Atšķirības starp "Kooperatīvs" versijām

Pašreizējā versija, 2013. gada 3. jūnijs, plkst. 13.16

Kooperatīvs (an. co-operative, fr. coopérative, vc. Genossenschaft, kr. кооператив) - iedzīvotāju labprātīga apvienošanās kopīgai saimnieciskai vai savstarpējās apdrošināšanas darbībai, kuras pamatā ir dalībnieku pašu darbs, prasmes, kā arī ieguldītā manta vai naudas pajas. Pirmais lauksaimnieku kooperatīvs nodibinats 1754. gadā Lielbritānijā. Vacijā pirmās lielākie kooperatīvi bija 1763. gadā dibinātā Tīringas lauksaimniecības biedrība un 1764. gadā dibinātās biedrības Cellā un Leipcigā. Latvijas teritorijā pirmais kooperatīvs bija Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte, kas darboties sāka 1796. gadā. Pirmais likums par kooperatīviem izdots Lielbritānijā 1852. gadā. Kooperatīvi strauji attīstījās XIX gs. un XX gs., it sevišķi t.s. sociālistiskajās valstīs, kur kooperatīvi bija viena no lauksaimnieciskās ražošanas pamatformām.

Rietumeiropā kooperācijas kā pašpalīdzības ideju aizsācēji bija Šveices sociālpedagogi Johans Henriks Pestalocijs (1746.-1827.), Emanuels Fellenbergs (1771.-1844.) un Heinrihs Šokke (1771.-1844.), kā arī Roberts Ovens, Viljams Kings un Viktors Hubers. Latvijas teritorijā pirmie kooperācijas popularizētāji bija Jakobs Florentins Lundbergs (1782.-1858.) un Garlībs Merķelis (1769.-1850.), kuri latviešu valoda partulkoja, adapteja un jau 1830. gada izdeva H. Šokkes gramatu “Ciems, kur zeltu taisa” (Šveicē pirmpublicējums iznāca 1817. gadā), kā arī idejas popularizēšana laikrakstā “Latviešu Avīzes”, piemēram, mācitāja Johana Teodora Berenta raksts “Ziņas no kādas pagasta lādes Kurzemē”, kas publicēts “Latviešu Avizēs” 1832. gadā. XIX gs. 60. gados. uzsaimniecisko nostiprināšanos un kooperēšanos tautu mudināja tādi izglītoti inteliģences pārstāvji ka Krišjanis Valdemārs, Rihards Tomsons, Aleksandrs Vēbers, Reinis Kaudzīte, Krišjānis Barons, Kronvaldu Atis u.c.

