Atšķirības starp "Vācijas impērija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta)
21. rindiņa: 21. rindiņa:
 
'''Vācu impērija''', '''Vācu ķeizarvalsts''' vai '''Otrais reihs''' (''Deutsches Reich, Deutsches Kaiserreich, Zweites Reich'' - burt. "Vācu valsts", Vācu ķeizarvalsts", Otrā valsts") - valsts, federatīva monarhija Centrāleiropā no 1871. gada līdz 1918. gadam. Izveidojās pēc tam, kad 1870. gadā Prūsijas karaliste sakāva karā [[Otrā impērija|Franciju]] (anektēja Elzasu un Ziemeļlotringu), un decembrī ''[[Ziemeļvācu savienība]]s'' [[Reihstāgs]] nolēma apvienotās vācu valstis pārdēvēt par "Vācu impēriju" - 1871. gada 18. janvārī Francijā, Versaļas pilī, Prūsijas karalis Vilhelms tika pasludināts par [[Imperators|ķeizaru]] un tika proklamēta [[Vācu impērija]].
 
'''Vācu impērija''', '''Vācu ķeizarvalsts''' vai '''Otrais reihs''' (''Deutsches Reich, Deutsches Kaiserreich, Zweites Reich'' - burt. "Vācu valsts", Vācu ķeizarvalsts", Otrā valsts") - valsts, federatīva monarhija Centrāleiropā no 1871. gada līdz 1918. gadam. Izveidojās pēc tam, kad 1870. gadā Prūsijas karaliste sakāva karā [[Otrā impērija|Franciju]] (anektēja Elzasu un Ziemeļlotringu), un decembrī ''[[Ziemeļvācu savienība]]s'' [[Reihstāgs]] nolēma apvienotās vācu valstis pārdēvēt par "Vācu impēriju" - 1871. gada 18. janvārī Francijā, Versaļas pilī, Prūsijas karalis Vilhelms tika pasludināts par [[Imperators|ķeizaru]] un tika proklamēta [[Vācu impērija]].
  
