Atšķirības starp "Bermontiāde" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
4. rindiņa: 4. rindiņa:
 
1919. gada 25. augustā vācu [[Vācijas armijas VI rezerves korpuss|6. korpusa]] un Bermonta armijas karavīri ar fon der Golca ziņu Jelgavā uzsāka dumpi: norāva visur Latvijas karogu, to vietā pacēla Vācijas impērijas karogus, atbruņoja Jelgavas komandantūras darbiniekus, izlaupīja kredītiestādes un sarīkoja lāpu gājienu, izvirzot [[Latvijas Republikas Pagaidu valdība|Pagaidu valdībai]] ultimatīvas prasības. Nākamajā dienā vācu un krievu spēki sāka atbruņot citas komandantūras Kurzemē, pašsarīkotās kara tiesās un bez tām nošaut visus, par kuriem radās aizdomas par sadarbību ar lieliniekiem. Šajā laikā, 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. [[Bermonts Pāvels|P.Bermonts]] uz šī pamata pieprasīja [[Latvijas Pagaidu valdība]]i izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai – operāciju "Zibensspēriens" (vāc. ''Blitzschlag'')<ref>Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.</ref> 4. oktobrī P.Bermonts informēja ģen. A.Deņikinu par saviem nodomiem nevis doties uz Daugavpili, bet pirms tam ieņemt Rīgu un tad doties tālāk Daugavpils-Veļikije Luku-Neveļas-Novosokoļņiku virzienā.<ref>Deņikins šo plānu noraidīja, bet N.Judeničs 09.10.1919. izslēdza Bermontu no savas armijas un pasludināja par nodevēju.</ref> Pēc neveiksmīgām sarunām ar [[Latvijas pašpārvaldes komiteja|Latvijas pašpārvaldes komiteju]], 6. oktobrī pēc Bermonta rīkojuma nodibināja pārvaldības padomi, reālo varu armijas kontrolētajā teritorijā atstājot viņa ieceltajā okupēto apgabalu kara gubernatora rokās. Šajā pašā dienā nosūtīja Latvijas Pagaidu valdībai telegrammu ar prasību nodrošināt armijas vienību netraucētu virzīšanos uz lielinieku fronti. Nesagaidot atbildi, P.Bermonts parakstīja pavēli par kaujas operāciju sākšanu Rīgas virzienā.
 
1919. gada 25. augustā vācu [[Vācijas armijas VI rezerves korpuss|6. korpusa]] un Bermonta armijas karavīri ar fon der Golca ziņu Jelgavā uzsāka dumpi: norāva visur Latvijas karogu, to vietā pacēla Vācijas impērijas karogus, atbruņoja Jelgavas komandantūras darbiniekus, izlaupīja kredītiestādes un sarīkoja lāpu gājienu, izvirzot [[Latvijas Republikas Pagaidu valdība|Pagaidu valdībai]] ultimatīvas prasības. Nākamajā dienā vācu un krievu spēki sāka atbruņot citas komandantūras Kurzemē, pašsarīkotās kara tiesās un bez tām nošaut visus, par kuriem radās aizdomas par sadarbību ar lieliniekiem. Šajā laikā, 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. [[Bermonts Pāvels|P.Bermonts]] uz šī pamata pieprasīja [[Latvijas Pagaidu valdība]]i izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai – operāciju "Zibensspēriens" (vāc. ''Blitzschlag'')<ref>Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.</ref> 4. oktobrī P.Bermonts informēja ģen. A.Deņikinu par saviem nodomiem nevis doties uz Daugavpili, bet pirms tam ieņemt Rīgu un tad doties tālāk Daugavpils-Veļikije Luku-Neveļas-Novosokoļņiku virzienā.<ref>Deņikins šo plānu noraidīja, bet N.Judeničs 09.10.1919. izslēdza Bermontu no savas armijas un pasludināja par nodevēju.</ref> Pēc neveiksmīgām sarunām ar [[Latvijas pašpārvaldes komiteja|Latvijas pašpārvaldes komiteju]], 6. oktobrī pēc Bermonta rīkojuma nodibināja pārvaldības padomi, reālo varu armijas kontrolētajā teritorijā atstājot viņa ieceltajā okupēto apgabalu kara gubernatora rokās. Šajā pašā dienā nosūtīja Latvijas Pagaidu valdībai telegrammu ar prasību nodrošināt armijas vienību netraucētu virzīšanos uz lielinieku fronti. Nesagaidot atbildi, P.Bermonts parakstīja pavēli par kaujas operāciju sākšanu Rīgas virzienā.
  
