Atšķirības starp "Ēģiptes valsts" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (→‎Literatūra par šo tēmu)
 
(4 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Egypt.jpg‎|right|thumb|150px|Nīlas ieleja]]
 
[[Attēls:Egypt.jpg‎|right|thumb|150px|Nīlas ieleja]]
−
'''Senā Ēģipte''' (ēģipt. ''Ta Kemet'', an. ''Ancient Egypt'', vc. ''Altes Ägypten'', kr. ''Древний Египет'') - viena no senākajām [[Civilizācija|civilizācijām]], kas izveidojās Āfrikas ziemeļaustrumos, [[Nīlas ieleja|Nīlas upes baseinā]], un pastāvēja laikā no IV-III g.tk.pm.ē. mijas līdz 30.g.p.m.ē. Tā kā Nīlas ieleja atradās nost no migrācijas ceļiem, sabiedrība veidojās etniski visai viendabīga, ar lielu iedzīvotāju blīvumu (uzplaukuma laikā pat 850 cilvēku uz km2). Pirmie valstiskie veidojumi - ''[[nome]]s'' (~40), - ap lokālām irigācijas sistēmām gar upi radās IV g.tk.p.m.ē., un gadu tūkstoša vidū tās tika apvienotas divās [[Monarhija|monarhijās]]: Lejasēģiptē un Augšēģiptē. Ap 3000. gadu Augšēģiptes [[faraons]] Meness iekaroja Lejasēģipti, izveidojot vienu lielvalsti.  
+
'''Senā Ēģipte''' (ēģipt. ''Ta Kemet'', an. ''Ancient Egypt'', vc. ''Altes Ägypten'', kr. ''Древний Египет'') - viena no senākajām [[Civilizācija|civilizācijām]], kas izveidojās Āfrikas ziemeļaustrumos, [[Nīlas ieleja|Nīlas upes baseinā]], un pastāvēja laikā no IV-III g.tk.pm.ē. mijas līdz 30.g.p.m.ē. Tā kā Nīlas ieleja atradās nost no migrācijas ceļiem, sabiedrība veidojās etniski visai viendabīga, ar lielu iedzīvotāju blīvumu (uzplaukuma laikā pat 850 cilvēku uz km2). Pirmie valstiskie veidojumi - ''[[nome]]s'' (~40), - ap lokālām irigācijas sistēmām gar upi radās IV g.tk.p.m.ē., un gadu tūkstoša vidū tās tika apvienotas divās [[Monarhija|monarhijās]]: Lejasēģiptē un Augšēģiptē. Ap 3000. gadu Augšēģiptes [[faraons]] Meness iekaroja Lejasēģipti, izveidojot vienu lielvalsti (secīgi valdījušas 30 dinastijas un vairāk nekā 300 faraoni).
  
