Atšķirības starp "Eiropas filozofija" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Literatūra par šo tēmu)
m (Buks Artis pārvietoja lapu Eiropiešu filosofija uz Eiropas filozofija)
 
(1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Eiropas filosofija''' jeb '''Rietumu filosofija''' - filosofiskā doma un tās virzieni, kas veidojās Eiropā kopš V gs. uz [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] pamata, lielā [[kristietība]]s ietekmē.
 
'''Eiropas filosofija''' jeb '''Rietumu filosofija''' - filosofiskā doma un tās virzieni, kas veidojās Eiropā kopš V gs. uz [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] pamata, lielā [[kristietība]]s ietekmē.
  
−
Sabrūkot antīkajai pasaulei, nebūtībā aizgāja arī lielākā daļa tās intelektuālā mantojuma, un vienīgi Baznīca vēl uzturēja interesi par filosofiju, kādu nebūt izglītību un skolas, taču jebkurus intelektuālos pūliņus strikti pakārtojot teoloģijas paradigmai. Šo uzdevumu tā pildīja jau apoloģētu darbībā, to intelektuālajā strīdā ar [[Pagānisms|pagānismu]], vēlāk [[Baznīcas tēvi|Baznīcas tēvu]] rakstos, kur, pateicoties tādiem domātājiem kā [[Aurēlijs Augustīns]] (354.-430.), kristīgā filosofija visai ievērojami bagātinājās no [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] koncepcijām. Par otru ietekmes avotu Rietumos kļuva vairāki austrumu neoplatoniķi, t.sk. Viltus Dionisijs Areopagits (V gs.). Antīkās domas paliekas tika uzkrātas [[Klosteris|klosteros]], kas veidojās par jaunajiem intelektuālās domas centriem. X-XII gs. uz klosteru skolu pamata veidojās pirmās [[universitāte]]s, kur radās [[sholastika]] ([[Erigena Joanns Skots|Erigena]], [[Roscelīns no Kompjēnas]], [[Dunss Skots]], [[Anselms no Kenterberijas]], [[Abelārs]], [[Avicenna]], [[Averoess]], [[Maimonids]] u.c.) kā antīko zinātnisko koncepciju sintēze ar kristietības pamatpostulātiem. Izskaidrojot ticības dogmas, viduslaiku domātāji sadūrās ar sarežģītiem jautājumiem par atsevišķā attiecību pret vispārīgo un par vispārīgā realitāti. Atkarībā no to atrisināšanas veida skolas, eiropiešu filosofijā veidojās vairāki viedokļi. Par dominējošajām kļuva [[Viduslaiku reālisms|reālisma]] (un [[tomisms]]) un [[Nominālisms|nominālisma]] (un [[konceptuālisms]]) koncepcijas, kas viena otrai bija zināmā opozīcijā. Pret šo abu viedokļu galējībām XII gs. vērsās [[Abelārs]]. Sākot ar XII gs. vidu, kad [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] darbi bija pārtulkoti latīniski, tā mācība tika atzīta par zinātniskās domas pamatu. Sākās teoloģijas un [[Peripatētiķi|peripatētiķu]] koncepciju sintēze, kuras sistematizēšanā liela loma bija [[Okams Viljams|Viljamam no Okamas]], [[Alberts Lielais|Albertam Lielajam]], [[Toms no Akvīnas|Tomam no Akvīnas]] u.c. Domu dažādība pastāvēja ne tikai filosofijas (t.i. sholastikas) ietvaros, bet zinātniskajai domai pretstatā bija arī [[misticisms]], kur teoloģijas autoritāte un loģika nozīmēja daudz mazāk nekā personīgo jūtu un subjektīvās apziņas liecība ([[Bernārs no Klervo]], [[Bonaventura Džovanni Fidanca|Bonaventura]] u.c.), kur liela ietekme bija [[Averoess|Averoesa]] mācībai par dvēseles mirstīgumu un visiem kopīgo saprātu u.tml., kā arī daudzās [[Herēze|herētiķu]] sektas. Jauns impulss tradicionālo koncepciju pārskatīšanā sākās t.s. vēlīnās sholastikas laikā (XV-XVI gs.) - [[Nikolajs no Kūzas|Nikolajs no Kūzas]] u.c. - kad galvenais bija teoloģiskie strīdi starp katoļu (Suaress, Kaetāns) un [[Protestanti|protestantu]] teologiem (Melanhtons u.c.), atbrīvojot ceļu dabaszinātņu un sociālo zinātņu dzimšanai un jauno ([[Platona Akadēmija Florencē|vēlīnais neoplatonisms]], [[humānisms]], [[kartezisms]], [[Kembridžas skola]]) un jaunāko laiku filosofiskajai domai ([[vācu klasiskā filosofija]], [[dialektiskais materiālisms]], [[eksistenciālisms]], [[imanentisms]], [[voluntārisms]], [[fenomenoloģija]], [[lingvistiskā filosofija]], [[neokantiānisms]], [[jaunhēgelieši]], [[vechēgelieši]], [[analītiskā filosofija]] u.c.).