Pirmās lauksaimnieku kopdarbības organizācijas - lauksaimniecības biedrības, piensaimnieku sabiedrības - izveidoja vācbaltu muižnieki jau XVIII gs. beigās. Par pirmo latviešu lauksaimniecības kooperatīvu tiek uzskatīta Plāņu lauksaimnieku biedrība Valkas apriņķī, kas dibināta 1866. gada 9. septembrī kā Dienvidvidzemes lauksaimniecības biedrības filiāle. Priekšsēdētājs bija Rīgas politehniskā institūta profesors Jegors fon Zīverss. Apdrošinašanas kooperatīvi dalījas divās pamatgrupās: mantas apdrošinašanas biedrībās (uguns kases, krusas apdrošināšanas un lopu apdrošināšanas kooperatīvi), un sociālās apdrošināšanas biedrības (bāriņu un atraitņu kases, bēru kases un rekrūšu lādes). 1913. gada Latvijas teritorijā darbojās 236 krājaizdevu kooperatīvi, kas apvienoja vairāk nekā 112 000 biedrus un kuru kopējā bilance pārsniedza 65,9 miljonus zelta rubļu. 1914. gadā Latvijas teritorijā darbojās jau 192 lauksaimnieku kooperatīvi un 149 mašīnu koplietošanas biedrības (pārsvarā lietoja kuļmašīnas), 88 kopmoderniecības, no kurām 52 bija Vidzemē, 27 – Zemgalē un 9 Kurzemē. Latvijā 1919. gada 5. septembrī izdeva noteikumus "Par kooperatīvajām sabiedrībām un viņu savienībām (kas bija gandrīz identisks Krievijas Pagaidu valdības 1917. gada likumam). 1920. gadā dibinājās Latvijas Kooperatīvu kongresu padome, kura sastāvēja no visparejā kooperatīvu kongresā ievēlētiem delegātiem un pastāvošo kooperatīvo savienību pārstāvjiem.1931. gadā Latvijā darbojās 290 patērētāju biedrības, 628 krājaizdevu biedrības, 403 piensaimnieku biedrības, 438 savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības, 441 lauksaimniecības biedrība u.c. kooperatīvi, kas apvienoja aptuveni 378 000 biedrus. 1937. gada 17. jūnija "Likums par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām" noteica kooperatīvu pamatveidus: krājaizdevu sabiedrība, savstarpējās apdrošināšanas biedrība, patērētāju biedrība, koppiegādes un koppirkšanas sabiedrības, sabiedrības lauksaimniecības un zvejniecības produkcijas kopīgai pārstrādei un tirdzniecībai, biedrības mašīnu un citu darbarīku un ražošanas līdzekļu kopējai lietošanai, artelis, dzīvokļu sabiedrība, darba sabiedrības u.c. Šie noteikumi Kooperatīvu revīzijas padomei vai tieslietu ministram deva tiesības atcelt organizāciju vēlētos valdes, padomes un revīzijas komisijas locekļus, to vietā ieceļot citas personas, ka arī tiesības kooperatīvās sabiedrībās iecelt valsts pilnvarniekus, kurus attiecīgām sabiedrībām bija jāalgo un kuriem bija dotas lielas pilnvaras. Bez tam virknei nelielo kooperatīvu savienībām tika liegtas tiesibas veikt revīzijas savos kooperatīvos. Katram kooperatīvam bija jābūt valdības apstiprinātas kooperatīvu savienības biedram. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku kooperatīva likvidāciju. Kooperatīvu skaits samazinājās. Tomēr, piemēram, piensaimniecībā kooperatīvi nodrošināja 44% Latvijas piena produktu. LPSR kooperācijas statuss bija visai neskaidrs, lai gan likumssludinaja padomju pilsoņu tiesības apvienoties kooperatīvās organizācijās, taču ar piebildi, ka arī šo organizāciju “vadošais kodols” ir PSKP. Tāpat kā Ulmaņa režīma vai nacistu okupācijas laikos, kooperatīvi tika paklauti valsts interesēm, formāli tika saglabāta kooperatīvu struktūra, darbojās valdes, revīzijas komisijas, regulāri tika sasauktas kopsapulces. Taču iniciatīva nāca no augšas: valde varēja ievēlēt tikai iepriekš augšas apstiprinātus kandidātus, lēmumu projektus, kurus piedāvāja apstiprināt kopsapulcēm, iepriekš sagatavoja partijas funkcionāri. Lai nodrošinātu pilnīgu kontroli, katrā kooperatīvā tika veidotas partijas pirmorganizācijas. Kooperatīvi arvien skaitījas brīvprātigas organizācijas, taču pastāvēja daudz sviru, lai cilvēkus pamudinātu tajos iestāties. Bez tam daudzi iedzīvotāji līdzdalībā kooperatīvos saskatīja kopdarbības tradīcijas turpinājumu un iespēju gūt papildus ienākumus. 1940. gada nepilnos 5 mēnešos patērētāju biedru skaits Latvijā trīskāršojās, salīdzinot ar 1940. gada sākumu. 1946. gada beigās lauksaimniecības kooperācija aptvēra aptuveni 70000 (29%) zemnieku saimniecību, un administratīvi 1948.-1949. gados tika pārveidota lauksaimniecības masveida kolektivizācijā, ražošanas ēkas un aprīkojums nonāca jaundibināto kolhozu un padomju saimniecību rīcībā. Apdrošināšanas biedrības tika slēgtas jau 1940. gadā, jo padomju likumi noteica, ka apdrošināšana veicama tikai un vienīgi valsts apdrošināšanas uzņēmumā "Gosstrah" (kr. Госстрах). Sākot ar 60. gadu vidu populāri bija dzīvokļu celtniecības kooperatīvi.

Skat. arī: savstarpējā kredītbiedrība

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 234.-235. lpp.
• Bērziņš Jānis. Kooperācija Latvijā 1918.-1940. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2003. Nr.2., 53.-75. lpp.
• Eduards Balodis. Kooperācija Latvijā 19. gadsimta piecdesmitajos, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. - Rīga, 1928.
• Eduards Balodis. Modernās kooperācijas priekšteči Latvijā. - Rīga, 1930.
• Eduards Balodis. Latviešu kreditoperācijas no viņas sākumiem līdz pasaules karam. - Rīga, 1934.
• Groskaufmanis Ādolfs. Centrālā savienība „Konzums”. - Rīga, 1926
• Groskaufmanis Ādolfs. Divdesmit pieci gadi lauksaimniecības un kooperācijas veicināšanas darba. - Rīga, 1931.
• Groskaufmanis Ādolfs. Kopdarbība pēc 15. maija. - Rīga, 1939.

Resursi internetā par šo tēmu

• Kooperācijas kustības vēsture Latvijā
• Uldis Alksnis, Ilgars Grosvalds. Ādolfs Groskaufmanis – fizikālķīmiķis un kooperācijas organizētājs Latvija. // Latvijas universitātes raksti. 2012., 780. sēj., 36.–52. lpp. (.pdf)