−
Sociālās hierarhijas augšgalā atradās faraons, pēc viņa - faraona radinieki, [[aristokrātija]], priesteri, tad faraona ierēdņi (pārvaldnieki, rakstveži, tiesneši), tad karavīri un brīvie zemnieki, amatnieki un tirgotāji. Viszemākajā slānī ietilpa pusbrīvie zemnieki un vergi. [[Verdzība]] pastāvēja, taču nenozīmīgā līmenī (vergus ieguva tikai karadarbībā ar svešām tautām, kas gadījās visai reti), lielāko tiesu tempļu saimniecībās. Kodificēta likumdošana. Tradicionāli iedalījās 3 kārtās: 1) brīvie, pilntiesīgie kopienas locekļi (pie kuriem piederēja gan elite, gan brīvie zemkopji), 2) pusbrīvie, kas bija atkarīgi no vadoņu-valdnieku, tempļu vai brīvo personu gribas, 3) [[baku]]. Sociālā stratifikācija sabiedrību iedalīja: 1) elite, jeb [[aristokrātija]] (valdnieks, tā radinieki, dižciltīgie, priesteri, valdnieka kalpi-ierēdņi, 2) zemnieku kopienas ar savu zemi, 3) amatnieki un zemnieki, kas apstrādājamo zemi saņēma par dienestu vai darbu lietošanā. Piederība pie kopienas bija pamatnosacījums zemes gabala iegūšanai no kopienas zemes fonda un pilsoņa tiesībām. Par to bija jāpilda virkni pienākumu kopienas labā: piedalīšanās sabiedriskajos darbos, karadarbībā. Pildot darbus valdnieka vai tempļa labā, strādnieki atradās to apgādībā. Iedzīvotāju pamatmasa bija pusbrīvi: brīvi personiskajā dzīvē (tos nedrīkstēja pārdot kā vergus vai likt doties piespiedu laulībā u.tml.), ar stingri reglamentētiem pienākumiem pret valsti. Ik gadu ierēdņi uzskaitīja pusatkarīgo ļaužu dēlus, norīkoja darbos un piesaistīja noteiktām profesijām, tie atradās pastāvīgā ierēdņu uzraudzībā. Sievietes neieņēma oficiālus valsts amatus, taču tām bija ievērojama rīcības brīvība: varēja nodarboties ar tirdzniecību, slēgt līgumus, būt par lieciniecēm tiesā, tās varēja tikt sodītas ar tādiem pašiem sodiem kā vīrieši. Klasiska agrāra ekonomika. Visa zeme bija kroņa īpašums un nevarēja piederēt nevienam citam. Zemi apstrādāja ciemu kopienas kolektīvi, veidojot irigācijas sistēmas, daļu izaudzētā nododot kroņa noliktavās. Ar laiku attīstījās visai plašas tempļu un augstāko ierēdņu muižas ar visai ekstensīvu saimniekošanu. Lauksaimniecība pakārtota Nīlas plūdu ritmam: plūdi (jūlijs-septembris, kad tika pamestas dzīvesvietas), lauku izniršana no ūdens (oktobris–februāris, atgriešanās ciemos, sējas darbi), sausuma periods (marts–jūnijs, kanālu rakšana, lauku apstrāde, ražas novākšana). Audzēja kviešus, miežus, sezamu, zirņus, lēcas, pupas, kāpostus, ķiplokus, sīpolus, gurķus, ķirbjus, arbūzus, redīsus. Svarīgu vietu dārzkopībā ieņēma vīnogu audzēšana un vīna darīšana (dzērienu ražošanā izplatītāks gan bija alus). No augļiem dominēja dateļpalmas, granātāboli un vīģes. Amatniecībā liela nozīmē bija linkopībai (lini un audumi bija galvenā eksporta  prece) un keramikai. Lopkopībā audzēja liellopus (galvenokārt faraona muižās), kazas, aitas, cūkas, turēja mājputnus. Attīstījās monumentālā arhitektūra, tēlniecība, māksla, metālapstrāde (pamatā bronza un dārgmetāli), kā arī sava oriģinālrakstība, t.s. [[ēģiptiešu hieroglifi]], visai attīstīta [[kosmogonija]] un [[teoloģija]]. Nopietnu militāro konfliktu līdz [[Hiksi|hiksu]] iebrukumam gandrīz nebija - [[senēģiptiešu armija]]s pamatfunkcijas drīzāk bija robežu sargāšana no tuksnešu [[Nomadi|nomadu]] sporādiskiem sirojumiem. Jaunās valsts laikā sākās Ēģiptes ekspansija uz austrumiem, konfliktēja ar [[Hetu valsts|Hetu valsti]] un [[Babilona|Babilonu]], kas bija īss tās militārās varenības uzplaukuma laiks. XIII gs.p.m.ē. sākas lēna Ēģiptes militāra lejupslīde, pamazām zaudējot varu Sīrijā, Palestīnā, Feniķijā. 525. g.p.m.ē. Ēģipti iekaroja [[Ahemenīdu lielvalsts]], bet 331. g.p.m.ē. [[Maķedonijas valsts]] - tronī kāpa Ptolemaju dinastija līdz brīdim, kad Ēģipte tika padarīta par [[Senā Roma|Romas]] provinci.
+
Sociālās hierarhijas augšgalā atradās faraons, pēc viņa - faraona radinieki, [[aristokrātija]], priesteri, tad faraona ierēdņi (pārvaldnieki, rakstveži, tiesneši), tad karavīri un brīvie zemnieki, amatnieki un tirgotāji. Viszemākajā slānī ietilpa pusbrīvie zemnieki un vergi. [[Verdzība]] pastāvēja, taču nenozīmīgā līmenī (vergus ieguva tikai karadarbībā ar svešām tautām, kas gadījās visai reti), lielāko tiesu tempļu saimniecībās. Kodificēta likumdošana. Tradicionāli iedalījās 3 kārtās: 1) brīvie, pilntiesīgie kopienas locekļi (pie kuriem piederēja gan elite, gan brīvie zemkopji), 2) pusbrīvie, kas bija atkarīgi no vadoņu-valdnieku, tempļu vai brīvo personu gribas, 3) [[baku]]. Sociālā stratifikācija sabiedrību iedalīja: 1) elite, jeb [[aristokrātija]] (valdnieks, tā radinieki, dižciltīgie, priesteri, valdnieka kalpi-ierēdņi, 2) zemnieku kopienas ar savu zemi, 3) amatnieki un zemnieki, kas apstrādājamo zemi saņēma par dienestu vai darbu lietošanā. Piederība pie kopienas bija pamatnosacījums zemes gabala iegūšanai no kopienas zemes fonda un pilsoņa tiesībām. Par to bija jāpilda virkni pienākumu kopienas labā: piedalīšanās sabiedriskajos darbos, karadarbībā. Pildot darbus valdnieka vai tempļa labā, strādnieki atradās to apgādībā. Iedzīvotāju pamatmasa bija pusbrīvi: brīvi personiskajā dzīvē (tos nedrīkstēja pārdot kā vergus vai likt doties piespiedu laulībā u.tml.), ar stingri reglamentētiem pienākumiem pret valsti. Ik gadu ierēdņi uzskaitīja pusatkarīgo ļaužu dēlus, norīkoja darbos un piesaistīja noteiktām profesijām, tie atradās pastāvīgā ierēdņu uzraudzībā. Sievietes neieņēma oficiālus valsts amatus, taču tām bija ievērojama rīcības brīvība: varēja nodarboties ar tirdzniecību, slēgt līgumus, būt par lieciniecēm tiesā, tās varēja tikt sodītas ar tādiem pašiem sodiem kā vīrieši.  
 +
 