−
''Rietumu armijas'' uzbrukums Rīgai sākās 8. oktobra rītā ar uzbrukumiem flangos. Tai pretī stāvēja Latvijas armijas [[Dienvidu fronte]]s spēki (kom. pulkv. J.Zemitāns), kas aizņēma aptuveni 30 km garu joslu no Vecdubultiem līdz Ķekavai. Kreisajā flangā plkst. 10:00 aptuveni 1000 vīru liela vienība ieņēma Tukumu.<ref>LVVA, 1468. f., 1. apr., 136. 1., 152. lp.</ref> Latvijas armijas daļas bēga, un šajā pašā dienā bermontieši ieņēma arī Jūrmalu. Labajā spārnā virzīšanās uz priekšu bija ievērojami lēnāka. T.s. ''[[Vācu leģions]]'' caur Iecavu uzbruka Ķekavas virzienā. Sastapis vienas Latvijas armijas rotas nopietnu pretestību, leģions pie Ķekavas iestrēga līdz pusdienlaikam, bet pēc tam apstājās Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai, kur to apturēja 6. Rīgas kājnieku pulks. Smagas cīņas risinājās frontes līnijas centrā, Jelgavas šosejas apkaimē, pa kuru uz Rīgu lauzās ''dzelzdivizija''. Līdz vakaram tai gan izdevās izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai, taču ieņemt Pārdaugavu nespēja.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.</ref> Torņakalnu bermontieši ieņēma tikai 9. oktobrī. Latvijas Pagaidu valdība evakuējās uz Cēsīm, savukārt Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis [[Zemitāns Jorģis|J. Zemitāns]] deva pavēli LA daļām pamest Rīgu un atkāpties uz [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] ierakumiem pie Juglas. Atkāpšanos uzsākušās karaspēka daļas tomēr atteicās pildīt šo pavēli un pēc Latvijas armijas virspavēlnieka O. Sīmansona pavēles nostiprinājās Rīgā gar Daugavas labo krastu.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.</ref><ref>[http://www.gramata21.lv/old-data/users/zommers_fridrihs/p2.html No Fridriha Zommera Vasarieša atmiņām]</ref> Kad ''Rietumu armijas'' daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki:no Daugavas grīvas līdz Doles salai bija izvietojusies [[Latgales divīzija]], no Doles salas līdz Jaunjelgavai - [[6. Rīgas kājnieku pulks]], [[5. Cēsu kājnieku pulks]] un [[4. Valmieras kājnieku pulks]]. Palīgā uz pāris dienām ieradās arī 2 Igaunijas [[Bruņuvilciens|bruņuvilcieni]]. 10. oktobrī P.Bermonts pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. Bermonta uzbrukums izsauca sabiedrībā tādu sašutumu, ka pirmo reizi kopš valsts dibināšanas apvienoja visus sociālos slāņus, neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem un [[šķira|šķiriskās]] piederības, ap Pagaidu valdību. Radās arī necerēti plaša rezonanse pasaulē: 10. oktobrī Sabiedrotie uzsāka Vācijas piekrastes blokādi, uz Latviju nosūtīja 22 lielgabalus (30 000 lādiņus), 124 ložmetējus, 18 600 šauteņu (10 000 000 šauteņu patronas), karavīru amunīciju, apavus un pārtiku. Šajā laikā ''Rietumu brīvprātīgo armija'' izvērsa fronti arī rietumos, Lejaskurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli u.c., atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūru personālu.
+
''Rietumu armijas'' uzbrukums Rīgai sākās 8. oktobra rītā ar uzbrukumiem flangos. Tai pretī stāvēja Latvijas armijas [[Dienvidu fronte]]s spēki (kom. pulkv. J.Zemitāns), kas aizņēma aptuveni 30 km garu joslu no Vecdubultiem līdz Ķekavai. Kreisajā flangā plkst. 10:00 aptuveni 1000 vīru liela vienība ieņēma Tukumu.<ref>LVVA, 1468. f., 1. apr., 136. 1., 152. lp.</ref> Latvijas armijas daļas bēga, un šajā pašā dienā bermontieši ieņēma arī Jūrmalu. Labajā spārnā virzīšanās uz priekšu bija ievērojami lēnāka. T.s. ''[[Vācu leģions]]'' caur Iecavu uzbruka Ķekavas virzienā. Sastapis vienas Latvijas armijas rotas nopietnu pretestību, leģions pie Ķekavas iestrēga līdz pusdienlaikam, bet pēc tam apstājās Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai, kur to apturēja 6. Rīgas kājnieku pulks. Smagas cīņas risinājās frontes līnijas centrā, Jelgavas šosejas apkaimē, pa kuru uz Rīgu lauzās ''dzelzdivizija''. Līdz vakaram tai gan izdevās izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai, taču ieņemt Pārdaugavu nespēja.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.</ref> Torņakalnu bermontieši ieņēma tikai 9. oktobrī. Latvijas Pagaidu valdība evakuējās uz Cēsīm, savukārt Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis [[Zemitāns Jorģis|J. Zemitāns]] deva pavēli LA daļām pamest Rīgu un atkāpties uz [[Pirmais Pasaules karš|1. Pasaules kara]] ierakumiem pie Juglas. Atkāpšanos uzsākušās karaspēka daļas tomēr atteicās pildīt šo pavēli un pēc Latvijas armijas virspavēlnieka O. Sīmansona pavēles nostiprinājās Rīgā gar Daugavas labo krastu.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.</ref><ref>[http://www.gramata21.lv/old-data/users/zommers_fridrihs/p2.html No Fridriha Zommera Vasarieša atmiņām]</ref> Kad ''Rietumu armijas'' daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki:no Daugavas grīvas līdz Doles salai bija izvietojusies [[Latgales divīzija]], no Doles salas līdz Jaunjelgavai - [[6. Rīgas kājnieku pulks]], [[5. Cēsu kājnieku pulks]] un [[4. Valmieras kājnieku pulks]]. Palīgā uz pāris dienām ieradās arī 2 [[Igaunijas armijas bruņuvilcieni]]. 10. oktobrī P.Bermonts pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. Bermonta uzbrukums izsauca sabiedrībā tādu sašutumu, ka pirmo reizi kopš valsts dibināšanas apvienoja visus sociālos slāņus, neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem un [[šķira|šķiriskās]] piederības, ap Pagaidu valdību. Radās arī necerēti plaša rezonanse pasaulē: 10. oktobrī Sabiedrotie uzsāka Vācijas piekrastes blokādi, uz Latviju nosūtīja 22 lielgabalus (30 000 lādiņus), 124 ložmetējus, 18 600 šauteņu (10 000 000 šauteņu patronas), karavīru amunīciju, apavus un pārtiku. Šajā laikā ''Rietumu brīvprātīgo armija'' izvērsa fronti arī rietumos, Lejaskurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli u.c., atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūru personālu.
  
