Atšķirības starp "Džihāds" versijām
m |
m |
||
| 14. rindiņa: | 14. rindiņa: | ||
Džihāds militārā izpratnē ir pieļaujams tikai lai aizstāvētu sevi (pašaizsardzība), vai citus ticīgos no [[agresija]]s un, lai cīnītos par islama brīvību un taisnīgumu. Šādu "svēto karu" var izsludināt tikai attiecīgās islama zemes garīgo līderu kopsapulce. Aizliegts karot ar mierīgiem iedzīvotājiem, iznīcināt sējumus un laupīt. Karagūstekņus, proti, militārpersonas drīkst vai nu nogalināt, vai nu prasīt izpirkuma maksu no radiniekiem, vai vienkārši atlaist brīvībā. Musulmanim, kurš piedalās džihādā, jau ar pirmo asins lāsi tiek piedoti visi grēki, viņam tiek "rezervēta" vieta Paradīzes dārzā un tas tiek atbrīvots no lielajām bailēm Pastarās tiesas priekšā. Svētā kara laikā no kaujas lauka bēgt var divos gadījumos: pēc kara plāna, ja musulmaņu armija atkāpjas taktisku apsvērumu dēļ, vai lai pievienotos citā džihāda cīnītāju grupai. | Džihāds militārā izpratnē ir pieļaujams tikai lai aizstāvētu sevi (pašaizsardzība), vai citus ticīgos no [[agresija]]s un, lai cīnītos par islama brīvību un taisnīgumu. Šādu "svēto karu" var izsludināt tikai attiecīgās islama zemes garīgo līderu kopsapulce. Aizliegts karot ar mierīgiem iedzīvotājiem, iznīcināt sējumus un laupīt. Karagūstekņus, proti, militārpersonas drīkst vai nu nogalināt, vai nu prasīt izpirkuma maksu no radiniekiem, vai vienkārši atlaist brīvībā. Musulmanim, kurš piedalās džihādā, jau ar pirmo asins lāsi tiek piedoti visi grēki, viņam tiek "rezervēta" vieta Paradīzes dārzā un tas tiek atbrīvots no lielajām bailēm Pastarās tiesas priekšā. Svētā kara laikā no kaujas lauka bēgt var divos gadījumos: pēc kara plāna, ja musulmaņu armija atkāpjas taktisku apsvērumu dēļ, vai lai pievienotos citā džihāda cīnītāju grupai. | ||
| − | Skat. arī: [[gazavats]] | + | Skat. arī: [[gazavats]], [[faths]] |
==== Atsauces un piezīmes ==== | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 31. maijs, plkst. 13.33
Džihāds (ar. جهاد - džāhada - "censties", "pūlēties" vai "cīnīties"[1]) - Islamā ticīgā vēlme izdarīt visu iespējamo, veltīt visus savus spēkus un enerģiju, realizējot ticību, ko var attiecināt uz Korāna norāžu izpildīšanu, pieklājīgu un dievbijīgu uzvedību, cīņu ar savām sliktajām tieksmēm vai uz karu ar ienaidnieku.
Šariātā ir noteikts, ka džihāds ir pati augstākā islama realizācija: t.s. lielais džihāds (jihad al-akbar), jeb cilvēka iekšējā cīņa pret paša trūkumiem un ļaunumu, un mazais džihāds (jihad al-asgar), jeb ticības aizsargāšana. Džihāda iemeslam ir jābūt Dievam un tas var izpausties ļoti dažādi, piemēram, personīgā dzīvē pūloties iegūt izglītību, atmetot smēķēšanu vai ierobežojot kādus netikumus. Tas viss - arī brīva piecu islama pīlāru realizēšana, - ir džihāds. Islama teoloģijā "piepūli Dieva vārdā" (jihad fi sabilillah) iedala dažādos apakšvirzienos:
- Dvēseles džihāds (jihad an nafs) - dvēseles iekšējā cīņa par paša ticības izpratni un ticības realizāciju, pat izciešot šai sakarā mokas (sūfismā);
- Sātana džihāds (jihad as Shaitan) - cīņa pret kaislībām (burt. Sātanu);
- Dzīves džihāds (jihad as shabs az zulm ua al bidaa ua al munkart) - cīņa pret musulmaņu apspiešanu, grēku, novirzēm no pravieša mācības;
- Cīņas džihads (jihad a-kufan ua al-munafikin) - cīņa pret pret neticīgajiem un liekuļiem, tas tiek veikta ar sirdi, mēli, bagātību un rokām;
- Valodas džihāds (jihad bil lisan) - cīņa pret ļaunumu ar rakstiem un runām (sprediķiem, propagandu u.tml.);
- Spalvas džihāds (jihad bil qalam) - cīņa pret ļaunumu ar teoloģijas studijām, islāma jurisprudences un zinātnes studijām;
- Rokas džihāds (jihad bil yad) - cīņa pret ļaunumu rīkojoties, piemēram, svētceļojumu, rūpēšanos par nabagiem, veciem cilvēkiem utt.
- Zobena džihāds (jihad bis saif) - bruņota cīņa Dieva vārdā (qital fi sabilillah) jeb svētais karš pret svešzemju iebrucējiem, kas apdraud musulmaņu dzīvesveidu un ticību;
u.c.
Džihāds militārā izpratnē ir pieļaujams tikai lai aizstāvētu sevi (pašaizsardzība), vai citus ticīgos no agresijas un, lai cīnītos par islama brīvību un taisnīgumu. Šādu "svēto karu" var izsludināt tikai attiecīgās islama zemes garīgo līderu kopsapulce. Aizliegts karot ar mierīgiem iedzīvotājiem, iznīcināt sējumus un laupīt. Karagūstekņus, proti, militārpersonas drīkst vai nu nogalināt, vai nu prasīt izpirkuma maksu no radiniekiem, vai vienkārši atlaist brīvībā. Musulmanim, kurš piedalās džihādā, jau ar pirmo asins lāsi tiek piedoti visi grēki, viņam tiek "rezervēta" vieta Paradīzes dārzā un tas tiek atbrīvots no lielajām bailēm Pastarās tiesas priekšā. Svētā kara laikā no kaujas lauka bēgt var divos gadījumos: pēc kara plāna, ja musulmaņu armija atkāpjas taktisku apsvērumu dēļ, vai lai pievienotos citā džihāda cīnītāju grupai.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Vārdi “karš” un “svēts”, kuri funkcionē vārda “džihāds” tulkojumā Eiropā, arābu valodā ir harb un muqaddas, savukārt izteiciens, kas pauž svētā kara ideju islamā (“svētais karš ticības/Dieva ceļā”), arābu valodā skan: džihādu fī sabīl al–dīn/(Āllāh).
Resursi internetā par šo tēmu
- Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.
- Olga Petrova. Musulmaņu svētais karš džihāds un Eiropa(džihāds krievu islāma pētniecībā). // Latvijas Universitātes raksti. Orientālistika. 722. sēj. - LU: Rīga, 2008., 142.-152. lpp. ISBN 978-9984-825-58-8
