Atšķirības starp "Maltas ordenis" versijām

**Maltas ordenis**
dibināts	05.02.1113.
valsts	30.05.1530.-11.06.1798.
devīze	Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum; (Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem)
sizerens	pāvests;
hierarhija	virsmestrs; lielkomandors; maršals; hospitālietis; admirālis; turkopols; lielkanclers; lielbejī konventa bejī; komandors bruņinieks; garīdznieks; seržants ieroču brālis; saimniecības brālis; ; ; ;

Pašreizējā versija, 2017. gada 11. februāris, plkst. 08.52

Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis (it. Sovrano Militare Ordine di San Giovanni di Gerusalemme, di Rodo e di Malta), saīsināti: Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis (abreviatūra: S.M.H.O.M. - angl. Sovereign Military Hospitaller Order of Malta) - viduslaikos bruņinieku ordenis, bet jaunākajos laikos valstij līdzīgs veidojums, starptautisko tiesību subjekts ar ierobežotu tiesībsubjektību.

Hospitāliešu brālība (lat. fraternitas) - Precīzs izveidošanās brīdis nav zināms. Ap 1107. gadu Jeruzalemes karalistes karalis Balduins I apstiprināja jau pastāvošu hospitāliešu brālību, kas juridiski bija pakļauta benediktīniešu sv. Latīņu Marijas abatijai (angl. Abbot of Santa Maria Latina), par mūku brālību (angl. Brotherhood) un piešķīra tai lēnī zemi, uz kuras atradās tās hospitālis (Sv. Jāņa Kristītāja hospitālis). Organizācija pārtapa par reliģisku kongregāciju, pieņemot augustīniešu solījumu (nabadzība, tikumība, paklausība).
Hospitāliešu ordenis - 1113. gada 5. februārī pāvests Paskals II apstiprināja kopienas regulu. Turpmākajos gados Hospitāliešu brālība dibināja svētceļiniekiem domātus hospitāļus Eiropas ostu pilsētās. 1137. gadā to pārstāj dēvēt par "brālību", un sāk lietot apzīmējumu "ordenis" (Ordo, Order). Iestājoties tajā, bija jādod celibāta (kā mūkiem), nabadzības (atsacīšanās no privātīpašuma) un paklausības zvērestu, kā arī solījumu mūžu ziedot ticības aizstāvībai. Ap 1144. gadu Ordeņa valdījumā bija 5 grāfistes Tripoles apkaimē un viens principāts Jeruzalemes karalistes ziemeļos: aptuveni 50 nocietinātas pilis, t.sk. tik stratēģiski svarīgi cietokšņi kā Kraka (Krak des Chevaliers (Crac)) un Margata (Margat). XII gs., kad krustneši no Svētās Zemes tika izdzīti, Ordenis apmetās Kipras salā.
Joanītu ordenis - Kopš XIV gs. sākuma saīsināti tika dēvēts par Sv. Jāņa jeb Joanītu ordeni, - paplašināja savus valdījumus, iekarojot Bizantijas impērijai piederošo Rodas salu, bet pēc tās zaudēšanas pārcēlās uz Sv. Romas impērijas imperatora Kārļa V 1530. gada 30. martā tiem lēnī piešķirto Maltas arhipelāgu (ik gadu Ordenim vajadzēja kā simbolisku nodevu nosūtīt imperatoram vienu medību vanagu, atzīt sevi arī par Spānijas karalistes vasali). Mūsdienās par Joanītu ordeni dēvē Maltas ordeņa protestantisko atzaru Hoencollernu nama vadībā.
Maltas ordenis - Šajā laikā pieņem oficiālu nosaukumu "Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas ordenis". Pēc vērienīgajām militārām uzvarām XVI gs. sākās Ordeņa panīkuma laiks, kaut arī ordeņa galeru flote vēl vairākus gadsimtus bija nopietns spēks Vidusjūras baseinā. Reformācijas laikā lielākā daļa vācu, angļu un holandiešu brāļu pameta Ordeni. Katoļu vajāšanu vilnī daudzviet Eiropā Ordenis tika aizliegts, tā īpašumi konfiscēti. Romas kūrija pārņēma vienu pēc otra Ordeņa īpašumus, kā rezultātā XVII gs. beigās no Maltas ordeņa neatkarības palika vairs tikai vārds nosaukumā. Trīsdesmitgadu kara kauja pie Pasarovicas (Passarowitz, 1718. g.) bija pēdējā kauja, kurā Ordenis parādās kā starptautisks militārs spēks. Turpmāk Ordeņa militārās aktivitātes aprobežojās ar Vidusjūras austrumu daļas patrulēšanu, padzenot no tirdzniecības ceļiem pirātus. Savukārt Ordeņa pamatienākumi pēc lielākās daļas īpašumu zaudēšanas bija vergu tirdzniecība, vedot "dzīvo preci" no Āfrikas uz Ameriku. 1798. gada 11. jūnijā Ordenis zaudēja Maltas arhipelāgu un pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.

XIX gs. otrajā pusē Ordenis pievērsās tam, ar ko sāka: labdarībai un medicīnai. 1910. gadā Ordenis izveidoja kara lauka hospitāļu sistēmu, kurai bija liela loma dzīvību glābšanā 1912. gada Itālijas karā Lībijā, pēc tam darbojās visās 1. Pasaules kara frontēs. XX gs. 30. gados Ordenis dibina virkni katolisko misiju un hospitāļu Eiropas valstu kolonijās Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidamerikā. 1933. gadā tika izveidota Medicīnas un ķirurģijas misionāru skola (Missionary School of Medicine and Surgery), kurā izglītību guva Ordeņa misiju medicīniskais personāls. Liela loma Ordeņa hospitāļiem un palīdzībai bija arī 2. Pasaules karā - Ordeņa hospitāļi darbojās Polijā, Vācijā, Čehoslovākijā, Austrijā, - kaut arī politisku iemeslu dēļ tā darbību ierobežoja abas karojošās nometnes. Savā darbībā Ordenis pilnībā pārorientējās uz medicīnisko palīdzību un labdarību, kas nodrošināja tam valstu un sabiedrības atbalstu, Ordeņa skaitliskā sastāva palielināšanos, finansiālo resursu pieaugumu. Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss ANO. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā (Latvijas Republikas un Neatkarīgā militārā un hospitālā Maltas bruņinieku ordeņa diplomātiskās attiecības nodibinātas 1995. gada 15. augustā). Tā ir starptautiski atzīta starptautiska organizācija, kurai piemīt virkne valstiskuma pazīmju, piemēram, Ordeņa locekļu pases pasaulē tiek atzītas kā līdzvērtīgas valstu pilsoņu pasēm, Ordenim ir sava pasta sistēma un tiesības izdot starptautiski atzītas pastmarkas, Ordeņa vēstniecībām ir tāds pat statuss kā valstu vēstniecībām u.c. Šis tiesiskais statuss ļauj Ordenim nodarboties ar labdarību, humāno palīdzību un medicīnisko palīdzību visā pasaulē kā starptautisko tiesību subjektam. Mūsdienās organizāciju vada princis lielmestrs (Prince et Grand Maitre), ordeņa iekšlietu un ārlietu ministru sauc par lielkancleru. Ordeņa Maģistrālā pils atrodas Romā (Via Condotti 68). Šobrīd Ordeni veido 6 lielpriorijas (Romas, Venēcijas, Sicīlijas, Austrijas, Čehijas un Lielbritānijas, kā arī 54 nacionālās komandorijas. Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 10 000 locekļu, un tā ir viena no daudzskaitlīgākajām katoļu organizācijām.

Galerija

Hospitāliešu ordeņa bruņinieka ietērps ap 1140. gadu
hospitāliešu bruņinieki XIII gs.
templiešu un joanītu bruņinieki XIII gs.
Joanītu ordeņa bruņinieka ietērps XV gs.
Maltas ordeņa bruņinieku uniformas: 1 - pilntiesīgs bejī, lielkrusta kavalieris; 2- pilntiesīgs bruņinieks ordeņa apmetnī; 3 - goda bejī, lielkrusta kavalieris
virsmestrs Žans Parizo de Valete (1557.-1568.)
maltiešu kaujas galeras makets

Literatūra par šo tēmu

Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 174. lpp.

