Atšķirības starp "Rīgas rāte" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Rīgas rāte''' (vc. ''Rigaer Rat'', kr. ''Рижский рат'') - koleģiāla Rīgas pilsētas pašvaldības un tiesas instītūcija - [[rāte]], - no XIII gs. līdz 1889. gadam (ar pārtraukumiem 1585.-1589., 1787.-1797. gados). | '''Rīgas rāte''' (vc. ''Rigaer Rat'', kr. ''Рижский рат'') - koleģiāla Rīgas pilsētas pašvaldības un tiesas instītūcija - [[rāte]], - no XIII gs. līdz 1889. gadam (ar pārtraukumiem 1585.-1589., 1787.-1797. gados). | ||
| − | 1210. gadā minēti Rīgas "vecākie" (''seniores''), kas aizstāvēja un reprezentēja pilsētu. Tuvākajos gados rīdzinieki ieguva sev pašvaldības orgānu jeb [[Rāte|rāti]] (lat. ''consilium civitatis'', vc. ''Stadtrat''). Pirmo reizi rāte minēta 1226. gadā. Sākumā rātē pilsoņu kopsapulcē tika ievēlēti 12 locekļi, kurus sauca par konsuliem vai rātskungiem - ievēlēja uz vienu gadu, bet gadsimta beigās jau pati rāte ievēlēja sava amata pēctečus (rātskunga amats faktiski kļuva par mūža amatu). Reprezentēja pilsētu kā politisku [[Komūna|komūnu]] - pārzināja pilsētas un tās [[Rīgas patrimoniālais apgabals|patrimoniālā apgabala]] aizsardzības jautājumus, uzlika nodokļus, pārstāvēja rīdzinieku intereses ārpolitikā, slēdza līgumus un nozīmēja sūtņus, - un kā augstākā vara pilsētās pildīja pārvaldes, likumdevēja, finanšu un tiesas funkcijas. Kopš XIV gs. ''Rīgas rātē'' bija 4 [[Birģermeistars|birģermeistari]] un 16 [[rātskungi]]. Kopš XV gs. pilsēta īstenoja pilnīgi pastāvīgu ārpolitiku. Pēc Rīgas iekļaušanai 1581. gadā [[Žečpospoļita]]s teritorijā, ''Rīgas rāte'' zaudēja savu nozīmi ārpolitikā, paliekot tikai par pašvaldības un tiesas institūciju. XVI gs. beigās saasinājās nesaskaņas starp Rīgas rāti un [[Ģilde|ģildēm]] par pilsētas pārvaldes tiesībām. Tas sasniedza kulmināciju t.s. [[Kalendāra nemieri Livonijā|Kalendāra nemieros]] (1584.-1589.). Kļūstot par [[Krievijas impērija]]s pilsētu (1710.), Rīga kļuva par [[guberņa]]s, pēc 1783. gada reformas – [[Rīgas vietniecība]]s administratīvo centru, ko pārvaldīja [[ģenerālgubernators]]. Valdība XVIII gs. otrajā pusē ievērojami ierobežoja tās tiesības un funkcijas. Pēc [[Krievijas Pilsētu likums|Krievijas Pilsētu likuma]] (1870.) attiecināšanas uz [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņām]] (1877.) ''Rīgas rāte'' saglabāja tikai tiesas funkcijas (tās pašvaldības funkcijas pārņēma [[pilsētas dome]]), bet 1889. gadā to likvidēja. | + | 1210. gadā minēti Rīgas "vecākie" (''seniores''), kas aizstāvēja un reprezentēja pilsētu. Tuvākajos gados rīdzinieki ieguva sev pašvaldības orgānu jeb [[Rāte|rāti]] (lat. ''consilium civitatis'', vc. ''Stadtrat''). Pirmo reizi rāte minēta 1226. gadā. Sākumā rātē pilsoņu kopsapulcē tika ievēlēti 12 locekļi, kurus sauca par konsuliem vai rātskungiem - ievēlēja uz vienu gadu, bet gadsimta beigās jau pati rāte ievēlēja sava amata pēctečus (rātskunga amats faktiski kļuva par mūža amatu). Reprezentēja pilsētu kā politisku [[Komūna|komūnu]] - pārzināja pilsētas un tās [[Rīgas patrimoniālais apgabals|patrimoniālā apgabala]] aizsardzības jautājumus, uzlika nodokļus, pārstāvēja rīdzinieku intereses ārpolitikā, slēdza līgumus un nozīmēja sūtņus, - un kā augstākā vara pilsētās pildīja pārvaldes, likumdevēja, finanšu un tiesas funkcijas. Kopš XIV gs. ''Rīgas rātē'' bija 4 [[Birģermeistars|birģermeistari]] (kas gādāja par rātes lēmumu izpildi un rātes uzdevumā kārtoja tekošās lietas) un 16 [[rātskungi]] (pakļāvās birģermeistaru rīkojumiem, pretējā gadījumā viņiem draudēja naudas sods). XIII gs. rāte darbojās kā likumdevēja iestāde, bet XIV gs. arī kā tiesu instance, mazinot [[pilsētas fogts|pilsētas fogta]] tiesības. Vienlaikus rāte pārzināja pilsētas militāro resoru, bija nodokļu uzlicēja, reprezentēja Rīgu ārpolitikā, slēdza līgumus un nozīmēja sūtņus. Tomēr, neraugoties uz lielajām rātes pilnvarām, pilsētai svarīgu un ārkārtēju jautājumu izlemšanā liela loma palika Rīgas pilsoņu kopībai jeb [[komūna]]i. |
| + | |||