+
Sabrūkot antīkajai pasaulei, nebūtībā aizgāja arī lielākā daļa tās intelektuālā mantojuma, un vienīgi Baznīca vēl uzturēja interesi par filosofiju, kādu nebūt izglītību un skolas, taču jebkurus intelektuālos pūliņus strikti pakārtojot teoloģijas paradigmai. Šo uzdevumu tā pildīja jau apoloģētu darbībā, to intelektuālajā strīdā ar [[Pagānisms|pagānismu]], vēlāk [[Baznīcas tēvi|Baznīcas tēvu]] rakstos, kur, pateicoties tādiem domātājiem kā [[Aurēlijs Augustīns]] (354.-430.), kristīgā filosofija visai ievērojami bagātinājās no [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] koncepcijām. Par otru ietekmes avotu Rietumos kļuva vairāki austrumu neoplatoniķi, t.sk. Viltus Dionisijs Areopagits (V gs.). Antīkās domas paliekas tika uzkrātas [[Klosteris|klosteros]], kas veidojās par jaunajiem intelektuālās domas centriem. X-XII gs. uz klosteru skolu pamata veidojās pirmās [[universitāte]]s, kur radās [[sholastika]] ([[Erigena Joanns Skots|Erigena]], [[Roscelīns no Kompjēnas]], [[Dunss Skots]], [[Anselms no Kenterberijas]], [[Abelārs]], [[Avicenna]], [[Averoess]], [[Maimonids]] u.c.) kā antīko zinātnisko koncepciju sintēze ar kristietības pamatpostulātiem. Izskaidrojot ticības dogmas, viduslaiku domātāji sadūrās ar sarežģītiem jautājumiem par atsevišķā attiecību pret vispārīgo un par vispārīgā realitāti. Atkarībā no to atrisināšanas veida skolas, eiropiešu filosofijā veidojās vairāki viedokļi. Par dominējošajām kļuva [[Viduslaiku reālisms|reālisma]] (un [[tomisms]]) un [[Nominālisms|nominālisma]] (un [[konceptuālisms]]) koncepcijas, kas viena otrai bija zināmā opozīcijā. Pret šo abu viedokļu galējībām XII gs. vērsās [[Abelārs]]. Sākot ar XII gs. vidu, kad [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] darbi bija pārtulkoti latīniski, tā mācība tika atzīta par zinātniskās domas pamatu. Sākās teoloģijas un [[Peripatētiķi|peripatētiķu]] koncepciju sintēze, kuras sistematizēšanā liela loma bija [[Okams Viljams|Viljamam no Okamas]], [[Alberts Lielais|Albertam Lielajam]], [[Toms no Akvīnas|Tomam no Akvīnas]] u.c. Domu dažādība pastāvēja ne tikai filosofijas (t.i. sholastikas) ietvaros, bet zinātniskajai domai pretstatā bija arī [[misticisms]], kur teoloģijas autoritāte un loģika nozīmēja daudz mazāk nekā personīgo jūtu un subjektīvās apziņas liecība ([[Bernārs no Klervo]], [[Bonaventura Džovanni Fidanca|Bonaventura]] u.c.), kur liela ietekme bija [[Averoess|Averoesa]] mācībai par dvēseles mirstīgumu un visiem kopīgo saprātu u.tml., kā arī daudzās [[Herēze|herētiķu]] sektas. Jauns impulss tradicionālo koncepciju pārskatīšanā sākās t.s. vēlīnās sholastikas laikā (XV-XVI gs.) - [[Nikolajs no Kūzas|Nikolajs no Kūzas]] u.c. - kad galvenais bija teoloģiskie strīdi starp katoļu (Suaress, Kaetāns) un [[Protestanti|protestantu]] teologiem (Melanhtons u.c.), atbrīvojot ceļu dabaszinātņu un sociālo zinātņu dzimšanai un jauno ([[Platona Akadēmija Florencē|vēlīnais neoplatonisms]], [[humānisms]], [[kartezisms]], [[Kembridžas skola]]) un jaunāko laiku filosofiskajai domai ([[vācu klasiskā filosofija]], [[dialektiskais materiālisms]], [[eksistenciālisms]], [[imanentisms]], [[voluntārisms]], [[fenomenoloģija]], [[lingvistiskā filosofija]], [[neokantiānisms]], [[jaunhēgelieši]], [[vechēgelieši]], [[analītiskā filosofija]], [[ideālisms]]).
  