Лаввис Э., Рамбо А. Эпоха крестовых походов. - Русич, Смоленск. 2001
Ткач М., Какабидзе Н. Тайны рыцарских Орденов. - Рипол Классик, Москва. 2002
Мячин А.Н и др. Сто великих битв. - Вече, Москва. 1998
Игнатьев А.А. Пятьдесят лет в строю. - Военное издательство. Москва. 1986

John Azzopardi, Mario Buhagiar. The Order's Early Legacy in Malta: The Sovereign Military Hospitaller Order of St. John of Jerusalem of Rhodes and of Malta by Knights of Malta. - Said International, Valletta, 1989, ISBN 1-871684-30-7

Bertrand Galimard Flavigny. Histoire de l'ordre de Malte. - Perrin, Paris, 2006, ISBN 2-262-02115-5
Claude Petiet. L'Ordre de Malte face aux Turcs: politique et stratégie en Méditerranée au XVIe siècle. Éd. Hérault, - Paris, 1997.
Claude Petiet. Le Roi et le Grand Maître. L'Ordre de Malte et la France au XVIIe siècle. Éd. Paris Méditerranée, - Paris, 2002, ISBN 2-84272-147-0.
Claude Petiet. Ces messieurs de la Religion. L'Ordre de Malte au XVIIIe siècle ou le crépuscule d'une épopée, Éd. France Empire, - Paris, 1992

Ernle Bradford. Johanniter und Malteser. Die Geschichte des Ritterordens. 3. Auflage. - Universitas, München, 1996, ISBN 3-8004-1047-8
Jürgen Sarnowsky. Macht und Herrschaft im Johanniterorden des 15. Jahrhunderts. Verfassung und Verwaltung der Johanniter auf Rhodos (1421-1522). (Vita regularis. Bd. 14). - Münster, 2001, ISBN 3-8258-5481-7
Adam Wienand (Hrsg.). Der Johanniter-Orden, der Malteser-Orden. Der ritterliche Orden des hl. Johannes vom Spital zu Jerusalem, seine Geschichte, seine Aufgaben. 3. - Auflage. Köln, 1988, ISBN 3-87909-163-3
Robert Prantner. Malteserorden und Völkergemeinschaft. - Duncker und Humblot, Berlin, 1974, ISBN 3-428-03253-5
Jörg-Dieter Brandes. Korsaren Christi. Johanniter und Malteser - die Herren des Mittelmeers. - Sigmaringen, Thorbecke, 2000, ISBN 3-7995-0091-X
Robert L. Daubner. Die Marine des Jonanniter-Malteser-Ordens - 500 Jahre Seekrieg zur Verteidigung Europas. - Graz, 1989

Resursi internetā par šo tēmu

Geschichte des Malteserordens

Des chevaliers de l'hôpital de Saint-Jean-de-Jérusalem à l'ordre de Malte par Philippe Conrad


dibināts	05.02.1113.
valsts	30.05.1530.-11.06.1798.
devīze	Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum (Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem)
sizerens	pāvests
hierarhija	virsmestrs lielkomandors maršals hospitālietis admirālis turkopols lielkanclers lielbejī konventa bejī komandors bruņinieks garīdznieks seržants ieroču brālis saimniecības brālis