−
Valsts iekārtu noteica 1871. gada Konstitūcija. Impēriju veidoja 4 karalistes: [[Prūsijas karaliste|Prūsija]], [[Saksijas karaliste|Saksija]], [[Bavārijas karaliste|Bavārija]] un [[Virtembergas karaliste|Virtemberga]]; 6 lielhercogistes: [[Bādenes lielhercogiste|Bādenes]], [[Hesenes-Reinas lielhercogiste|Hesenes un Reinas]], [[Meklenburgas-Švernas lielhercogiste|Meklenburgas-Šverinas]], [[Oldenburgas lielhercogiste|Oldenburgas]] un [[Saksijas-Veimāras-Eizenahas lielhercogiste|Saksijas-Veimāras-Eizenahas]]; 5 hercogistes: [[Anhaltas hercogiste|Anhaltas]], [[Braunšveigas hercogiste|Braunšveigas]], [[Saksijas-Koburgas-Gotas hercogiste|Saksijas-Koburgas-Gotas]] un [[Saksijas-Meiningenas hercogiste|Saksijas-Meiningenas]]; virkne firstistu: [[Valdekas firstiste|Valdekas]], [[Lipes firstiste|Lipes]], [[Reisas jaunākās firstiste|Reisas jaunākās]], [[Reisas vecākās firstiste|Reisas vecākās]], [[Šaumburgas-Lipes firstiste|Šaubmurgas-Lipes]], [[Švarcburgas-Zonderhauzenas firstiste|Švarcburgas-Zonderhauzenas]] un [[Švarcburgas-Rudolštates firstiste|Švarcburgas-Rudolštates]]; savu pašpārvaldi un ievērojamas brīvības saglabāja arī 3 bijušās [[Hanzas savienība]]s brīvpilsētas Hamburga, Lībeka, Brēmene; atsevišķi tika izdalīta "impērijas zeme" Elzasa-Lotringa. Zemēm tika saglabātas to konstitūcijas un [[Landtāgs|landtāgi]], kuru kompetencē palika maznozīmīgas iekšlietas: izglītība, Baznīcas lietas, [[policija]], tiešo nodokļu iekasēšana. Politiski dominēja Prūsija kā lielākā vācu zeme. Tikai Prūsijas karalis varēja kļūt par Vācijas imperatoru. Imperators pārstāvēja Vāciju ārpolitikā, bija bruņoto spēku virspavēlnieks, iecēla augstākos ierēdņus t.sk. reihskancleru un bija apveltīts ar citām pilnvarām. Vācijas parlaments sastāvēja no 2 palātām: augšpalātas ([[Bundesrāts]]) un apakšpalātas ([[Reihstāgs]]). Nebija Ministru kabineta, jo [[Ministrs|ministri]] bija nevis valdības locekļi, bet gan reihskancleram padoti augstākie nozaru ierēdņi.
+
Valsts iekārtu noteica 1871. gada Konstitūcija (''Verfassung des Deutschen Reiches''). Impēriju veidoja 4 karalistes: [[Prūsijas karaliste|Prūsija]], [[Saksijas karaliste|Saksija]], [[Bavārijas karaliste|Bavārija]] un [[Virtembergas karaliste|Virtemberga]]; 6 lielhercogistes: [[Bādenes lielhercogiste|Bādenes]], [[Hesenes-Reinas lielhercogiste|Hesenes un Reinas]], [[Meklenburgas-Švernas lielhercogiste|Meklenburgas-Šverinas]], [[Oldenburgas lielhercogiste|Oldenburgas]] un [[Saksijas-Veimāras-Eizenahas lielhercogiste|Saksijas-Veimāras-Eizenahas]]; 5 hercogistes: [[Anhaltas hercogiste|Anhaltas]], [[Braunšveigas hercogiste|Braunšveigas]], [[Saksijas-Koburgas-Gotas hercogiste|Saksijas-Koburgas-Gotas]] un [[Saksijas-Meiningenas hercogiste|Saksijas-Meiningenas]]; virkne firstistu: [[Valdekas firstiste|Valdekas]], [[Lipes firstiste|Lipes]], [[Reisas jaunākās firstiste|Reisas jaunākās]], [[Reisas vecākās firstiste|Reisas vecākās]], [[Šaumburgas-Lipes firstiste|Šaubmurgas-Lipes]], [[Švarcburgas-Zonderhauzenas firstiste|Švarcburgas-Zonderhauzenas]] un [[Švarcburgas-Rudolštates firstiste|Švarcburgas-Rudolštates]]; savu pašpārvaldi un ievērojamas brīvības saglabāja arī 3 bijušās [[Hanzas savienība]]s brīvpilsētas Hamburga, Lībeka, Brēmene; atsevišķi tika izdalīta "impērijas zeme" Elzasa-Lotringa. Zemēm tika saglabātas to konstitūcijas un [[Landtāgs|landtāgi]], kuru kompetencē palika maznozīmīgas iekšlietas: izglītība, Baznīcas lietas, [[policija]], tiešo nodokļu iekasēšana. Politiski dominēja Prūsija kā lielākā vācu zeme. Tikai Prūsijas karalis varēja kļūt par Vācijas imperatoru. Ķeizars pārstāvēja Vāciju ārpolitikā, bija bruņoto spēku virspavēlnieks, iecēla augstākos ierēdņus t.sk. reihskancleru un bija apveltīts ar citām pilnvarām. Vācijas parlaments sastāvēja no 2 palātām: augšpalātas ([[Bundesrāts]]) un apakšpalātas ([[Reihstāgs]]). Nebija Ministru kabineta, jo [[Ministrs|ministri]] bija nevis valdības locekļi, bet gan reihskancleram padoti augstākie nozaru ierēdņi.
  
 
Piedzīvoja ievērojamu ekonomisku un politisku uzplaukumu, kļūstot par vienu no ietekmīgākajām lielvarām Eiropā, iekaroja plašas [[kolonija]]s Āfrikā un Klusajā okeānā (Togo, Kamerūna, Vācu Dienvidrietumāfrika, Cindao u.c.). Iesaistījās [[Pirmais Pasaules karš|I Pasaules karā]], kurā cieta sakāvi. 1918. gada novembra revolūcijas rezultātā  1918. gada 28. oktobrī stājās spēkā abi likumi „par valsts konstitūcijas grozījumiem”. Modificējot dažus 1871. gadā pieņemtās Bismarka valsts konstitūcijas paragrāfus, Vācija sākotnēji kļuva par parlamentāru monarhiju. 9. novembrī ķeizars Vilhelms II atteicās no troņa un devās trimdā. 29. novembrī Tautas pilnvaroto padome pieņēma vēlēšanu likumu par konstitūciju izstrādājošas Nacionālās sapulces vēlēšanām (proporcionāla vēlēšanu sistēma, sievietēm ir aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības). 1919. gada 6. februārī Veimārā tika atklāta Nacionālā sapulce (citos avotos arī Vācijas Nacionālā Asambleja), lai izstrādātu jaunu Vācijas konstitūciju. Nacionālā sapulce 1919. gada 8. februārī ātri un bez diskusijām pieņēma „Likumu par pagaidu valsts varu” (sastāvēja no 10 pantiem). [[Monarhija]] tika likvidēta un proklamēta [[Veimāras Republika|republika]].
 