 +
Klasiska agrāra ekonomika. Visa zeme bija kroņa īpašums un nevarēja piederēt nevienam citam. Zemi apstrādāja ciemu kopienas kolektīvi, veidojot irigācijas sistēmas, daļu izaudzētā nododot kroņa noliktavās. Ar laiku attīstījās visai plašas tempļu un augstāko ierēdņu muižas ar visai ekstensīvu saimniekošanu. Lauksaimniecība pakārtota Nīlas plūdu ritmam: plūdi (jūlijs-septembris, kad tika pamestas dzīvesvietas), lauku izniršana no ūdens (oktobris–februāris, atgriešanās ciemos, sējas darbi), sausuma periods (marts–jūnijs, kanālu rakšana, lauku apstrāde, ražas novākšana). Audzēja kviešus, miežus, sezamu, zirņus, lēcas, pupas, kāpostus, ķiplokus, sīpolus, gurķus, ķirbjus, arbūzus, redīsus. Svarīgu vietu dārzkopībā ieņēma vīnogu audzēšana un vīna darīšana (dzērienu ražošanā izplatītāks gan bija alus). No augļiem dominēja dateļpalmas, granātāboli un vīģes. Amatniecībā liela nozīmē bija linkopībai (lini un audumi bija galvenā eksporta  prece) un keramikai. Lopkopībā audzēja liellopus (galvenokārt faraona muižās), kazas, aitas, cūkas, turēja mājputnus. Attīstījās monumentālā arhitektūra, tēlniecība, māksla, metālapstrāde (pamatā bronza un dārgmetāli), kā arī sava oriģinālrakstība, t.s. [[ēģiptiešu hieroglifi]], visai attīstīta [[kosmogonija]] un [[teoloģija]].  
 +
 
 +
Nopietnu militāro konfliktu līdz [[Hiksi|hiksu]] iebrukumam gandrīz nebija - [[senēģiptiešu armija]]s pamatfunkcijas drīzāk bija robežu sargāšana no tuksnešu [[Nomadi|nomadu]] sporādiskiem sirojumiem. Jaunās valsts laikā sākās Ēģiptes ekspansija uz austrumiem, konfliktēja ar [[Hetu valsts|Hetu valsti]] un [[Babilona|Babilonu]], kas bija īss tās militārās varenības uzplaukuma laiks. XIII gs.p.m.ē. sākas lēna Ēģiptes militāra lejupslīde, pamazām zaudējot varu Sīrijā, Palestīnā, Feniķijā. 525. g.p.m.ē. Ēģipti iekaroja [[Ahemenīdu lielvalsts]], bet 331. g.p.m.ē. [[Maķedonijas valsts]] - tronī kāpa Ptolemaju dinastija (galvaspilsēta [[Aleksandrija]]) līdz brīdim, kad Ēģipte tika padarīta par [[Senā Roma|Romas]] provinci.
  