Atšķirības starp "Maltas ordenis" versijām

Pašreizējā versija, 2017. gada 11. februāris, plkst. 08.52

Galerija

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt

@@ 1. rindiņa: / 1. rindiņa: @@
-[[Attēls:Coat_of_Arms_of_the_Sovereign_Military_Order_of_Malta.svg‎|right|thumb|200px|Maltas ordeņa ģerbonis]]
+{| class="infobox" style="float:right;margin:0 0 1em 1em;font-size:90%;clear:right;" cellspacing="5"
-[[Attēls:Blason_Ordre_Malte_3D.svg‎|right|thumb|200px|Maltas ordeņa vairogs un krusts]]
+|+ style="text-align:center; font-size:larger;" | '''Maltas ordenis'''
-'''Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis''' (it. ''Sovrano Militare Ordine di San Giovanni di Gerusalemme, di Rodo e di Malta''), saīsināti: '''Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis''' vai '''Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas bruņinieku ordenis''' (saīsinājums: ''S.M.H.O.M.'' - angl. ''Sovereign Military Hospitaller Order of Malta'') - ir valstij līdzīgs veidojums, starptautisko tiesību subjekts ar ierobežotu tiesībsubjektību, kas izveidojies no [[Romas katoļu Baznīca]]s [[Viduslaiki|viduslaiku]] mūku-bruņinieku [[Ordenis|ordeņa]].
+|-
+| colspan="2" style="padding-bottom:1em;text-align:center;" | [[Attēls:Malta_crest.png|100px]] [[Attēls:Malta_Order_CoatOfArms.png|130px]]
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''dibināts'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" | 05.02.1113.
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''valsts'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" | 30.05.1530.-11.06.1798.
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''devīze'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" | Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum<br>
+(''Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem'')
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''sizerens'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" |
+* [[pāvests]]
+|-
+| style="vertical-align: top; text-align: right;" | '''hierarhija'''
+| style="vertical-align: top; text-align: left;" |
+* [[virsmestrs]]
+* [[lielkomandors]]
+* [[maršals]]
+* [[hospitālietis]]
+* [[admirālis]]
+* [[turkopols]]
+* [[lielkanclers]]
+* [[lielbejī]]
+** [[Konvents|konventa]] [[bejī]]
+** [[komandors]]
+*** [[bruņinieks]]
+*** [[garīdznieks]]
+*** [[seržants]]
+**** [[ieroču brālis]]
+**** [[saimniecības brālis]]
+|}
+'''Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis''' (it. ''Sovrano Militare Ordine di San Giovanni di Gerusalemme, di Rodo e di Malta''), saīsināti: '''Neatkarīgais Maltas Bruņinieku ordenis''' (abreviatūra: ''S.M.H.O.M.'' - angl. ''Sovereign Military Hospitaller Order of Malta'') - viduslaikos [[bruņinieku ordenis]], bet jaunākajos laikos valstij līdzīgs veidojums, starptautisko tiesību subjekts ar ierobežotu tiesībsubjektību.
-Literatūrā un sarunvalodā satopam arī:
+* '''Hospitāliešu brālība''' (lat. ''fraternitas'') - Precīzs  izveidošanās brīdis nav zināms.  Ap 1107. gadu [[Jeruzalemes karaliste]]s [[karalis]] Balduins I apstiprināja jau pastāvošu hospitāliešu brālību, kas juridiski bija pakļauta [[Benediktīniešu ordenis|benediktīniešu]] sv. Latīņu Marijas [[abatija]]i (angl. ''Abbot of Santa Maria Latina''), par mūku brālību (angl. ''Brotherhood'') un piešķīra tai [[Lēnis|lēnī]] zemi, uz kuras atradās tās hospitālis (Sv. Jāņa Kristītāja hospitālis). Organizācija pārtapa par reliģisku [[Kongregācija|kongregāciju]], pieņemot [[Augustīnieši|augustīniešu]] solījumu (nabadzība, tikumība, paklausība).
-* '''Maltas bruņinieku ordenis'''
+* '''Hospitāliešu ordenis''' - 1113. gada 5. februārī [[pāvests]] Paskals II apstiprināja kopienas regulu. Turpmākajos gados ''Hospitāliešu brālība'' dibināja svētceļiniekiem domātus hospitāļus Eiropas ostu pilsētās. 1137. gadā to pārstāj dēvēt par "brālību", un sāk lietot apzīmējumu "ordenis" (''Ordo'', ''Order''). Iestājoties tajā, bija jādod [[Celibāts|celibāta]] (kā mūkiem), nabadzības (atsacīšanās no privātīpašuma) un paklausības zvērestu, kā arī solījumu mūžu ziedot ticības aizstāvībai. Ap 1144. gadu Ordeņa valdījumā bija 5 [[grāfiste]]s Tripoles apkaimē un viens [[principāts]] Jeruzalemes karalistes ziemeļos: aptuveni 50 nocietinātas [[Pils|pilis]], t.sk. tik stratēģiski svarīgi [[Cietoksnis|cietokšņi]] kā Kraka (''Krak des Chevaliers'' (''Crac'')) un Margata (''Margat''). XII gs., kad krustneši no Svētās Zemes tika izdzīti, Ordenis apmetās Kipras salā.
-* '''Joanītu ordenis'''
+* '''Joanītu ordenis''' - Kopš XIV gs. sākuma saīsināti tika dēvēts par Sv. Jāņa jeb ''Joanītu ordeni'', - paplašināja savus valdījumus, iekarojot [[Bizantijas impērija]]i piederošo Rodas salu, bet pēc tās zaudēšanas pārcēlās uz [[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijas]] imperatora Kārļa V 1530. gada 30. martā tiem lēnī piešķirto Maltas arhipelāgu (ik gadu Ordenim vajadzēja kā simbolisku nodevu nosūtīt imperatoram vienu medību vanagu, atzīt sevi arī par Spānijas karalistes vasali). Mūsdienās par Joanītu ordeni dēvē Maltas ordeņa protestantisko atzaru Hoencollernu nama vadībā.
-* '''Hospitāliešu ordenis'''
+* '''Maltas ordenis''' - Šajā laikā pieņem oficiālu nosaukumu "Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas ordenis". Pēc vērienīgajām militārām uzvarām XVI gs. sākās Ordeņa panīkuma laiks, kaut arī ordeņa [[Galera|galeru]] flote vēl vairākus gadsimtus bija nopietns spēks Vidusjūras baseinā. [[Reformācija]]s laikā lielākā daļa vācu, angļu un holandiešu brāļu pameta Ordeni. Katoļu vajāšanu vilnī daudzviet Eiropā Ordenis tika aizliegts, tā īpašumi konfiscēti. [[Romas kūrija]] pārņēma vienu pēc otra Ordeņa īpašumus, kā rezultātā XVII gs. beigās no Maltas ordeņa neatkarības palika vairs tikai vārds nosaukumā. [[Trīsdesmitgadu karš|Trīsdesmitgadu kara]] kauja pie Pasarovicas (''Passarowitz'', 1718. g.) bija pēdējā kauja, kurā Ordenis parādās kā starptautisks militārs spēks. Turpmāk Ordeņa militārās aktivitātes aprobežojās ar Vidusjūras austrumu daļas patrulēšanu, padzenot no tirdzniecības ceļiem pirātus. Savukārt Ordeņa pamatienākumi pēc lielākās daļas īpašumu zaudēšanas bija vergu tirdzniecība, vedot "dzīvo preci" no Āfrikas uz Ameriku. 1798. gada 11. jūnijā Ordenis zaudēja Maltas arhipelāgu un pārstāja pastāvēt kā valstisks veidojums.
-Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss [[ANO]]. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā.