Piedzīvoja ievērojamu ekonomisku un politisku uzplaukumu, kļūstot par vienu no ietekmīgākajām lielvarām Eiropā, iekaroja plašas [[kolonija]]s Āfrikā un Klusajā okeānā (Togo, Kamerūna, Vācu Dienvidrietumāfrika, Cindao u.c.). Iesaistījās [[Pirmais Pasaules karš|I Pasaules karā]], kurā cieta sakāvi. 1918. gada novembra revolūcijas rezultātā  1918. gada 28. oktobrī stājās spēkā abi likumi „par valsts konstitūcijas grozījumiem”. Modificējot dažus 1871. gadā pieņemtās Bismarka valsts konstitūcijas paragrāfus, Vācija sākotnēji kļuva par parlamentāru monarhiju. 9. novembrī ķeizars Vilhelms II atteicās no troņa un devās trimdā. 29. novembrī Tautas pilnvaroto padome pieņēma vēlēšanu likumu par konstitūciju izstrādājošas Nacionālās sapulces vēlēšanām (proporcionāla vēlēšanu sistēma, sievietēm ir aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības). 1919. gada 6. februārī Veimārā tika atklāta Nacionālā sapulce (citos avotos arī Vācijas Nacionālā Asambleja), lai izstrādātu jaunu Vācijas konstitūciju. Nacionālā sapulce 1919. gada 8. februārī ātri un bez diskusijām pieņēma „Likumu par pagaidu valsts varu” (sastāvēja no 10 pantiem). [[Monarhija]] tika likvidēta un proklamēta [[Veimāras Republika|republika]].

Pašreizējā versija, 2011. gada 7. marts, plkst. 07.08

Deutsches Reich
Wappen Deutsches Reich.jpg
pastāv: 1871.-1918.
galvaspilsēta: Berlīne
imperatori:
  • Vilhelms I (1871.-1888.)
  • Fridrihs III (1888.-1888.)
  • Vilhelms II (1888.-1918.)
Deutsches Reich.jpg

Vācu impērija, Vācu ķeizarvalsts vai Otrais reihs (Deutsches Reich, Deutsches Kaiserreich, Zweites Reich - burt. "Vācu valsts", Vācu ķeizarvalsts", Otrā valsts") - valsts, federatīva monarhija Centrāleiropā no 1871. gada līdz 1918. gadam. Izveidojās pēc tam, kad 1870. gadā Prūsijas karaliste sakāva karā Franciju (anektēja Elzasu un Ziemeļlotringu), un decembrī Ziemeļvācu savienības Reihstāgs nolēma apvienotās vācu valstis pārdēvēt par "Vācu impēriju" - 1871. gada 18. janvārī Francijā, Versaļas pilī, Prūsijas karalis Vilhelms tika pasludināts par ķeizaru un tika proklamēta Vācu impērija.