 
Senās Ēģiptes pastāvēšanas laiku pieņemts periodizēt:
 
Senās Ēģiptes pastāvēšanas laiku pieņemts periodizēt:
32. rindiņa: 36. rindiņa:
 
* Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
 
* Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
 
* Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., ISBN 9984-617-13-0
 
* Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., ISBN 9984-617-13-0
 +
* Segliņš Valdis. Senās Ēģiptes medicīnas papirusi. - Latvijas universitāte, 2018.
 
----
 
----
 
* Clayton Peter A. Chronicle of the Pharaohs. - Thames and Hudson: London, 1994, ISBN 0-500-05074-0
 
* Clayton Peter A. Chronicle of the Pharaohs. - Thames and Hudson: London, 1994, ISBN 0-500-05074-0
108. rindiņa: 113. rindiņa:
 
* [http://www.goegypt.ru/culture.htm Египет; Культура и искусство]
 
* [http://www.goegypt.ru/culture.htm Египет; Культура и искусство]
 
* [http://ru-egypt.com/hiero  Древний Египет → Иероглифы]
 
* [http://ru-egypt.com/hiero  Древний Египет → Иероглифы]
 +
* [http://www.egyptology.ru/perepelkin.htm Библиография работ Ю. Я. Перепёлкина]
  
 
[[Kategorija:Valstis]]
 
[[Kategorija:Valstis]]

Pašreizējā versija, 2020. gada 25. oktobris, plkst. 11.16

Nīlas ieleja

Senā Ēģipte (ēģipt. Ta Kemet, an. Ancient Egypt, vc. Altes Ägypten, kr. Древний Египет) - viena no senākajām civilizācijām, kas izveidojās Āfrikas ziemeļaustrumos, Nīlas upes baseinā, un pastāvēja laikā no IV-III g.tk.pm.ē. mijas līdz 30.g.p.m.ē. Tā kā Nīlas ieleja atradās nost no migrācijas ceļiem, sabiedrība veidojās etniski visai viendabīga, ar lielu iedzīvotāju blīvumu (uzplaukuma laikā pat 850 cilvēku uz km2). Pirmie valstiskie veidojumi - nomes (~40), - ap lokālām irigācijas sistēmām gar upi radās IV g.tk.p.m.ē., un gadu tūkstoša vidū tās tika apvienotas divās monarhijās: Lejasēģiptē un Augšēģiptē. Ap 3000. gadu Augšēģiptes faraons Meness iekaroja Lejasēģipti, izveidojot vienu lielvalsti (secīgi valdījušas 30 dinastijas un vairāk nekā 300 faraoni).

Sociālās hierarhijas augšgalā atradās faraons, pēc viņa - faraona radinieki, aristokrātija, priesteri, tad faraona ierēdņi (pārvaldnieki, rakstveži, tiesneši), tad karavīri un brīvie zemnieki, amatnieki un tirgotāji. Viszemākajā slānī ietilpa pusbrīvie zemnieki un vergi. Verdzība pastāvēja, taču nenozīmīgā līmenī (vergus ieguva tikai karadarbībā ar svešām tautām, kas gadījās visai reti), lielāko tiesu tempļu saimniecībās. Kodificēta likumdošana. Tradicionāli iedalījās 3 kārtās: 1) brīvie, pilntiesīgie kopienas locekļi (pie kuriem piederēja gan elite, gan brīvie zemkopji), 2) pusbrīvie, kas bija atkarīgi no vadoņu-valdnieku, tempļu vai brīvo personu gribas, 3) baku. Sociālā stratifikācija sabiedrību iedalīja: 1) elite, jeb aristokrātija (valdnieks, tā radinieki, dižciltīgie, priesteri, valdnieka kalpi-ierēdņi, 2) zemnieku kopienas ar savu zemi, 3) amatnieki un zemnieki, kas apstrādājamo zemi saņēma par dienestu vai darbu lietošanā. Piederība pie kopienas bija pamatnosacījums zemes gabala iegūšanai no kopienas zemes fonda un pilsoņa tiesībām. Par to bija jāpilda virkni pienākumu kopienas labā: piedalīšanās sabiedriskajos darbos, karadarbībā. Pildot darbus valdnieka vai tempļa labā, strādnieki atradās to apgādībā. Iedzīvotāju pamatmasa bija pusbrīvi: brīvi personiskajā dzīvē (tos nedrīkstēja pārdot kā vergus vai likt doties piespiedu laulībā u.tml.), ar stingri reglamentētiem pienākumiem pret valsti. Ik gadu ierēdņi uzskaitīja pusatkarīgo ļaužu dēlus, norīkoja darbos un piesaistīja noteiktām profesijām, tie atradās pastāvīgā ierēdņu uzraudzībā. Sievietes neieņēma oficiālus valsts amatus, taču tām bija ievērojama rīcības brīvība: varēja nodarboties ar tirdzniecību, slēgt līgumus, būt par lieciniecēm tiesā, tās varēja tikt sodītas ar tādiem pašiem sodiem kā vīrieši.