+XIX gs. otrajā pusē Ordenis pievērsās tam, ar ko sāka: labdarībai un medicīnai. 1910. gadā Ordenis izveidoja kara lauka hospitāļu sistēmu, kurai bija liela loma dzīvību glābšanā 1912. gada Itālijas karā Lībijā, pēc tam darbojās visās [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] frontēs. XX gs. 30. gados Ordenis dibina virkni katolisko misiju un hospitāļu Eiropas valstu kolonijās Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidamerikā. 1933. gadā tika izveidota Medicīnas un ķirurģijas misionāru skola (''Missionary School of Medicine and Surgery''), kurā izglītību guva Ordeņa misiju medicīniskais personāls. Liela loma Ordeņa hospitāļiem un palīdzībai bija arī [[Otrais Pasaules karš|2. Pasaules karā]] - Ordeņa hospitāļi darbojās Polijā, [[Trešais reihs|Vācijā]], Čehoslovākijā, Austrijā, - kaut arī politisku iemeslu dēļ tā darbību ierobežoja abas karojošās nometnes. Savā darbībā Ordenis pilnībā pārorientējās uz medicīnisko palīdzību un labdarību, kas nodrošināja tam valstu un sabiedrības atbalstu, Ordeņa skaitliskā sastāva palielināšanos, finansiālo resursu pieaugumu. Maltas ordenim šobrīd ir arī novērotāja statuss [[ANO]]. 2008. gadā pie Maltas ordeņa bija akreditēti 104 valstu diplomātiskie pārstāvji. Latviju pārstāv vēstnieks ar rezidences vietu Varšavā (Latvijas Republikas un Neatkarīgā militārā un hospitālā Maltas bruņinieku ordeņa diplomātiskās attiecības nodibinātas 1995. gada 15. augustā). Tā ir starptautiski atzīta starptautiska organizācija, kurai piemīt virkne valstiskuma pazīmju, piemēram, Ordeņa locekļu pases pasaulē tiek atzītas kā līdzvērtīgas [[valsts|valstu]] [[Pilsonis|pilsoņu]] pasēm, Ordenim ir sava pasta sistēma un tiesības izdot starptautiski atzītas pastmarkas, Ordeņa vēstniecībām ir tāds pat statuss kā valstu vēstniecībām u.c. Šis tiesiskais statuss ļauj Ordenim nodarboties ar labdarību, humāno palīdzību un medicīnisko palīdzību visā pasaulē kā starptautisko tiesību subjektam. Mūsdienās organizāciju vada [[princis]] [[lielmestrs]] (''Prince et Grand Maitre''), ordeņa iekšlietu un ārlietu ministru sauc par [[Kanclers|lielkancleru]]. Ordeņa Maģistrālā pils atrodas Romā (''Via Condotti 68''). Šobrīd Ordeni veido 6 lielpriorijas (Romas, Venēcijas, Sicīlijas, Austrijas, Čehijas un Lielbritānijas, kā arī 54 nacionālās komandorijas. Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 10 000 locekļu, un tā ir viena no daudzskaitlīgākajām [[katoļi|katoļu]] organizācijām.
-Devīze: "Aizstāvēt ticību un kalpot nabadzīgajiem" (it. ''Tuitio Fidei et Obsequium Pauperum'').
+== Galerija==
+<center><gallery>
+Attēls:Hospitaller_1140.jpg|Hospitāliešu ordeņa bruņinieka ietērps ap 1140. gadu
+Attēls:Ordre_hospitalier.jpg|hospitāliešu bruņinieki XIII gs.
+Attēls:Temple_Ioanit_knights.jpg|templiešu un joanītu bruņinieki XIII gs.
+Attēls:Malta_knight_XV.jpg|Joanītu ordeņa bruņinieka ietērps XV gs.
+Attēls:Malta_order_uniforms.jpg|Maltas ordeņa bruņinieku uniformas: 1 - pilntiesīgs bejī, lielkrusta kavalieris; 2- pilntiesīgs bruņinieks ordeņa apmetnī; 3 - goda bejī, lielkrusta kavalieris
+Attēls:Vallette_Jean.jpg|virsmestrs Žans Parizo de Valete (1557.-1568.)
+Attēls:Galley-knightshospitaller.jpg|maltiešu kaujas [[galera]]s makets
+</gallery></center>
-Tā ir starptautiski atzīta starptautiska organizācija, kurai piemīt virkne valstiskuma pazīmju, piemēram, Ordeņa locekļu pases pasaulē tiek atzītas kā līdzvērtīgas [[valsts|valstu]] [[Pilsonis|pilsoņu]] pasēm, Ordenim ir sava pasta sistēma un tiesības izdot starptautiski atzītas pastmarkas, Ordeņa vēstniecībām ir tāds pat statuss kā valstu vēstniecībām u.c. Šis tiesiskais statuss ļauj Ordenim nodarboties ar labdarību, humāno palīdzību un medicīnisko palīdzību visā pasaulē kā starptautisko tiesību subjektam.
+== Literatūra par šo tēmu ==
-Šobrīd Ordeni veido 6 lielpriorijas (Romas, Venēcijas, Sicīlijas, Austrijas, Čehijas un Lielbritānijas, kā arī 54 nacionālās komandorijas.
-Mūsdienās organizāciju vada [[princis]] [[lielmestrs]] (''Prince et Grand Maitre''), ordeņa iekšlietu un ārlietu ministru sauc par [[Kanclers|lielkancleru]]. Ordeņa Maģistrālā pils atrodas Romā (''Via Condotti 68'').
-'''Ordeņa locekļi iedalās 3 kategorijās:'''
-* 1 - Pilntiesīgs (''Justice'');
-* 2 - Padevīgs (''Obedience'');
-* 3a - Goda (''Honor'');
-* 3b - Nepilntiesīgs (''Grace'') jeb Atbalstītājs (''Donat'').
-Katrai šai kategorijai ir 4 rangi:
-* lielkrusta kavalieris;
-* komandors (tikai 1., 2., un 3a kategorijas);
-* bruņinieks;
-* atbalstītājs (2., 3. kategorijas).
-., 2. un 3a kategorijās beilifa (''Bailiff'') tituls dod bruņiniekam lielkrusta kavaliera rangu. 1. kategorijā visi lielkrusta kavalieri ir "cienījamie" (''Venerable'').
-Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 10 000 locekļu, un tā ir viena no daudzskaitlīgākajām [[katoļi|katoļu]] organizācijām.
-== Ordeņa vēsture ==
-Sākotnēji tā bija [[Romas katoļu baznīca]]s [[Jeruzaleme]]s [[Hospitālis|hospitāļa]] mūku brālība (angl. ''Brotherhood''). Pēc tam mūku-bruņinieku [[ordenis]] (''Ordo'', ''Order'').
-Vārdi "Military" (militārais) un "of Malta" (Maltas) ir ordeņa vēsturiskā nosaukuma sastāvdalas, kas neatspoguļo mūsdienu realitāti, bet ir nodeva tradīcijai. Vārds "Sovereign" (neatkarīgais) nosaukumam pievienots pēc 1800. gada, kad ordenis zaudēja [[Malta]]s salu, lai demonstrētu organizācijas eksteritoriālo raksturu. Vārds "Hospitaller" (hospitālais) ordeņa nosaukumam pievienots XIX gs. Nosaukums "Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis" pieņemts 1936. gadā.
-==== Ordeņa struktūras veidošanās ====
-Vēstures gaitā ordeņa vadītāja amata apzīmējums mainījās:
-* līdz 1099. gada vasarai - "[[Rektors]]" (angl. ''Rector'');
-* 1099.-1120. g. - "Dibinātājs un Direktors" (angl. ''Founder and Director'');
-* 1120.-1489. g. - "[[Maģistrs]]", "[[Mestrs]]" (angl. ''Magistery'');
-* 1489.-1805. g. - "[[Lielmaģistrs]]", "[[Lielmestrs]]" (angl. ''Grand Magistery'');
-* 1805.-1879. g. - "Mestra leitnants" (angl. ''Lieutenant  Magistery'');
-* no 1879. g. - "[[Lielmaģistrs]]", "[[Lielmestrs]]" (angl. ''Grand Magistery'').
-XIV gs., t.s. ''Rodas periodā'' nostabilizējās Ordeņa struktūra. Vadīja visu [[mestrs]] (vēlāk [[lielmestrs]]); tā prombūtnes laikā vai periodā, kad Ordenim mestra nebija, organizāciju vadīja tā vietnieks t.s. mestra leitnants (''Lieutenant  Magistery''). Nākošais rangā, atbildīgais par Ordeņa reliģiozo dzīvi, bija [[priors]] (''Prior'').  Ordeņa administrāciju (''Adminsitration'') veidoja 8 [[Beilifs|beilifi]] (''Bailiffs''), katrs atbildīgs par savu nozari:
-* [[Lielkomandors]] (''Grand Commander''), artilērijas virspavēlnieks (''Master of the Artillery'') kopā ar [[Tresaurārijs|tresaurariju]] (mantzinis - ''Treasurer'') administrēja Ordeņa saimniecību, uzraudzīja revīzijas komisiju, bija tiesīgs iecelt dažos amatos zemākā ranga garīdzniekus.
-* [[Maršals]] (''Marshal''; vēlāk [[Lielmaršals]] - ''Grand Marshal''), militārā štāba vadītājs, atbildēja par Ordeņa militāro resoru.
-* [[Hospitālietis]] (''Hospitaller''), vēlāk [[Lielhospitālietis]] (''Grand Hospitaller'') - kūrēja Ordeņa labdarības struktūras un slimnīcas.
-* [[Admirālis]] (''Admiral''), vēlāk [[Lieladmirālis]] (''Grand Admiral'') - amats parādījās pēc [[Palestīna|Svētās Zemes]] atstāšanas, kad Ordenis izveidoja pastāvīgu kara floti.
-* [[Turkopoliers]] (''Turcopolier'' vai ''Turcopilier'') - komandēja ''torkopolus'' (''Turcopoles'') - no vietējiem iedzīvotājiem komplektētas algotņu daļas [[Palestīna|Palestīnā]], [[Malta|Maltā]], [[Roda|Rodā]], kas kā Ordeņa bruņoto spēku palīgspēki īstenoja robežu un krasta apsardzi.
-* [[Lielkanclers]] (''Grand Chancellor'') - Ordeņa kancelejas vadītājs, kūrēja diplomātisko saraksti, iekšējo lietvedību, centrālo lēmumu izpildi utt.
-* [[Lielbeilifs]] (''Grand Bailiff'') - amats ieviests 1428. gadā pēc [[vācieši|vācu]] brāļu pieprasījuma, [[Roda]]s salas [[citadele]]s sv. Pētera cietokšņa (''Castle of Saint Peter'') garnizona komandieris, vēlāk atbildēja arī par [[Goco]] (''Gozo'') salas aizstāvību.