 
15. oktobrī 8 [[Antante|sabiedroto]] karakuģi (4 britu un 4 franču) sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī ''bermontiešu'' pozīciju aizmuguri. Pēc virspavēlnieka operatīvās daļas priekšnieka [[Ozols Voldemārs|V.Ozola]] izstrādātā plāna, 3. novembrī Latvijas jūras spēku daļas, kuras kontrolēja Daugavu, desantēja [[9. Rēzeknes kājnieku pulks|9. Rēzeknes kājnieku pulku]] upes kreisajā krastā [[Daugavgrīvas cietoksnis|Daugavgrīvas cietokšņa]] apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis). Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 karavīru, 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 32. lpp.</ref> 16. oktobrī Daugavas kreisajā krastā jau pārcēlās visa Latgales divīzija, par Latvijas armijas virspavēlnieku iecēla pulkvedi J.Balodi (par Dienvidu frontes pavēlnieku un Vidzemes divīzijas komandieri atstādinātā Zemitāna vietā iecēla pulkv. M.Peniķi). Cīņas notika arī ārpus Rīgas: 16.09. sākās [[Jaunjelgavaskauja]], asas cīņas notika Rietumkurzemē, kur 22. oktobrī bermontieši ieņēma Saldu, 30. oktobrī ar kauju ieņēma Dundagu, Talsus un Sabili, nākamajā dienā - Popi un Ugāli, tālāko virzību apturot, līdz 4. novembrim, kad ieņēma Grobiņu un devās Liepājas virzienā, kur līdz 14. novembrī notika smagas kaujas par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' uzbrukumu, kas pilsētu tā arī nespēja ieņemt.  
 