Klasiska agrāra ekonomika. Visa zeme bija kroņa īpašums un nevarēja piederēt nevienam citam. Zemi apstrādāja ciemu kopienas kolektīvi, veidojot irigācijas sistēmas, daļu izaudzētā nododot kroņa noliktavās. Ar laiku attīstījās visai plašas tempļu un augstāko ierēdņu muižas ar visai ekstensīvu saimniekošanu. Lauksaimniecība pakārtota Nīlas plūdu ritmam: plūdi (jūlijs-septembris, kad tika pamestas dzīvesvietas), lauku izniršana no ūdens (oktobris–februāris, atgriešanās ciemos, sējas darbi), sausuma periods (marts–jūnijs, kanālu rakšana, lauku apstrāde, ražas novākšana). Audzēja kviešus, miežus, sezamu, zirņus, lēcas, pupas, kāpostus, ķiplokus, sīpolus, gurķus, ķirbjus, arbūzus, redīsus. Svarīgu vietu dārzkopībā ieņēma vīnogu audzēšana un vīna darīšana (dzērienu ražošanā izplatītāks gan bija alus). No augļiem dominēja dateļpalmas, granātāboli un vīģes. Amatniecībā liela nozīmē bija linkopībai (lini un audumi bija galvenā eksporta prece) un keramikai. Lopkopībā audzēja liellopus (galvenokārt faraona muižās), kazas, aitas, cūkas, turēja mājputnus. Attīstījās monumentālā arhitektūra, tēlniecība, māksla, metālapstrāde (pamatā bronza un dārgmetāli), kā arī sava oriģinālrakstība, t.s. ēģiptiešu hieroglifi, visai attīstīta kosmogonija un teoloģija.

Nopietnu militāro konfliktu līdz hiksu iebrukumam gandrīz nebija - senēģiptiešu armijas pamatfunkcijas drīzāk bija robežu sargāšana no tuksnešu nomadu sporādiskiem sirojumiem. Jaunās valsts laikā sākās Ēģiptes ekspansija uz austrumiem, konfliktēja ar Hetu valsti un Babilonu, kas bija īss tās militārās varenības uzplaukuma laiks. XIII gs.p.m.ē. sākas lēna Ēģiptes militāra lejupslīde, pamazām zaudējot varu Sīrijā, Palestīnā, Feniķijā. 525. g.p.m.ē. Ēģipti iekaroja Ahemenīdu lielvalsts, bet 331. g.p.m.ē. Maķedonijas valsts - tronī kāpa Ptolemaju dinastija (galvaspilsēta Aleksandrija) līdz brīdim, kad Ēģipte tika padarīta par Romas provinci.

Senās Ēģiptes pastāvēšanas laiku pieņemts periodizēt:

  • Pirmsdinastiju periods (apm. ~3800.g. – ~3000.g. p.m.ē.);
  • Agrā valsts (~3000.-~2800. g.p.m.ē.) - kad izveidojās birokrātisks valsts pārvaldes aparāts, nomes kļuva par administratīviem apgabaliem, ko pārvaldīja nomarhi;
  • Senā valsts (~2800.-~2250. g.p.m.ē., III–VI dinastijas) - kad nostiprinājās faraonu vara, centralizējās valsts, tapa regulārā armija, sabiedrība diferencējās;
  • Pirmais sairuma periods (~2250.-~2050. g.p.m.ē., VII–XI dinastijas);
  • Vidējā valsts (~2050.-~1700. g.p.m.ē., XI–XIII dinastijas) - kad pieauga centralizācija, vērojama civilizācijas materiālā attīstība;
  • Otrais sairuma periods jeb hiksu kundzība (~1700.-1580. g.p.m.ē.);
  • Jaunā valsts (1580.-1070. g.p.m.ē.) - kad Ēģipte sasniedza savas varenības maksimumu, iekarojot Levanti;
  • Vēlā valsts (1070.-332. g.p.m.ē.) - kad Ēģipte vairrākkārt tiek iekarota, valsts attīstībā stagnācija;
  • Hellēnisma periods (331.-30. g.p.m.ē.) - valda maķedoniešu Ptolemaju dinastija.