-Bez tam Ordenim bija visai plaši īpašumi Eiropā, kurus sākotnēji apvienoja provincēs pēc valodas 4 ''lanžās'' (no ''Langues''): franču, spāņu, vācu un itāļu). Vēlāk ''lanžas'' sāka dēvēt par "lielpriorijām" (''Grand Priories''), un klāt nāca vēl trīs: [[Provansa]]s (''Provence''), Aviņjonas (''Auvergne'') un Anglijas, savukārt spāņu [[lielpriorija]] tika sadalīta Aragonas (''Aragon'') un [[Kastīlija]]s (''Castile'') lielpriorijās. Šajā laikā arī radās leģenda par Ordeņa astoņstūru krustu - katrs zara stūris it kā simbolizējot vienu no 8 lielpriorijām. Katru lielprioriju kūrēja viens no augstākajiem Ordeņa hierarhiem:
-* Provansas lielprioriju - lielkomandors;
-* Aviņjonas lielprioriju - maršals;
-* Francijas lielprioriju - hospitālietis;
-* Itālijas lielprioriju - admirālis;
-* Anglijas lielprioriju - turkopoliers;
-* Vācijas lielprioriju - lielbeilifs.
-* Aragonas lielprioriju - [[Drapiers]] (''Drapier''), vēlāk Lielaizbildnis (''Grand Conservator'');
-* Kastīlijas lielprioriju - lielkanclers.
-XVI gs. visas ''lanžisas'', t.i. lielpriorijas tika sadalītas 23, vēlāk 25 lielpriorijās un 20 valdījumos (''Bailiwicks'') (ap 1800. g.). Katrai lielpriorijai bija sava pārstāvniecība uz salas (sākumā Rodā, pēc tam Maltā) - ''auberga'' (''Auberge''), - kur mita lielpriorijas vadītājs, [[konventbailifs]] (''Conventual Bailiff''). Katra lielpriorija savukārt bija sadalīta ''komandorijās'' (''Commanderies''), parasti kāds teritoriāls valdījums ar Ordeņa mītni, [[Komandors|komandora]] un 2-3 brāļu-bruņinieku vai brāļu-audzēkņu, kā arī lielāka skaita brāļu-kalpotāju un brāļu-garīdznieku rezidence.
-'''Ordeņa brāļu hierarhiju veidoja 3 pamatpakāpes''' - 2 ticības brāļu (''religious-brothers''), un viena kalpotāju:
-* bruņinieki (''Knights'') - devuši mūka zvērestu un savu dzīvi veltīja Ordenim;
-* garīdznieki (''Chaplains'') - atbrīvoti no militārā dienesta, lai varētu gādāt par Ordeņa brāļu un pavalstnieku reliģiozo dzīvi;
-* seržanti (''Serjeants-at-Arms''), vēlāk brāļi-kalpotāji (''Serving Brothers''):
-** ieroču brāļi (''Brothers of Arms''), kuriem līdz 1364. gadam bija tiesības uzkalpoties par bruņiniekiem;
-** saimniecības brāļi (''Brothers of Office'') - Ordeņa saimniecības kalpotāji.
-Vēlāk izveidojās ceturtā kategorija "māsas":
-* pilntiesīgās māsas (''Sisters of Justice'');
-* nepilntiesīgās māsas (''Sisters of Grace'') - dzīvoja sieviešu [[Klosteris|klosteros]] ar savu [[Priore|priori]] (''Superior''), taču atradās komandoristu pakļautībā.
-'''Bruņinieki''', ja bija labdzimuši, tika iekļauti pilntiesīgo bruņinieku kategorijā (''knights of Justice''), savukārt ja izcelsmes "tīrību" pierādīt nevarēja, tad padevīgo jeb nepilntiesīgo bruņinieku kategorijā (''knights of Obedience'', vēlāk ''knight of Grace''), kuri nedeva pilno zvērestu. Gan tie, gan tie varēja kļūt par komandoriem. Sākot ar XVI gs. strauji pieauga laicīgo Ordenim padevīgo bruņinieku (''knight of Devotion'') skaits, kuri nedeva mūku zvērestu un realizēja laicīgo dzīvi, veidoja ģimenes, un kuri mūsdienās veido Ordeņa bruņinieku vairākumu.
-==== Karjera iekšējā hierarhijā ====
-XI-XII gs. nebija nepieciešams, lai iestātos ordenī, pierādīt savu nevainojamo izcelsmi. Pietika ar zināšanām medicīnā un [[Bruņinieks|bruņinieka]] apbruņojumu. Taču jau ap 1206. gadu ordenī bija izveidojusies iekšējā hierarhija, kuras virsslāni veidoja tikai dzimuši bruņinieki. Pakāpi zem tiem bija t.s. "dienesta brāļi" (seržanti) un ārsti, savukārt hierarhijas apakšā atradās apkalpojošais peronāls. Karadarbībā piedalījās tikai brāļi-bruņinieki un brāļi-seržanti. Bez ordeņa brāļiem, virkne iekšējo privilēģiju un ordeņa aizsardzību saņēma t.s. atbalstītāji (''confratres'') un dāvinātāji (''donati''), t.i. tie, kuri palīdzēja Ordenim vai nu ar savu rīcību, vai finansiāli.
-Uz konventbeilifu un augstākiem amatiem varēja kandidēt tikai pilntiesīgie bruņinieki, savukārt no garīdznieku vidus vairāk rekrutēja priorus.
-Līdz 1354. gadam [[Komandors|komandora]] amatā kandidātu iecēla vietējais [[lielpriors]] (''Grand Prior''), taču sakarā ar visai biežajiem "draudzības vārdā" nepiemērotu kandidātu izraudzīšanas gadījumiem, šīs funkcijas pārņēma padomes lielmestrs (''Grand Master in Council''). Katru iecelšanu amatā apstiprināja balsojot. Bija tikai 2 izņēmumi: ik pa 5 gadiem lielmestram bija tiesības iecelt nepilntiesīgu komandoru (''of Grace''); ik pa 5 gadiem lielmeistaram bija tiesības iecelt komantoru viņa paša pārvaldītajā provincē. Bez tam katram [[Priors|prioram]] bija sava komandorija (''Magistral commandery''), kurā viņš vienpersoniski drīkstēja iecelt komandoru. Lai kļūtu par komandoru, bruņiniekam, garīdzniekam vai, retos gadījumos, brālim-kalpotājam vismaz 5 gadus nācās kalpot citiem brāļiem [[Konvents|konventā]] (''Convent''), t.i. uz salas, un piedalīties kā minimums 3 kara flotes reidos. Pie tam pretendents varēja kļūt par komandoru tikai tajā lielpriorijā, no kuras bija cēlies (t.i. polis nevarēja kļūt par komandoru [[Dānija|Dānijā]], vai sicīlietis - Lombardijā). Pēc 5 gadu kalpošanas pierādījis, ka viņa vadībā komandorija ir uzplaukusi, komandors varēja kandidēt uz nākošo amatu hierarhijā. Pēc 15 gadu kalpošanas (no kuriem 10 vajadzēja pavadīt uz salas), viņš varēja kļūt par [[Konventuālis|konventuāli]] (''Conventual'') vai [[kapitularbeilifs|kapitularbeilifu]] (''Capitular Bailiff'').
-== Ordeņa tapšana ==
-Precīzs ordeņa izveidošanās brīdis nav zināms. Pastāv vairākas versijas:
-* Ap 1070. gadu kāds [[bruņinieks]] Žerārs (''Gerard'') ar domubiedriem izveidojis [[Hospitālis|hospitāli]], pie esošā Svētceļnieku nama, lai varētu sniegt medicīnisko palīdzību svētceļiniekiem, kuriem tā būtu nepieciešama.
-* Īsi pirms I Krusta kara Jeruzalemē ap 1080. gadu pie sv. Jāņa Kristītāja [[baznīca]]s (angl. ''Church of Saint John the Baptist'') tirgotājs di Mauro no Amalfi pilsētas (mūsdienu Itālijā) ar domubiedriem izveidoja hospitāli.
-=== Hospitāļa brālība ===
-[[Teitoņu ordenis|Teitoņu ordeņa]] oficiālais historiogrāfs Gijs Seintijs (''Guy Stair Sainty'') savos darbos min, ka kad 1099. gada 15. jūlijā krustneši iekaroja Jeruzalemi, kāds Žerārs Svētītais (''Gerard Beatified'') no Martikas (''Martigue'') Provansā, jau esot vadījis Jeruzalemē hospitāli (tāpēc bieži šis gads tiek pieņemts kā ordeņa tapšanas gads). Hospitālis bijis sadalīts divās daļās - vīriešu daļa veltīta sv. [[Jānis Kristītājs|Jānim Kristītājam]], bet sieviešu daļa veltīta sv. [[Marija Magdalēna|Marijai Magdalēnai]], - savukārt pats hospitālis juridiski bijis pakļauts [[Benediktīniešu ordenis|benediktīniešu]] sv. Latīņu Marijas [[abatija]]i (angl. ''Abbot of Santa Maria Latina''). Kā jau daudzkonfesionālā lielpilsētā, medicīniskā palīdzība sniegta visiem, kam tā bija nepieciešama, neatkarīgi no to reliģiskās piederības. Hospitāļa ārsti, izglītību guvuši pie labākajiem tā laika ārstiem Palestīnā ([[musulmaņi|musulmaņu]] pasaulē tolaik medicīna bija daudz augstākā līmenī, nekā Eiropā), ļoti īsā laikā nostiprinājās finansiāli un autoritatīvi, un jau visai drīz pēc tam, kad krustneši bija ieņēmuši pilsētu, atdalījās no [[abatija]]s, izveidojot no laicīgas mediķu grupas [[Mūks|mūku]] kopienu un par savu aizgādni [[Sv. Benedikts|sv. Benedikta]] vietā izvēloties [[Sv. Augustīns|sv. Augustīnu]]. Šajā laikā kopienai pievienojās grupa [[Krustneši|krustnešu]], kurus vadīja Raimonds d'Puī (''Raymond du Puy'') no Provansas (pēc Žerāra nāves kopienas [[mestrs]]).