15. oktobrī 8 [[Antante|sabiedroto]] karakuģi (4 britu un 4 franču) sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī ''bermontiešu'' pozīciju aizmuguri. Pēc virspavēlnieka operatīvās daļas priekšnieka [[Ozols Voldemārs|V.Ozola]] izstrādātā plāna, 3. novembrī Latvijas jūras spēku daļas, kuras kontrolēja Daugavu, desantēja [[9. Rēzeknes kājnieku pulks|9. Rēzeknes kājnieku pulku]] upes kreisajā krastā [[Daugavgrīvas cietoksnis|Daugavgrīvas cietokšņa]] apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis). Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 karavīru, 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.<ref>Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 32. lpp.</ref> 16. oktobrī Daugavas kreisajā krastā jau pārcēlās visa Latgales divīzija, par Latvijas armijas virspavēlnieku iecēla pulkvedi J.Balodi (par Dienvidu frontes pavēlnieku un Vidzemes divīzijas komandieri atstādinātā Zemitāna vietā iecēla pulkv. M.Peniķi). Cīņas notika arī ārpus Rīgas: 16.09. sākās [[Jaunjelgavaskauja]], asas cīņas notika Rietumkurzemē, kur 22. oktobrī bermontieši ieņēma Saldu, 30. oktobrī ar kauju ieņēma Dundagu, Talsus un Sabili, nākamajā dienā - Popi un Ugāli, tālāko virzību apturot, līdz 4. novembrim, kad ieņēma Grobiņu un devās Liepājas virzienā, kur līdz 14. novembrī notika smagas kaujas par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita ''Rietumu brīvprātīgo armijas'' uzbrukumu, kas pilsētu tā arī nespēja ieņemt.  

Versija, kas saglabāta 2012. gada 31. oktobris, plkst. 19.40

Bermontiade Riga.jpg

Bermontiāde - t.s. Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas un Latvijas armijas[1] militārs konflikts laikā no 1919. gada oktobra līdz decembrim, viens no asiņainākajiem Latvijas Neatkarības kara posmiem.