 
Skat. arī: [[antīkā filosofija]], [[indiešu filosofija]], [[ķīniešu filosofija]], [[japāņu filosofija]]
 
Skat. arī: [[antīkā filosofija]], [[indiešu filosofija]], [[ķīniešu filosofija]], [[japāņu filosofija]]

Pašreizējā versija, 2020. gada 12. augusts, plkst. 13.44

Eiropas filosofija jeb Rietumu filosofija - filosofiskā doma un tās virzieni, kas veidojās Eiropā kopš V gs. uz antīkās filosofijas pamata, lielā kristietības ietekmē.

Sabrūkot antīkajai pasaulei, nebūtībā aizgāja arī lielākā daļa tās intelektuālā mantojuma, un vienīgi Baznīca vēl uzturēja interesi par filosofiju, kādu nebūt izglītību un skolas, taču jebkurus intelektuālos pūliņus strikti pakārtojot teoloģijas paradigmai. Šo uzdevumu tā pildīja jau apoloģētu darbībā, to intelektuālajā strīdā ar pagānismu, vēlāk Baznīcas tēvu rakstos, kur, pateicoties tādiem domātājiem kā Aurēlijs Augustīns (354.-430.), kristīgā filosofija visai ievērojami bagātinājās no neoplatonisma koncepcijām. Par otru ietekmes avotu Rietumos kļuva vairāki austrumu neoplatoniķi, t.sk. Viltus Dionisijs Areopagits (V gs.). Antīkās domas paliekas tika uzkrātas klosteros, kas veidojās par jaunajiem intelektuālās domas centriem. X-XII gs. uz klosteru skolu pamata veidojās pirmās universitātes, kur radās sholastika (Erigena, Roscelīns no Kompjēnas, Dunss Skots, Anselms no Kenterberijas, Abelārs, Avicenna, Averoess, Maimonids u.c.) kā antīko zinātnisko koncepciju sintēze ar kristietības pamatpostulātiem. Izskaidrojot ticības dogmas, viduslaiku domātāji sadūrās ar sarežģītiem jautājumiem par atsevišķā attiecību pret vispārīgo un par vispārīgā realitāti. Atkarībā no to atrisināšanas veida skolas, eiropiešu filosofijā veidojās vairāki viedokļi. Par dominējošajām kļuva reālisma (un tomisms) un nominālisma (un konceptuālisms) koncepcijas, kas viena otrai bija zināmā opozīcijā. Pret šo abu viedokļu galējībām XII gs. vērsās Abelārs. Sākot ar XII gs. vidu, kad Aristoteļa darbi bija pārtulkoti latīniski, tā mācība tika atzīta par zinātniskās domas pamatu. Sākās teoloģijas un peripatētiķu koncepciju sintēze, kuras sistematizēšanā liela loma bija Viljamam no Okamas, Albertam Lielajam, Tomam no Akvīnas u.c. Domu dažādība pastāvēja ne tikai filosofijas (t.i. sholastikas) ietvaros, bet zinātniskajai domai pretstatā bija arī misticisms, kur teoloģijas autoritāte un loģika nozīmēja daudz mazāk nekā personīgo jūtu un subjektīvās apziņas liecība (Bernārs no Klervo, Bonaventura u.c.), kur liela ietekme bija Averoesa mācībai par dvēseles mirstīgumu un visiem kopīgo saprātu u.tml., kā arī daudzās herētiķu sektas. Jauns impulss tradicionālo koncepciju pārskatīšanā sākās t.s. vēlīnās sholastikas laikā (XV-XVI gs.) - Nikolajs no Kūzas u.c. - kad galvenais bija teoloģiskie strīdi starp katoļu (Suaress, Kaetāns) un protestantu teologiem (Melanhtons u.c.), atbrīvojot ceļu dabaszinātņu un sociālo zinātņu dzimšanai un jauno (vēlīnais neoplatonisms, humānisms, kartezisms, Kembridžas skola) un jaunāko laiku filosofiskajai domai (vācu klasiskā filosofija, dialektiskais materiālisms, eksistenciālisms, imanentisms, voluntārisms, fenomenoloģija, lingvistiskā filosofija, neokantiānisms, jaunhēgelieši, vechēgelieši, analītiskā filosofija, ideālisms).