-. gadā [[Jeruzalemes karaliste]]s [[karalis]] Balduins I apstiprināja jaunisveidoto kopienu par mūku brālību (angl. ''Brotherhood'') un piešķīra tai [[Lēnis|lēnī]] zemi, uz kuras atradās hospitālis. Organizācija pārtapa par reliģisku [[Kongregācija|kongregāciju]], pieņemot [[Augustīnieši|augustīniešu]] solījumu (nabadzība, tikumība, paklausība). 1113. gada 5. februārī [[pāvests]] [[Paskals II (pāvests)|Paskals II]] (it. ''Papa Pasquale II') apstiprināja kopienas regulu, atbrīvojot brālību no nodokļu maksāšanas.
-Turpmākajos gados Hospitāliešu brālība dibināja svētceļiniekiem domātus hospitāļus Eiropas ostu [[Pilsēta|pilsētās]] - Sangilesā (''Saint-Gilles''), Asti (''Asti''), Pizā (''Pisa''), Barī (''Bari''), Otrantā (''Otranto''), Tarantā (''Taranto''), Mesinā (''Messina'') u.c., - kur svētceļinieki varēja sakopties, gaidīt kuģus uz Svēto Zemi, kā arī atpusties pēc ceļojuma pār jūru.
-=== Hospitāļa jeb Joanītu ordenis ===
-Nav zināms, kurā brīdī brālības mūki atcerējās savas krustnešu gaitas un paņēma rokās zobenus, lai ne tikai ārstētu, bet arī aizstāvētu. Pieņem, ka tas varētu būt noticis laikā no 1126. līdz 1140. gadam. Pirmās militārās funkcijas, ko sāka veikt brālības mūki-bruņinieki, bija patruļu izveidošana un svētceļinieku apsargāšana maršrutā no Jafas (''Jaffa'') uz Jeruzalemi (''Jerusalem''), kur bieži bija sastopami laupītāji. No šī laika ordeņa [[Mestrs|mestri]] un [[Lielmestrs|lielmestri]] bija ne tikai mūku brālības garīgie vadītāji (''Religious Superiors''), bet arī [[bruņinieks|bruņinieku]] militārie komandieri (''Military Commanders of the knights''). Šajā laikā organizāciju pārstāj dēvēt par "brālību" (angl. ''Brotherhood''), un lieto apzīmējumu "ordenis" (''Ordo'', ''Order'') - avotos tiek dēvēti gan par '''Hospitāliešu ordeni''', gan par '''Sv. Jāņa ordeni''' ('''Joanītu ordeni''').
-. gadā Jeruzalemes [[karalis]] piešķīra Ordenim Betgibelinas (''Bethgibelin'') [[Cietoksnis|cietoksni]], stratēģiski svarīgu nocietinājumu uz karalistes dienvidu robežas, kurš sedza pieeju Aškalonas ostai. 1137. gadā [[pāvests]] [[Inokents II (pāvests)|Inokents II]] apstiprināja izmainas ordeņa regulā, saskaņā ar kurām reiz ordenī iestājies brālis nedrīkstēja lauzt doto zvērestu, lai no tā izstātos - lai pamestu ordeni, nu bija nepieciešama visu brāļu piekrišana. Iestājoties ordenī bija jādod [[Celibāts|celibāta]] (kā mūkiem), nabadzības (atsacīšanās no privātīpašuma) un paklausības zvērestu. Hospitālieši, būdami labi administratori, piesaistīja arhitektus, celtniekus, ieroču meistarus, izveidojot virkni nocietinātu pierobežas punktu un radot robežpatruļu dienestu.
-Laikā ap 1142. lidz 1144. gadiem hospitālieši bija atpirkuši 5 grāfistes Tripoles apkaimē un vienu principātu [[Jeruzalemes karaliste]]s ziemeļos. Šajā laikā Ordenis pārvaldīja aptuveni 50 nocietinātas [[Pils|pilis]], t.sk. tik stratēģiski svarīgus cietokšņus kā Kraku (''Krak des Chevaliers'' (''Crac'')) un Margatu (''Margat''). Jūtot savu autoritāti un spēku, Ordenis ievērojami paplašināja savus valdījumus, bieži vien ne visai leģitīmā veidā (piemēram, padzenot [[Benediktīniešu ordenis|benediktīniešus]] no sv. Latīņu Marijas [[abatija]]s Jeruzalemes centrā un pārņemot šo ēku kompleksu savā īpašumā). Ordenis ņēma aktīvu dalību praktiski visos Tuvajos Austrumos notikušajos karos un politiskajos procesos. Šajā laikā spēkā pieņēmās Ordeņa konflikts ar [[Templiešu ordenis|Tempļa ordeni]], kas izvērtās par virkni bruņotām sadursmēm un pat kaujām starp abām kristīgo mūku-bruņinieku organizācijām
-XIII gs. [[krustneši]] sāka ciest vienu sakāvi pēc otras, un arī mūku-bruņinieku ordeņi nebija izņēmums. 1244. gadā (4. Krusta kara beigās) kaujā pie Gazas hospitālieši cieta smagu sakāvi - [[musulmaņi|musulmaņu]] gūstā krīt [[mestrs]] un liela daļa brāļu-bruņinieku. 1249. gadā Ordenis cieta sagrāvi kaujā pie [[Mansura]]s - gūstā tika saņemti [[mestrs]] un 25 augstākie Ordeņa hierarhi. 1291. gadā musulmaņu rekonkistas rezultātā krustneši no [[Palestīna|Svētās Zemes]] tika izdzīti pavisam, un arī hospitālieši bija spiesti vieni no pēdējiem kāpt kuģos.
-Sākotnēji Ordeņa paliekas apmetās Kipras salā, kur hospitāliešiem bija plaši īpašumi. 1312. gada maijā [[pāvests]] nodeva Hospitāliešu ordeņa rīcībā daļu konfiscēto likvidētā [[Templiešu ordenis|Tempļa ordeņa]] īpašumu. Ordenis vēl vairāk izvērsa savu labdarības misiju, kā arī īsā laikā atjaunoja savu militāro potenciālu - uzbūvēja spēcīgu kara floti cīņai ar pirātiem Vidusjūrā.
-. (1309.?) gadā Hospitāliešu ordenis iebruka [[Bizantijas impērija]]i piederošajā Rodas salā un pēc vairāku gadu karadarbības 1309. (1312.?) gadā to anektēja. Uz salu tika pārcelts Ordeņa štābs (''Convent''), tur apmetās arī visa Ordeņa vadība.
-Ordeņa flote kontrolēja visu Vidusjūras austrumu daļu, apkarojot [[Musulmaņi|musulmaņu]] pirātus un paši laupot sev nedraudzīgo valstu tirdzniecības kuģus un piekrastes, izvēršoties par labāk organizēto [[Pirāts|pirātu]] floti pasaulē. Sagūstītos iedzīvotājus vai nu pārdeva verdzībā, vai atbrīvoja pret izpirkuma maksu. 1345. gadā Ordenis sagrāba Smirnu un Mazāzijas dienvidu daļu, bet 1365. gadā Aleksandriju. Sākās pastāvīgi Ordeņa kari ar [[Osmaņu impērija|Osmaņu impēriju]]. 1522. gada 20. decembrī Osmaņu karaspēks ieņēma Rodas salu, kad pēdējie citadeles aizstāvji pacēla balto karogu. [[Sultāns]] atļāva Ordenim pamest salu ar visu kasi, relikvijām, bruņojumu un mantu, ko varēs paņemt līdzi kuģos - 1532. gada 1. janvārī pēdējais ordeņa brālis uzkāpa uz kuģa).
-[[Galera|galerās]] Ordeņa vadība un brāļi vispirms devās uz Venēcijai piederošo Kandijas salu, pēc tam uz Mesinu. Vienu brīdi patvērumu tiem deva Savojas [[hercogs]] Nicā, atbalstu sniedza [[pāvests]] [[Klements VII (pāvests)|Klements VII]] un bijušais Ordeņa bruņinieks Florences [[hercogs]] dei Mediči. Daudzi komandori Ordeņa kontinentālajos valdījumos ar savām teritorijām kļuva par vietējo [[Monarhs|monarhu]] laicīgiem [[Vasalis|vasaļiem]].
-=== Maltas ordenis ===
-[[Attēls:Cape_Knights_Hospitallers.jpg‎|right|thumb|200px|Ordeņa brāļa apmetnis]]
-[[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijas]] [[imperators]] Kārlis V piedāvāja Ordenim apmesties Tripolē, kuru apdraudēja musulmaņi, taču Ordeņa vadība kategoriski atteicās apmesties tik nedrošā vietā. Galu galā [[imperators]] 1530. gada 30. martā nodeva Jeruzalemes Svētā Jāņa hospitāļa bruņinieku ordenim Maltas arhipelāgu kā lēni, kuru tas pārņēma 26. oktobrī - ik gadu Ordenim vajadzēja kā simbolisku nodevu nosūtīt imperatoram vienu medību vanagu, atzīt sevi arī par [[Spānija]]s karalistes vasali. Šajā laikā pieņem oficiālu nosaukumu "Neatkarīgais militārais un hospitālais Maltas ordenis" (angl. ''The Sovereign Military Hospitaller Order Of Malta'').
-Turpinot pirātiskos reidus musulmaņu valstu piekrastēs, un aktīvi nodarbojoties ar [[Verdzība|vergu]] tirdzniecību, Ordenis neizbēgamiiesaistījās militārās sadursmēs ar šīm valstīm. No lielākajām sadursmēm jāpiemin 1565. gada maiju, kad Piali kapitan-[[pašā]] vadītā flote izsēdinājusi Maltā 100 000 vīru lielu armiju (kā tik liels karaspēks satilpa 190 tā laika kuģos, avoti nemin). Salas citadeles [[garnizons|garnizonu]] veidoja 400 bruņinieku un aptuveni 6000 seržantu un ''torkopolu'', kurus komandēja lielmestrs Žans Parizo de Valete (''Jean Parisot de Valette'', 1494.-1568.). Kaut arī Ordenis zaudēja 240 bruņinieku un aptuveni 5000 karavīru, Malta palika neieņemta. Savukārt 1571. gadā pie Lepanto (''Lepanto'') Ordeņa flote smagi sagrāva [[Osmaņu impērija]]s kara floti, pārtraucot tās dominēšanu Vidusjūrā.
