Atšķirības starp "Golodomors" versijām

'''Golodomors''' (ukr./kr. ''голодомор'' - "bada nāve") - bads 1932.-1933. gados [[PSRS]] - [[Ukrainas PSR]] un ukraiņu apdzīvotajā Kubaņas reģionā. Aptuvenais upuru skaits tiek minēts robežās no 2,2 miljoniem līdz 10 miljoniem (atkarībā no autoru politiskajiem uzskatiem, precīzas statistikas nav). 1937. gada tautas skaitišanas statistika rāda, ka, salīdzinot ar 1926. gadu, Ukrainas PSR iedzīvotāju skaits samazinājies par 4 773 700 (15%) cilvēkiem.<ref>Всесоюзная перепись населения 1937 г . Краткие итоги. - Москва,1991. С.18, 83</ref> Daļēji ukraiņu skaita samazināšanās skaidrojama arī ar [[rusifikācija]]s politiku - daudzos reģionos ukraiņus piespiedu kārtā reģistrēja kā lielkrievus. Ukraiņu vēsturnieki lēš, ka Ukrainas PSR bada nāvē miruši aptuveni 3 500 000 cilvēki.<ref>Рудницький О.П. Демографічні наслідки голоду 1932-1933 рр. в УРСР. // Історія народного господарства та економічної думки УРСР. - Кiiв,1990. Вип.24. С.25</ref> Bada iemesli tiek saistīti ar PSRS īstenoto [[kolektivizācija]]s politiku, kuras ietvaros zemniekiem atņēma zemi un ar represijām piespieda apvienoties "kolektīvajās saimniecībās" (t.s. [[Kolhozs|kolhozos]]), savukārt visu ražu konfiscēja, atstājot zemniekiem tikai iztikas minimumu. Rezultātā sējumu platības 1932. gadā, salīdzinot ar 1930. gadu, samazinājās par 14-25%. 29.12.1932. UK(b)P [[Politbirojs]] pieņēma lēmumu, ka zemniekiem, kuri nav "izpildījuši pienākumu pret valsti", atdodot nepietiekami lielu labības daudzumu, tiek konfiscēta sējai atliktā labība,<ref>Трагедия советской деревни. Коллективизация и раскулачивание. 1927-1939. Документы и материалы. Т. 3 - Москва, 2001. С. 611</ref> t.i. zemniekiem tika atņemti absolūti visi pārtikas un sēklas krājumi. 1930. gadā valsts rekvizēja zemniekiem 5 800 000 t labības, 1931. gadā - 4 800 000 t, 1932. gadā - 1 600 000 t (pirmajā pusgadā), 1933. gadā - 1 800 000 t labības. Tie zemnieki, kuri arī šādi nevarēja atdot valstij noteikto normu, tika ar ģimenēm padzīti no mājām (tiem, kuri ielaidīs "sabotāžniekus" nakšņot, pašiem draudēja izlikšana no mājām), vai izsūtīti uz valsts ziemeļu apgabaliem. Lai apturētu bēgļu straumi no badā mirstošajiem apvidiem, valsts drošības iestādes tos bloķēja, arestējot un sodot tos, kas tomēr mēģināja izlavīties cauri blokādes līnijai.<ref>Голод 1932-1933 років на Україні. Очима істориків, мовою документів. - Кiiв,1990. С. 341-342</ref> 1933. gada pavasarī bads kļuva masveidīgs, tika fiksēti liķēšanas, cilvēkēšanas, savu bērnu nogalināšanas un apēšanas gadījumi. Tikai Viņņicas [[Apgabals|apgabalā]] cilvēkēšanas gadījumi fiksēti 51 [[Ciems|ciemā]]<ref>Голод 1932-1933,1946-1947. Вінницька область. Документи і матеріали. - Вінниця, 1998. С. 49</ref>, bet 30. gadu vidū Baltās jūras kabnāla būvē atradās 325 (250 sievietes un 75 vīrieši) par cilvēkēšanu notiesātie no Ukrainas PSR.<ref>Кульчицький С.В. Ціна ”великого перелому”. - Кiiв,1991. С. 308-309, 324, 347.</ref>