorijās nereti izcēlās lokāla mēroga konflikti. Tālāk zviedru Vidzemes un ''poļu Vidzemes'' robeža virzījās taisnā līnijā gar Aizmtas upi, iepretim Sāvienas upes grīvai šķērsoja Aivieksti un līkumoja pa Savienas (''Sawe''), Alūksnītes (''Alloksnit''), Odzes (''Ootz''), Vabolītes (''Wabbalit'') un Īslienas (''Islena'') upēm. No īslienas līdz Lubāna ezeram robeža tika noteikta pa Robežupi (''Roabeshe''). (Zviedru kontrolē bija arī Ļaudonas un Lubānas muižu zemes Aiviekstes kreisajā krastā.) Lubāna ezeru robeža dalīja uz pusēm. Robežas posms no Lubāna ezera līdz Sitas upes augštecei visumā atbilst mūsdienu Balvu rajona robežai ar Madonas, Gulbenes un Alūksnes rajonu: tālāk tā bija pa Aiviekstes izteku un pa Pededzi aptuveni līdz tagadējiem Sileniekiem (Balvu raj.), kur ievirzījās purvos, atstājot Pededzi zviedru pusē. Alūksnes pilsnovadā zviedru teritorija jau robežojās ar Maskavas caristes zemēm. - Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999., 118.-123.; 1118.-123. lpp.</ref> Par galvaspilsētu izvēlējās [[Dinaburga|Dinaburgu]] (vienīgā pilsēta - pārējās apdzīvotās vietas bija [[Miests|miesti]]), kur rezidējošais [[vojevoda]] vienlaikus bija arī Dinaburgas trakta (''trakt Dyneburski'') [[stārasts]]. Administratīvi vojevodiste tika iedalīta 4 traktos jeb [[stārastija|stārastijās]]: Daugavpils traktā, Rēzeknes traktā (''trakt Rzeżycki''), Ludzas traktā (''trakt Lucyński'') un Viļakas traktā (''trakt Marienhauski''). Savukārt stārastijas sīkāk dalījās ''[[Voitiste|voitistēs]]'' un ''[[Gals|galos]]'' kurus pārzināja no zemniekiem ieceti ''[[Voits|voiti]]'' jeb [[Desmitnieks|desmitnieki]] (bez tam par "stārastijām" dēvēja arī [[Karalis|karaļa]] muižas). Katrā traktā darbojās [[zemes tiesa]], kas izsprieda [[muižniecība]]s civillietas pirmajā instancē, bet Dinaburgas [[Pilsētas tiesa|pilsētas tiesā]] izskatīja gan civillietas, gan krimināllietas. Apelācijas tiesa vojevodistei bija [[galma tiesa]] Varšavā. [[Baznīca]]s lietas bija Dinaburgas [[Bīskaps|bīskapa]] pārziņā, taču paši bīskapi (ar retiem izņēmumiem) tur pastāvīgi neuzturējās. 1677. gadā Varšavas [[Seims|Seimā]] tika pieņemta jauna Inflantijas konstitūcija, saskaņā ar kuru teritorija kļuva par '''Inflantijas vojevodisti''' (''Województwo Inflanckie'', kr. ''Инфлянтское воеводство''), oficiāli saglabājot arī hercogistes, respektīvi kņazistes titulu (''Księstwo Inflantskie'') un [[Ģerbonis|ģerboni]]. Ar šo konstitūciju ''poļu Vidzemē'' spēkā stājās [[Lietuvas lielkņaziste]]s likumu kodekss jeb [[Lietuvas statūts]] (III redakcija 1588.), kas bija spēkā līdz pat 1840. gadam.