-Taču līdz ar militārām uzvarām XVI gs. ir Ordeņa panīkuma laiks. Pieauga [[Inkvizīcija]]s ietekme, kas izsauca izteiktu brāļu nepatiku (kas izpaudās dažkārt pat fiziski), vājinājās disciplīna, pieauga nesaskaņas dažādu tautību bruņinieku grupu starpā. [[Reformācija]]s ietekmē 7 [[vācieši|vācu]] komandorijas atteicās no [[Romas Katoļu Baznīca|katolicisma]] un izstājās no Ordeņa, izveidojot savu Sv. Jāņa bruņinieku ordeni. Lielākā daļa [[Holandieši|holandiešu]] brāļu pameta Ordeni. [[Anglijas Karaliste|Anglijas karalistē]] vispārējā [[katoļi|katoļu]] vajāšanu vilnī Ordenis tika aizliegts, tā īpašumi konfiscēti. 1620. gadā [[pāvests]] [[Urbans VIII (pāvests)|Urbans VIII]] panāca, ka Itālijas komandorus ieceļ Romas kūrija, nevis lielmestrs. 1628. gadā tika uzspiests līgums, ka laikā starp viena lielmestra nāvi un nākošā lielmestra ievēlēšanu Ordeni vada [[pāvests]]. Pēc 1631. gada lielmestra vara aprobežojās varu tikai pār divām komandorijām katrā lielpriorijā. 1634. gada 21. oktobrī [[Urbans VIII (pāvests)|Urbans VIII]] panāk sev tiesības noteiktos apstākļos iecelt lielmestru, Romas kūrija pārņēma vienu pēc otra Ordeņa īpašumus, kā rezultātā XVII gs. beigās no Maltas ordeņa neatkarības palika vairs tikai vārds nosaukumā. [[Trīsdesmitgadu karš|Trīsdesmitgadu kara]] kauja pie Pasarovicas (''Passarowitz'', 1718. g.) bija pēdējā kauja, kurā Ordenis parādās kā starptautisks militārs spēks.
-Turpmāk Ordeņa militārās aktivitātes aprobežojās ar Vidusjūras austrumu daļas patrulēšanu, padzenot no tirdzniecības ceļiem pirātus. Savukārt Ordeņa pamatienākumi pēc lielākās daļas īpašumu zaudēšanas bija [[Verdzība|vergu]] tirdzniecība, vedot "dzīvo preci" no Āfrikas uz Ameriku.
-==== Ordeņa sabrukums ====
-Francijā pirmo [[Romas Katoļu Baznīca]]s likvidēšanas vilni 1790.-1791. gados Ordenis pārlaida jo Francijas Nacionālā sapulce atzina tā nepieciešamību, Republikas dienvidu piekrastes aizsardzībai pret [[berberi|berberu]] [[Pirāts|pirātiem]], taču 1793. gada 10. oktobra dekrēts paredzēja visu Ordeņa īpašumu Franciā konfiskāciju. 1797. gadā Ordenis tika izsludināts ārpus likuma, bet visi tā brāļi un atbalstītāji - par revolūcijas ienaidniekiem. 1798. gada 9. jūnijā Francijas Republikas kara flote [[Napoleons Bonaparte|Napoleona Bonapartes]] vadībā ieradās Maltā. 15 [[Līnijkuģis|līnijkuģiem]] un 10 [[Fregate|fregatēm]] ar 15 000 vīru lielu desanta karaspēku Ordenis varēja likt pretī aptuveni 4000 bruņinieku un seržantu. 11. jūnija vakarā Ordenis kapitulēja. Kapitulācijas aktu lielmestra Ferdinanda fon Gompeša (''Ferdinand von Gompesch'') vietā parakstīja bailifs Mario Testeferata (''Mario Testaferrata'') u.c. Ordeņa hierarhi, kas vēlāk ļāva Ordenim apstrīdēt salas zaudēšanas tiesiskumu. Lielmeistars ar konventa locekļiem un flotes atliekām devās uz Triestu, no kurienes velti vērsās pie Eiropas valstu [[Monarhs|monarhiem]] pēc palīdzības.
-Vienīgā valsts, kur šajā laikā it kā vērojams Ordeņa uzplaukuma, bija [[Krievijas impērija]], kur [[imperators]] [[Pāvils I (Krievijas imperators)|Pāvils I]] izveidoja jaunu lielprioriju. Krievijas armijas virsnieki stažējās uz Ordeņa kuģiem, brāļi-bruņinieki piedalījās Krievijas karos ar [[Osmaņu impērija|Osmaņu impēriju]]. Par ordeņa bruņiniekiem tika iecelta virkne krievu [[aristokrātija|aristokrātu]] un karavadoņu (piem. [[Suvorovs Aleksandrs|Aleksandrs Suvorovs]]), tika izveidotas Ordeņa kūrētas militārās mācību iestādes (piem., ''Pāžu korpuss'') utt. Tas lāva Pāvilam I pasludināt sevi par Ordeņa Protektoru (''Protector of the Order''), kaut saskaņā ar tā statūtiem šo amatu nevarēja ieņemt neviens nekatolis un tas bija [[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijas]] [[imperators|imperatora]] un Abu Sicīliju [[karalis|karaļa]] (''Holy Roman Emperor and the King of the Two Sicilies'') Franča II tituls (taču tas politisku apsvērumu vadīts neiebilda).
-Vācu zemju [[lielpriors]] [[firsts]] Heitersheims (''Haitershaim'') apsūdzēja lielmestru Ordeņa interešu nodevībā un pieprasīja tā demisiju. Neapoles karalis padzina Ordeni no savas valsts, konfiscējot tā atlikušos īpašumus. Tāpat rīkojās Toskānas [[hercogs]] un Austrijas [[imperators]]. 1799. gada 6. jūlijā [[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijas]] [[imperators]] Francis II pieprasīja Ordeņa lielmestra (kā sava [[Vasalis|vasaļa]]) atkāpšanos no amata. Savukārt jau 1798. gada 10. septembrī [[Krievijas impērija]]s [[imperators]] Pāvils I paziņoja, ka uzņemas pār Ordeni "aizgādību" un ar Ordeņa vēstnieka, beilifa tēva Džulio Areses (''Fra Giulio Litta-Visconti-Arese'') palīdzību tika ievēlēts par Krievijas lielpriorijas lielmestru. Pēc tam Vācijas, Bohēmijas, Bavārijas, Neapoles, Sicīlijas, Venēcijas, Portugāles, Lombardijas un Pizas lielprioriju vadītāji ievēlēja Pāvilu I par Ordeņa lielmestru (rakstisku [[pāvests|pāvesta]] apstiprinājumu jaunais lielmestrs nesaņēma). Tas parakstīja rīkojumu (''указ'') "Par Maltas salas uzņemšanu Krievijas aizsardzībā" un izsludināja Maltu par [[Krievijas impērija]]s guberņu. Nākamais Krievijas [[imperators]] [[Aleksandrs I (Krievijas imperators)|Aleksandrs I]] atteicās no lielmestra titula, un 1811. gada 2. decembrī aizliedza Ordeņa darbību [[Krievijas impērija]]s teritorijā.
-. gada 9. februārī [[pāvests]] [[Pijs VII (pāvests)|Pijs VII]] par Ordeņa lielmestru iecēla Džovanni Tomazi (''Giovanni-Battista Tommasi''), kurš pārcēla Ordeņa rezidenci vispirms uz Katāniju (''Catania''), pēc tam uz Mesīnu (''Messina'') Sicīlijā (iepriekšējais lielmestrs Gompešs mira 1805. gada 12. maijā galējā nabadzībā, visu pamests). Maltas salu pēc Napoleona sagrāves neatgriezeniski bija anektējusi (30.03.1814.) [[Lielbritānijas impērija]].
-XIX gs. sākumā Ordenis bija praktiski izputējis un to uzturēja tikai ienākumi no vergu tirdzniecības. Maltas sala nebija atgūstama. Vairs nebija ne karaspēka, ne flotes. Lielmestra vairs nebija - Ordeni vadīja [[pāvests|pāvesta]] iecelts mestra leitnants. Šajā laikā strauji samazinājās pilntiesīgo bruņinieku (''knights of Justice'') skaits, taču pieauga to īpatsvars, kuri vēlējās saņemt t.s. Padevības Krustu (''Cross of Devotion''), t.i. kļūt par ''padevīgo bruņinieku'' (''knights of Devotion''). Tā kā šādi Ordeņa "goda brāļi" par titulu maksāja ievērojamu naudas summu, pēc flotes zaudēšanas un vergu tirdzniecības aizlieguma tirdzniecība ar tituliem kļuva par vienu no Ordeņa pamatienākumiem.
-. gadā Ordeņa galvenā rezidence tika pārcelta uz Romu, bijušo Ordeņa vēstnieka rezidenci Maltas laukumā uz Kondoti ielas (''Palazzo Malta on the via Condotti'').
-==== Ordeņa renesanse ====
-XIX gs. otrajā pusē Ordenis atteicās no mēģinājumiem atgūt zaudētās teritorijas un militāro potenciālu, pievēršoties tam, ar ko sāka: labdarībai un medicīnai. 1876. gadā Ordenis kā "lielākā starptautiska neatkarīga katoliska labdarības un hospitālā organizācija" Tanturā (''Tantur'') - pusceļā atarp Jeruzalemi un Betlemi izveidoja slimnīcu. 1879. gadā ar rīkojumu ''Inclytum antiquitate originis'' [[pāvests]] [[Leo XIII (pāvests)|Leo XIII]] apstiprināja Ordeņa [[Lielmestrs|lielmestra]] titula atjaunošanu.
-. gadā tiek izveidota Ordeņa amerikāņu asociācija.