Valsts iekārtu noteica 1871. gada Konstitūcija (Verfassung des Deutschen Reiches). Impēriju veidoja 4 karalistes: Prūsija, Saksija, Bavārija un Virtemberga; 6 lielhercogistes: Bādenes, Hesenes un Reinas, Meklenburgas-Šverinas, Oldenburgas un Saksijas-Veimāras-Eizenahas; 5 hercogistes: Anhaltas, Braunšveigas, Saksijas-Koburgas-Gotas un Saksijas-Meiningenas; virkne firstistu: Valdekas, Lipes, Reisas jaunākās, Reisas vecākās, Šaubmurgas-Lipes, Švarcburgas-Zonderhauzenas un Švarcburgas-Rudolštates; savu pašpārvaldi un ievērojamas brīvības saglabāja arī 3 bijušās Hanzas savienības brīvpilsētas Hamburga, Lībeka, Brēmene; atsevišķi tika izdalīta "impērijas zeme" Elzasa-Lotringa. Zemēm tika saglabātas to konstitūcijas un landtāgi, kuru kompetencē palika maznozīmīgas iekšlietas: izglītība, Baznīcas lietas, policija, tiešo nodokļu iekasēšana. Politiski dominēja Prūsija kā lielākā vācu zeme. Tikai Prūsijas karalis varēja kļūt par Vācijas imperatoru. Ķeizars pārstāvēja Vāciju ārpolitikā, bija bruņoto spēku virspavēlnieks, iecēla augstākos ierēdņus t.sk. reihskancleru un bija apveltīts ar citām pilnvarām. Vācijas parlaments sastāvēja no 2 palātām: augšpalātas (Bundesrāts) un apakšpalātas (Reihstāgs). Nebija Ministru kabineta, jo ministri bija nevis valdības locekļi, bet gan reihskancleram padoti augstākie nozaru ierēdņi.

Piedzīvoja ievērojamu ekonomisku un politisku uzplaukumu, kļūstot par vienu no ietekmīgākajām lielvarām Eiropā, iekaroja plašas kolonijas Āfrikā un Klusajā okeānā (Togo, Kamerūna, Vācu Dienvidrietumāfrika, Cindao u.c.). Iesaistījās I Pasaules karā, kurā cieta sakāvi. 1918. gada novembra revolūcijas rezultātā 1918. gada 28. oktobrī stājās spēkā abi likumi „par valsts konstitūcijas grozījumiem”. Modificējot dažus 1871. gadā pieņemtās Bismarka valsts konstitūcijas paragrāfus, Vācija sākotnēji kļuva par parlamentāru monarhiju. 9. novembrī ķeizars Vilhelms II atteicās no troņa un devās trimdā. 29. novembrī Tautas pilnvaroto padome pieņēma vēlēšanu likumu par konstitūciju izstrādājošas Nacionālās sapulces vēlēšanām (proporcionāla vēlēšanu sistēma, sievietēm ir aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības). 1919. gada 6. februārī Veimārā tika atklāta Nacionālā sapulce (citos avotos arī Vācijas Nacionālā Asambleja), lai izstrādātu jaunu Vācijas konstitūciju. Nacionālā sapulce 1919. gada 8. februārī ātri un bez diskusijām pieņēma „Likumu par pagaidu valsts varu” (sastāvēja no 10 pantiem). Monarhija tika likvidēta un proklamēta republika.