1919. gada 25. augustā vācu 6. korpusa un Bermonta armijas karavīri ar fon der Golca ziņu Jelgavā uzsāka dumpi: norāva visur Latvijas karogu, to vietā pacēla Vācijas impērijas karogus, atbruņoja Jelgavas komandantūras darbiniekus, izlaupīja kredītiestādes un sarīkoja lāpu gājienu, izvirzot Pagaidu valdībai ultimatīvas prasības. Nākamajā dienā vācu un krievu spēki sāka atbruņot citas komandantūras Kurzemē, pašsarīkotās kara tiesās un bez tām nošaut visus, par kuriem radās aizdomas par sadarbību ar lieliniekiem. Šajā laikā, 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai – operāciju "Zibensspēriens" (vāc. Blitzschlag)[2] 4. oktobrī P.Bermonts informēja ģen. A.Deņikinu par saviem nodomiem nevis doties uz Daugavpili, bet pirms tam ieņemt Rīgu un tad doties tālāk Daugavpils-Veļikije Luku-Neveļas-Novosokoļņiku virzienā.[3] Pēc neveiksmīgām sarunām ar Latvijas pašpārvaldes komiteju, 6. oktobrī pēc Bermonta rīkojuma nodibināja pārvaldības padomi, reālo varu armijas kontrolētajā teritorijā atstājot viņa ieceltajā okupēto apgabalu kara gubernatora rokās. Šajā pašā dienā nosūtīja Latvijas Pagaidu valdībai telegrammu ar prasību nodrošināt armijas vienību netraucētu virzīšanos uz lielinieku fronti. Nesagaidot atbildi, P.Bermonts parakstīja pavēli par kaujas operāciju sākšanu Rīgas virzienā.

Rietumu armijas uzbrukums Rīgai sākās 8. oktobra rītā ar uzbrukumiem flangos. Tai pretī stāvēja Latvijas armijas Dienvidu frontes spēki (kom. pulkv. J.Zemitāns), kas aizņēma aptuveni 30 km garu joslu no Vecdubultiem līdz Ķekavai. Kreisajā flangā plkst. 10:00 aptuveni 1000 vīru liela vienība ieņēma Tukumu.[4] Latvijas armijas daļas bēga, un šajā pašā dienā bermontieši ieņēma arī Jūrmalu. Labajā spārnā virzīšanās uz priekšu bija ievērojami lēnāka. T.s. Vācu leģions caur Iecavu uzbruka Ķekavas virzienā. Sastapis vienas Latvijas armijas rotas nopietnu pretestību, leģions pie Ķekavas iestrēga līdz pusdienlaikam, bet pēc tam apstājās Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai, kur to apturēja 6. Rīgas kājnieku pulks. Smagas cīņas risinājās frontes līnijas centrā, Jelgavas šosejas apkaimē, pa kuru uz Rīgu lauzās dzelzdivizija. Līdz vakaram tai gan izdevās izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai, taču ieņemt Pārdaugavu nespēja.[5] Torņakalnu bermontieši ieņēma tikai 9. oktobrī. Latvijas Pagaidu valdība evakuējās uz Cēsīm, savukārt Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis J. Zemitāns deva pavēli LA daļām pamest Rīgu un atkāpties uz 1. Pasaules kara ierakumiem pie Juglas. Atkāpšanos uzsākušās karaspēka daļas tomēr atteicās pildīt šo pavēli un pēc Latvijas armijas virspavēlnieka O. Sīmansona pavēles nostiprinājās Rīgā gar Daugavas labo krastu.[6][7] Kad Rietumu armijas daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki:no Daugavas grīvas līdz Doles salai bija izvietojusies Latgales divīzija, no Doles salas līdz Jaunjelgavai - 6. Rīgas kājnieku pulks, 5. Cēsu kājnieku pulks un 4. Valmieras kājnieku pulks. Palīgā uz pāris dienām ieradās arī 2 Igaunijas armijas bruņuvilcieni. 10. oktobrī P.Bermonts pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. Bermonta uzbrukums izsauca sabiedrībā tādu sašutumu, ka pirmo reizi kopš valsts dibināšanas apvienoja visus sociālos slāņus, neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem un šķiriskās piederības, ap Pagaidu valdību. Radās arī necerēti plaša rezonanse pasaulē: 10. oktobrī Sabiedrotie uzsāka Vācijas piekrastes blokādi, uz Latviju nosūtīja 22 lielgabalus (30 000 lādiņus), 124 ložmetējus, 18 600 šauteņu (10 000 000 šauteņu patronas), karavīru amunīciju, apavus un pārtiku. Šajā laikā Rietumu brīvprātīgo armija izvērsa fronti arī rietumos, Lejaskurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli u.c., atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūru personālu.