-. gadā Ordenis izveidoja kara lauka hospitāļu sistēmu, kurai bija liela loma dzīvību glābšanā 1912. gada Itālijas karā Lībijā, pēc tam darbojās visās [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] frontēs. XX gs. 30. gados Ordenis dibina virkni katolisko misiju un hospitāļu Eiropas valstu kolonijās Āfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidamerikā. 1933. gadā tika izveidota Medicīnas un ķirurģijas misionāru skola (''Missionary School of Medicine and Surgery''), kurā izglītību guva Ordeņa misiju medicīniskais personāls. Liela loma Ordeņa hospitāļiem un palīdzībai bija arī [[Otrais Pasaules karš|2. Pasaules karā]] - Ordeņa hospitāļi darbojās Polijā, [[Trešais reihs|Vācijā]], Čehoslovākijā, Austrijā, - kaut arī politisku iemeslu dēļ tā darbību ierobežoja abas karojošās nometnes. Savā darbībā Ordenis pilnībā pārorientējās uz medicīnisko palīdzību un labdarību, kas nodrošināja tam valstu un sabiedrības atbalstu, Ordeņa skaitliskā sastāva palielināšanos, finansiālo resursu pieaugumu.
-== Ordeņa saistība ar Latviju ==
-* No pazīstamākajām personām augstus amatus ordenī sasniedza Varakļānu muižas īpašnieks Johans Mihaels Borhs, kurš kā ''baljī'' līdzdarbojās Maltas ordeņa Polijas atzara izveidē, savukārt viņa brālis Jozefs Heinrihs Borhs (1751.-1835.) - Preiļu muižas īpašnieks no 1779. gada līdz 1835. gadam, - kļuva par Maltas ordeņa komandoru. Arī gana daudz citu Livonijas muižnieku vārdus sastopam ordeņa sarakstos, piemēram, fon Hilzeni, fon Plāteri, fon Kēnigfelsi u.c.
-* Latvijas Republikas un Neatkarīgā militārā un hospitālā Maltas bruņinieku ordeņa diplomātiskās attiecības nodibinātas 1995. gada 15. augustā.
-== Ieteicamā literatūra ==
+* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 174. lpp.
+----
 * Лаввис Э., Рамбо А. Эпоха крестовых походов. - Русич, Смоленск. 2001
 * Ткач М., Какабидзе Н. Тайны рыцарских Орденов. - Рипол Классик, Москва. 2002
 * Мячин А.Н и др. Сто великих битв. - Вече, Москва. 1998
 * Игнатьев А.А. Пятьдесят лет в строю. - Военное издательство. Москва. 1986
+----
+* John Azzopardi, Mario Buhagiar. The Order's Early Legacy in Malta: The Sovereign Military Hospitaller Order of St. John of Jerusalem of Rhodes and of Malta by Knights of Malta. - Said International, Valletta, 1989, ISBN 1-871684-30-7
+----
+* Bertrand Galimard Flavigny. Histoire de l'ordre de Malte. - Perrin, Paris, 2006, ISBN 2-262-02115-5
+* Claude Petiet. L'Ordre de Malte face aux Turcs: politique et stratégie en Méditerranée au XVIe siècle. Éd. Hérault, - Paris, 1997.
+* Claude Petiet. Le Roi et le Grand Maître. L'Ordre de Malte et la France au XVIIe siècle. Éd. Paris Méditerranée, - Paris, 2002, ISBN 2-84272-147-0.
+* Claude Petiet. Ces messieurs de la Religion. L'Ordre de Malte au XVIIIe siècle ou le crépuscule d'une épopée, Éd. France Empire, - Paris, 1992
+----
+* Ernle Bradford. Johanniter und Malteser. Die Geschichte des Ritterordens. 3. Auflage. - Universitas, München, 1996, ISBN 3-8004-1047-8
+* Jürgen Sarnowsky. Macht und Herrschaft im Johanniterorden des 15. Jahrhunderts. Verfassung und Verwaltung der Johanniter auf Rhodos (1421-1522). (Vita regularis. Bd. 14). - Münster, 2001, ISBN 3-8258-5481-7
+* Adam Wienand (Hrsg.). Der Johanniter-Orden, der Malteser-Orden. Der ritterliche Orden des hl. Johannes vom Spital zu Jerusalem, seine Geschichte, seine Aufgaben. 3. - Auflage. Köln, 1988, ISBN 3-87909-163-3
+* Robert Prantner. Malteserorden und Völkergemeinschaft. - Duncker und Humblot, Berlin, 1974, ISBN 3-428-03253-5
+* Jörg-Dieter Brandes. Korsaren Christi. Johanniter und Malteser - die Herren des Mittelmeers. - Sigmaringen, Thorbecke, 2000, ISBN 3-7995-0091-X
+* Robert L. Daubner. Die Marine des Jonanniter-Malteser-Ordens - 500 Jahre Seekrieg zur Verteidigung Europas. - Graz, 1989
 == Resursi internetā par šo tēmu ==
-* [http://www.enterprise-eu.eu/lv/c/1027/maltas-ordena-vestnieciba Maltas Ordeņa vēstniecība Latvijā]
+* [http://www.newadvent.org/cathen/07477a.htm Hospitallers of St. John of Jerusalem // Catholic Encyclopedia]
-* [http://www.orderofmalta.org/index.asp?idlingua=5 Maltas ordeņa centrālā mājas lapa]
+* [http://www.chivalricorders.org/orders/smom/crusades.htm Guy Stair Sainty. The Sovereign Military Hospitaller Order of Malta]
 * [http://www.orderstjohn.org/ The Order of Saint John of Jerusalem, Knights Hospitaller]
-* [http://www.newadvent.org/cathen/07477a.htm Maltas ordenis - Katoļu enciklopēdija (angļu val.)]
+* [http://www.google.ru/books?id=pZoBAAAAQAAJ&printsec=frontcover&hl=ru#v=onepage&q&f=false The Knights of st. John: with The battle of Lepanto and Siege of Vienna]
-* [http://www.chivalricorders.org/orders/smom/crusades.htm Guy Stair Sainty. The Sovereign Military Hospitaller Order of Malta]
+* [http://historic-cities.huji.ac.il/malta/valletta/valletta.html Valetta]
+----
 * [http://armor.kiev.ua/army/hist/orden-gospital.shtml Veremejevs J., Hospitāliešu ordenis (īss vēsturisks apskats), 1. daļa (krievu val.)]
 * [http://armor.kiev.ua/army/hist/orden-gospital-2.shtml Veremejevs J., Hospitāliešu ordenis (īss vēsturisks apskats), 2. daļa (krievu val.)]
 * [http://armor.kiev.ua/army/hist/orden-gospital-3.shtml Veremejevs J., Hospitāliešu ordenis (īss vēsturisks apskats), 3. daļa (krievu val.)]
-* [http://www.globalfolio.net/monsalvat/frglorios/hospitalrossi/hospitalrossi01.htm Rossi G., Baltā krusta bruņinieki (krievu val.)]
+* [http://www.globalfolio.net/monsalvat/frglorios/hospitalrossi/hospitalrossi01.htm Галина Росси. Рыцари белого креста]
-* [http://www.globalfolio.net/monsalvat/frglorios/hospital.htm Ar ordeni saistīti vēsturiski dokumenti]
+* [http://www.globalfolio.net/monsalvat/frglorios/hospital.htm Документы ордена]
-* [http://www.globalfolio.net/main/modules/gallery2/v/FAMOUS+SITES/CYPRUS/Kolossi+Castle/ Kipra - ordeņa piļu fotogalerija]
+* [http://www.dalepc.com/myth/bv_dop.html орден Госпитальеров]
-* [http://www.travellatvia.lv/1/9/10791/lv/ Malta - apraksts tūristiem]
+* [http://www.vostlit.info/Texts/Dokumenty/Ordena/Malteser/Ulozenie/text.phtml?id=4375 O разделении и постановлениях Ордена святого Иоанна Иерусалимского]
-* [http://www.katedrale.lv/index.php?id=3923 Publicēs Maltas Ordeņa arhīvus]
+* [http://awards.netdialogue.com/Orders/Maltese/HMO/00.htm Андреев А.Р., Захаров В.А., Настенко И.А. История Мальтийского ордена. XI–XX века. – Русская панорама: Москва, 1999, 464 с.] ISBN 5-93165-010-5
+* [http://awards.netdialogue.com/Orders/Maltese/Perminov/01.htm Перминов П. Под сенью восьмиконечного креста. - МЕЖДУНАРОДНЫЕ ОТНОШЕНИЯ: Москва, 1991]
+* [http://www.proza.ru/2008/07/24/441 Вольфганг Акунов. Орден Св. Иоанна и его Бранденбургский бальяж.]
+* [http://www.krotov.info/history/12/misho/zaborov9.htm Михаил Заборов. Мальтийские рыцари: историческая эволюция ордена иоаннитов // Религии мира. История и современность. 1984. С. 150-174.]
+----
+* [http://www.malteser.de/1.14.Organisation/1.14.09.Geistig_religioese_Grundlagen/1.14.09.04.Geschichte/Geschichte_des_Malteserordens_Teil1.htm Geschichte des Malteserordens]
+----
+* [http://www.clio.fr/BIBLIOTHEQUE/des_chevaliers_de_l_hopital_de_saint-jean-de-jerusalem_a_l_ordre_de_malte.asp Des chevaliers de l'hôpital de Saint-Jean-de-Jérusalem à l'ordre de Malte par Philippe Conrad]
-[[Kategorija:Mūku-bruņinieku ordeņi]]
+[[Kategorija:Baznīcas valstis un provinces]]
+[[Kategorija: Bruņinieku ordeņi]]