Skat. arī Vilhelma I uzruna vācu tautai 17.01.1871.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 53.-54. lpp.
  • Vācijas impērijas konstitūcija (1871.) // Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 194. lpp.
  • Matthew Jefferies. Imperial Culture in Germany, 1871–1918. - New York, London, 2003, ISBN 1-4039-0421-9
  • Aronson Theo. The Kaisers. - Cassell: London, 1971
  • Blackbourn David and Eley Geoff. The Peculiarities Of German History: Bourgeois Society and Politics In Nineteenth-Century Germany. - Oxford University Press: New York, 1984 ISBN 0-19-873058-6
  • Fischer Fritz. From Kaiserreich to Third Reich: Elements of Continuity in German History, 1871-1945. - Allen & Unwin: London, 1986, ISBN 0-04-943043-2
  • Fischer Fritz. War of Illusions: German Policies from 1911 to 1914. - Norton: New York, 1975, ISBN 0-393-05480-2
  • Geiss Imanuel. German Foreign Policy 1871-1914. - Routledge and Kegan Paul, 1976, ISBN 0-7100-8303-3
  • Jefferies Mattew. Imperial Culture in Germany, 1871-1918. - Palgrave: New York and London, 2003, 1-4039-0421-9
  • Louis Wm. Roger. Ruanda-Urundi 1884-1919. - Clarendon Press: Oxford, 1963
  • Mommsen Wolfgang. Imperial Germany 1867-1918: Politics, Culture, and Society in an Authoritarian Sate. - Arnold: London, 1995, ISBN 0-340-64534-2
  • Retallack James. Germany In The Age of Kaiser Wilhelm II. - St. Martin's Press: New York, 1996, ISBN 0-312-16031-3
  • Schollgen Gregor. Escape into War? The Foreign Policy of Imperial Germany. - Berg Publishers: London, 1990, ISBN 0-85496-275-1
  • Stürmer Michael. The German Empire, 1870-1918. - Random House: New York, 2000, ISBN 0-679-64090-8
  • Wehler Hans-Ulrich. The German Empire, 1871-1918. - Berg Publishers: Leamington Spa, Warwickshire, 1985, ISBN 0-907582-22-2
  • Ewald Frie. Das Deutsche Kaiserreich (Kontroversen um die Geschichte). - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2004, ISBN 3-534-14725-1
  • Klaus Hildebrand. Das vergangene Reich. Deutsche Außenpolitik von Bismarck bis Hitler. - Stuttgart, 1996, ISBN 3-548-26557-X
  • Heinrich Hirschfelder, Wilhelm Nutzinger. Das Kaiserreich 1871–1918. - Bamberg, 1999, ISBN 3-7661-4632-7
  • Gerd Hohorst, Jürgen Kocka, Gerhard A. Ritter. Materialien zur Statistik des Kaiserreichs 1870–1914. // Sozialgeschichtliches Arbeitsbuch Bd.2 - München, 1978, ISBN 3-406-05406-4
  • Wilfried Loth. Das Kaiserreich. Obrigkeitsstaat und politische Mobilisierung. - München, 1996, ISBN 3-423-04505-1
  • Thomas Nipperdey. Deutsche Geschichte 1866–1918. Arbeitswelt und Bürgergeist. - C. H. Beck: München, 1990, ISBN 3-406-34453-4
  • Thomas Nipperdey. Deutsche Geschichte 1866–1918. Machtstaat vor der Demokratie. - C. H. Beck: München, 1992, ISBN 3-406-34801-7
  • Michael Stürmer. Das ruhelose Reich. Deutschland 1866–1918. - Berlin, 1983, ISBN 3-442-75526-3
  • Hans-Peter Ullmann. Das deutsche Kaiserreich 1871–1918. - Frankfurt, 1995, ISBN 3-518-11546-4
  • Volker Ullrich. Die nervöse Großmacht. Aufstieg und Untergang des deutschen Kaiserreichs 1871–1918. - Frankfurt am Main, 2004, ISBN 3-596-11694-5
  • Volker Ullrich. Deutsches Kaiserreich. - Fischer Kompakt: Frankfurt am Main, 2006, ISBN 3-596-15364-6
  • Hans-Ulrich Wehler. Das Deutsche Kaiserreich 1871–1918. - Vandenhoeck und Ruprecht: Göttingen, 1973, ISBN 3-525-33542-3
  • Wolfgang J. Mommsen. Bürgerstolz und Weltmachtstreben. Deutschland unter Wilhelm II. 1890 bis 1918. - Berlin, 1995, ISBN 3-549-05820-9
  • Lüke Martina G. Zwischen Tradition und Aufbruch. Deutschunterricht und Lesebuch im Deutschen Kaiserreich. - Frankfurt am Main, 2007, ISBN 978-3-631-56408-0
  • Nipperdey Thomas. Deutsche Geschichte 1800 - 1918. Arbeitswelt und Bürgergeist. Machtstaat vor der Demokratie. 3 vols. - Beck: München, 1998, ISBN 978-3-406-44038-0
  • Туполев Б.М. Монополистический капитал и экспансия Германии в конце XIX - начале ХХ. // Ежегодник германской истории. 1978 г. - Москва, 1979
  • Людвиг Э. Последний Гогенцоллерн (Вильгельм II). - Москва, 1991
  • Галкин И.С. Создание германской империи 1815-1871 гг. - Москва, 1986
  • Бабанцев Н.Ф., Прокопьев В.П. Германская империя. 1871-1916. Историко-правовое исследование. - Красноярск, 1984
  • Бисмарк О. Мысли и воспоминания. - ТТ.2-3. - Москва, 1956
  • Родович Ю. Россия и Германия в Европе: 90-е гг. XIX в. // Новая и новейшая история. 1992, №6
  • Луков В.Б., Сергеев В.М. Опыт моделирования мышления исторических деятелей: Отто фон Бисмарк, 1866-1876 гг. // Вопросы кибернетики: логика рассуждений и ее моделирование. - Москва, 1983. С. 148-161

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Vācijas_impērija&oldid=32761"