Atšķirības starp "Algādži" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Algādži''' (vāc. ''Tagelöhner'') - [[kalpi]], kuri strādāja par dienas algu. Pirmo reizi ''algādži'' minēti 1386. gada Vidzemes muižu dokumentos. XV-XVI gs., kad [[saimnieki]] pamazām tika pārvērsti par [[dzimtcilvēki]]em, ''algādži'' saglabāja personisko brīvību un pārvietošanās iespējas. XVI gs. beigās ''algādžus'' dēvēja par '''siena vīriem''', XVII gs. - par [[iebūvieši]]em. Bieži ''algādžiem'' bija savs inventārs un iedzīve: viena vai vairākas govis, dažkārt pat zirgs). XVII gs. [[Zviedru Vidzeme|zviedru Vidzemē]] pakāpeniski centās ierobežot ''algādžu'' pārvietošanās brīvību, piespiežot tos slēgt darba līgumu vismaz uz gadu vai uzņemties apstrādāt zemi kā [[pusgraudnieki]]em. | + | '''Algādži''' (vāc. ''Tagelöhner'') - [[kalpi]], kuri strādāja par dienas algu (tās apjomu noteica zemes kungs, piemēram, [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]] [[hercogs]] [[Ketlers Ferdinands, Kurzemes hercogs|Ferdinands]] 1715. gadā noteica, ka "algādzim ir jāsaņem dienā par savu darbu 15 graši kopā ar ēdienu un dzērienu, bet tiem, kas grib ēst uz sava rēķina, ir jāsaņem viens guldenis dienā par visu"). Pirmo reizi ''algādži'' minēti 1386. gada Vidzemes muižu dokumentos. XV-XVI gs., kad [[saimnieki]] pamazām tika pārvērsti par [[dzimtcilvēki]]em, ''algādži'' saglabāja personisko brīvību un pārvietošanās iespējas. XVI gs. beigās ''algādžus'' dēvēja par '''siena vīriem''', XVII gs. - par [[iebūvieši]]em. Bieži ''algādžiem'' bija savs inventārs un iedzīve: viena vai vairākas govis, dažkārt pat zirgs). XVII gs. [[Zviedru Vidzeme|zviedru Vidzemē]] pakāpeniski centās ierobežot ''algādžu'' pārvietošanās brīvību, piespiežot tos slēgt darba līgumu vismaz uz gadu vai uzņemties apstrādāt zemi kā [[pusgraudnieki]]em. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 4. februāris, plkst. 06.08
Algādži (vāc. Tagelöhner) - kalpi, kuri strādāja par dienas algu (tās apjomu noteica zemes kungs, piemēram, Kurzemes un Zemgales hercogistē hercogs Ferdinands 1715. gadā noteica, ka "algādzim ir jāsaņem dienā par savu darbu 15 graši kopā ar ēdienu un dzērienu, bet tiem, kas grib ēst uz sava rēķina, ir jāsaņem viens guldenis dienā par visu"). Pirmo reizi algādži minēti 1386. gada Vidzemes muižu dokumentos. XV-XVI gs., kad saimnieki pamazām tika pārvērsti par dzimtcilvēkiem, algādži saglabāja personisko brīvību un pārvietošanās iespējas. XVI gs. beigās algādžus dēvēja par siena vīriem, XVII gs. - par iebūviešiem. Bieži algādžiem bija savs inventārs un iedzīve: viena vai vairākas govis, dažkārt pat zirgs). XVII gs. zviedru Vidzemē pakāpeniski centās ierobežot algādžu pārvietošanās brīvību, piespiežot tos slēgt darba līgumu vismaz uz gadu vai uzņemties apstrādāt zemi kā pusgraudniekiem.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 26. lpp.