| + | Kopš 14. gs. beigām rātskungus parasti izvēlējās no bagāto tirgotāju vidus. Līdz ar rātes norobežošanos izvirzījās atsevišķas dzimtas, kas kļuva par t. s. patriciju ģimenēm jeb [[Patriciāts|patriciātu]]. | ||
| + | |||
| + | Kopš XV gs. pilsēta īstenoja pilnīgi pastāvīgu ārpolitiku. Pēc Rīgas iekļaušanai 1581. gadā [[Žečpospoļita]]s teritorijā, ''Rīgas rāte'' zaudēja savu nozīmi ārpolitikā, paliekot tikai par pašvaldības un tiesas institūciju. XVI gs. beigās saasinājās nesaskaņas starp Rīgas rāti un [[Ģilde|ģildēm]] par pilsētas pārvaldes tiesībām. Tas sasniedza kulmināciju t.s. [[Kalendāra nemieri Livonijā|Kalendāra nemieros]] (1584.-1589.). Kļūstot par [[Krievijas impērija]]s pilsētu (1710.), Rīga kļuva par [[guberņa]]s, pēc 1783. gada reformas – [[Rīgas vietniecība]]s administratīvo centru, ko pārvaldīja [[ģenerālgubernators]]. Valdība XVIII gs. otrajā pusē ievērojami ierobežoja tās tiesības un funkcijas. Pēc [[Krievijas Pilsētu likums|Krievijas Pilsētu likuma]] (1870.) attiecināšanas uz [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņām]] (1877.) ''Rīgas rāte'' saglabāja tikai tiesas funkcijas (tās pašvaldības funkcijas pārņēma [[pilsētas dome]]), bet 1889. gadā to likvidēja. | ||
Skat. arī [[maģistrāts]], [[pilsētas dome]] | Skat. arī [[maģistrāts]], [[pilsētas dome]] | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 6. marts, plkst. 07.12
Rīgas rāte (vc. Rigaer Rat, kr. Рижский рат) - koleģiāla Rīgas pilsētas pašvaldības un tiesas instītūcija - rāte, - no XIII gs. līdz 1889. gadam (ar pārtraukumiem 1585.-1589., 1787.-1797. gados).
1210. gadā minēti Rīgas "vecākie" (seniores), kas aizstāvēja un reprezentēja pilsētu. Tuvākajos gados rīdzinieki ieguva sev pašvaldības orgānu jeb rāti (lat. consilium civitatis, vc. Stadtrat). Pirmo reizi rāte minēta 1226. gadā. Sākumā rātē pilsoņu kopsapulcē tika ievēlēti 12 locekļi, kurus sauca par konsuliem vai rātskungiem - ievēlēja uz vienu gadu, bet gadsimta beigās jau pati rāte ievēlēja sava amata pēctečus (rātskunga amats faktiski kļuva par mūža amatu). Reprezentēja pilsētu kā politisku komūnu - pārzināja pilsētas un tās patrimoniālā apgabala aizsardzības jautājumus, uzlika nodokļus, pārstāvēja rīdzinieku intereses ārpolitikā, slēdza līgumus un nozīmēja sūtņus, - un kā augstākā vara pilsētās pildīja pārvaldes, likumdevēja, finanšu un tiesas funkcijas. Kopš XIV gs. Rīgas rātē bija 4 birģermeistari (kas gādāja par rātes lēmumu izpildi un rātes uzdevumā kārtoja tekošās lietas) un 16 rātskungi (pakļāvās birģermeistaru rīkojumiem, pretējā gadījumā viņiem draudēja naudas sods). XIII gs. rāte darbojās kā likumdevēja iestāde, bet XIV gs. arī kā tiesu instance, mazinot pilsētas fogta tiesības. Vienlaikus rāte pārzināja pilsētas militāro resoru, bija nodokļu uzlicēja, reprezentēja Rīgu ārpolitikā, slēdza līgumus un nozīmēja sūtņus. Tomēr, neraugoties uz lielajām rātes pilnvarām, pilsētai svarīgu un ārkārtēju jautājumu izlemšanā liela loma palika Rīgas pilsoņu kopībai jeb komūnai.
Kopš 14. gs. beigām rātskungus parasti izvēlējās no bagāto tirgotāju vidus. Līdz ar rātes norobežošanos izvirzījās atsevišķas dzimtas, kas kļuva par t. s. patriciju ģimenēm jeb patriciātu.
Kopš XV gs. pilsēta īstenoja pilnīgi pastāvīgu ārpolitiku. Pēc Rīgas iekļaušanai 1581. gadā Žečpospoļitas teritorijā, Rīgas rāte zaudēja savu nozīmi ārpolitikā, paliekot tikai par pašvaldības un tiesas institūciju. XVI gs. beigās saasinājās nesaskaņas starp Rīgas rāti un ģildēm par pilsētas pārvaldes tiesībām. Tas sasniedza kulmināciju t.s. Kalendāra nemieros (1584.-1589.). Kļūstot par Krievijas impērijas pilsētu (1710.), Rīga kļuva par guberņas, pēc 1783. gada reformas – Rīgas vietniecības administratīvo centru, ko pārvaldīja ģenerālgubernators. Valdība XVIII gs. otrajā pusē ievērojami ierobežoja tās tiesības un funkcijas. Pēc Krievijas Pilsētu likuma (1870.) attiecināšanas uz Baltijas guberņām (1877.) Rīgas rāte saglabāja tikai tiesas funkcijas (tās pašvaldības funkcijas pārņēma pilsētas dome), bet 1889. gadā to likvidēja.
Skat. arī maģistrāts, pilsētas dome
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 145. lpp.