Skat. arī: antīkā filosofija, indiešu filosofija, ķīniešu filosofija, japāņu filosofija

Literatūra par šo tēmu

  • Viduslaiku filozofija Rietumeiropas zemēs // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 440.-442. lpp.
  • Sholastika. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 375. lpp.
  • Karpovics E. Klasiskā vācu filozofija. - Liesma: Rīga, 1965. - 265 lpp.
  • Antīkā un viduslaiku filozofija. Mācību līdzeklis. / red. J.Rozenvalds - Zvaigzne ABC: Rīga, 1997. - 168 lpp. ISBN 9984-04-512-9
  • Rietumeiropas filozofija 14.-18. gs. Mācību līdzeklis. / red. J.Rozenvalds - Zvaigzne ABC: Rīga, 2000. - 268 lp. ISBN 9984-04-513-7
  • The Cambridge History of Later Medieval Philosophy. From the Rediscovery of Aristotle to the Disintegration of Scholasticism 1100-1600. / Kretzmann N., Kenny A., Pinborg J. (Ed.) - Cambridge University Press: Cambridge, 2003, ISBN 0-521-36933-9
  • Philosophy in the Middle Ages. / Hyman, J.; and J. J. walsh, eds. - Hackett Publishing: Indianapolis, 1973. ISBN 0915144050
  • Readings in Medieval Philosophy. / Schoedinger, Andrew B., ed. - Oxford University Press: New York, 1996. ISBN 0195092937
  • John Marenbon. Later Medieval Philosophy (1150-1350). An Introduction. - Routledge & Kegan Paul: London, 1987, ISBN 0-7102-0286-5
  • A Companion to Philosophy in the Middle Ages. / Gracia, J. G. and T. B. Noone, eds. - Blackwell: London, 2003. ISBN 0631216723
  • The Cambridge Companion to Medieval Philosophy. / McGrade A.S., ed. - Cambridge University Press: Cambridge, 2003
  • Lindberg David C. Science in the Middle Ages. - University of Chicago Press: Chicago, 1978. ISBN 0226482324
  • Maurer Armand A. Medieval Philosophy (2nd ed.). - Pontifical Institute of Mediaeval Studies: Toronto, 1982. ISBN 0888447043
  • Jos Decorte. Eine kurze Geschichte der mittelalterlichen Philosophie. - Schöningh: Paderborn, 2006, ISBN 3-8252-2439-2
  • Martin Grabmann. Die Geschichte der scholastischen Methode. - Akademie-Verlag: Berlin, 1988, ISBN 3-05-000592-0
  • Josef Pieper. Scholastik. Gestalten und Probleme der mittelalterlichen Philosophie. - Kösel: München, 1991, ISBN 3-466-40130-5
  • Schulthess P., Imbach R. Die Philosophie im lateinischen Mittelalter. Ein Handbuch mit einem bio-bibliographischen Repertorium. - Artemis & Winkler: Düsseldorf, 2002, ISBN 3-7608-1218-X

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Eiropas_filozofija&oldid=71977"