  • 1450. g.p.m.ē.

  • 270. g.p.m.ē.

  • 117 g.

  • 303.-324. g.

  • V-VI gs.

Skat. arī: agrārā saimniecība senajos laikos, kenbeta, nedžesi, hemūnisuti, nomarhs

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 43.-44. lpp.
  • Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
  • Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
  • Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., ISBN 9984-617-13-0
  • Segliņš Valdis. Senās Ēģiptes medicīnas papirusi. - Latvijas universitāte, 2018.
  • Clayton Peter A. Chronicle of the Pharaohs. - Thames and Hudson: London, 1994, ISBN 0-500-05074-0
  • Dodson Aidan. The Complete Royal Families of Ancient Egypt. - Thames & Hudson: London, 2004, ISBN 0500051283
  • Bard K.A. Encyclopedia of the Archaeology of Ancient Egypt. - Routledge: NY, 1999. ISBN 0-415-18589-0
  • Lehner Mark. The Complete Pyramids. - Thames & Hudson: London, 1997. ISBN 0-500-05084-8
  • The Oxford Encyclopedia of Ancient Egypt. / Redford, Donald B., ed. - Oxford University Press, 2001. ISBN 0-19-510234-7
  • Wilkinson R.H. The Complete Gods and Goddesses of Ancient Egypt. - Thames and Hudson: London, 2003. ISBN 0-500-05120-8
  • Erik Hornung. Grundzüge der ägyptischen Geschichte. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 1978, ISBN 3-534-02853-8
  • Alessandro Bongioanni. Ägypten – Das Land der Pharaonen. - Neuer Kaiser: Klagenfurt, 2005, ISBN 3-7043-5045-1
  • Rainer Hannig. Die Sprache der Pharaonen. Großes Handwörterbuch Ägyptisch-Deutsch (2800–950 v. Chr.). - Philipp von Zabern: Mainz, 1995, ISBN 978-3-8053-1771-9
  • Wolfgang Helck. Kleines Lexikon der Ägyptologie. - Harrassowitz: Wiesbaden, 1999, ISBN 3-44704-027-0
  • Hermann A. Schlögl. Das Alte Ägypten: Geschichte und Kultur von der Frühzeit bis zu Kleopatra. - Beck: München, 2006, ISBN 3-406-54988-8
  • Коростовцев М. А. Египетский иератический папирус № 167 Государственного Музея Изобразительных Искусств им. А. С. Пушкина в Москве. // Древний Египет / Сб. статей. - Москва, 1960.
  • Максимов Е. Н. Папирус № 1115 из собрания государственного Эрмитажа. (Перевод и некоторые замечания). // Древний Египет и древняя Африка. — Москва, 1967
  • Лирика древнего Египта. - Москва, 1965
  • Повесть Петеисе III. Древнеегипетская проза. / Пер. М. А. Коростовцева. — Москва, 1978
  • Савельева Т. Н. Надписи из гробницы Мечена (Перевод и комментарий). // Древний Египет и древняя Африка. - Москва, 1967
  • Сказки и повести древнего Египта. / Пер. и комм. И. Г. Лившица. — Санкт-Петербург, 2004. ISBN 5-02-026987-5
  • Струве В. В. Речение Ипувера. Лейденский папирус № 344. Социальный переворот в Египте в конце Среднего царства. - Москва-Ленинград, 1935
  • Хрестоматия по истории древнего мира. / Под ред. В. В. Струве. - Москва, 1951
  • Брэстед Дж. История Египта с древнейших времен до персидского завоевания. - Москва, 1915
  • Котрелл Л. Во времена фараонов. - Москва, 1982
  • Перепелкин Ю. Я. Древний Египет. - Санкт-Петербург, 2000. ISBN 5-89740-011-3
  • Шоу Я. Древний Египет. - Москва, 2006. ISBN 5-17-031742-5
  • Коротаев А.В. Долгосрочная политико-демографическая динамика Египта: циклы и тенденции. - Восточная литература, Москва, 2006

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Ēģiptes_valsts&oldid=72171"