15. oktobrī 8 sabiedroto karakuģi (4 britu un 4 franču) sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī bermontiešu pozīciju aizmuguri. Pēc virspavēlnieka operatīvās daļas priekšnieka V.Ozola izstrādātā plāna, 3. novembrī Latvijas jūras spēku daļas, kuras kontrolēja Daugavu, desantēja 9. Rēzeknes kājnieku pulku upes kreisajā krastā Daugavgrīvas cietokšņa apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis). Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 karavīru, 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.[8] 16. oktobrī Daugavas kreisajā krastā jau pārcēlās visa Latgales divīzija, par Latvijas armijas virspavēlnieku iecēla pulkvedi J.Balodi (par Dienvidu frontes pavēlnieku un Vidzemes divīzijas komandieri atstādinātā Zemitāna vietā iecēla pulkv. M.Peniķi). Cīņas notika arī ārpus Rīgas: 16.09. sākās Jaunjelgavaskauja, asas cīņas notika Rietumkurzemē, kur 22. oktobrī bermontieši ieņēma Saldu, 30. oktobrī ar kauju ieņēma Dundagu, Talsus un Sabili, nākamajā dienā - Popi un Ugāli, tālāko virzību apturot, līdz 4. novembrim, kad ieņēma Grobiņu un devās Liepājas virzienā, kur līdz 14. novembrī notika smagas kaujas par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita Rietumu brīvprātīgo armijas uzbrukumu, kas pilsētu tā arī nespēja ieņemt.

Latvijas armija izdzina Rietumu brīvprātīgo daļas no Torņakalna, bet 11. novembrī Rīga bija pilnībā atbrīvota. Nākamajā dienā Rietumu armija atkāpās uz pozīcijām līnijā Olaine-Kalnciems-Sloka.

Novembra vidū ieradās sabiedroto misija ģen. A.Nisela vadībā, lai vienotos par Rietumu brīvprātīgo armijas daļu evakuāciju. T.s. Rietumkrievijas brīvprātīgo armija oficiāli kapitulēja un pārgāja Veimāras republikas pakļautībā. Jaunieceltais šīs armijas virspavēlnieks M.Eberharts lūdza pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas. Radiogramma palika bez atbildes.[9] 21. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu visā austrumu frontes līnijā, izdzenot Rietumu brīvprātīgo armijas daļas no Jelgavas, bet nākamajā dienā - no Tukuma. Tā kā tās nu juridiski bija Veimāras republikas pakļautībā, taču turpināja pretoties, Latvija 25. novembrī pieteica karu pašai Vācijai[10] Novembra beigās bija atbrīvota praktiski visa Kurzeme. (30. novembrī gan sabiedroto misija uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku"[11], taču bija jau par vēlu.). Decembra sākumā pēdējās Rietumu armijas daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.[12] Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos Rietumu armija šajās kaujās zaudēja aptuveni 5000 kritušo, bet Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo.[13]

Atsauces

  1. ↑ Oktobra sākumā Latvijas armijā bija 1811 virsnieku, 60 ārstu, 500 militāro ierēdņu, 4189 instruktori, 31 690 kareivji, bet bruņojumā bija 20 lielgabali, 173 ložmetēji, 121 patšautene, 21 624 šautenes.(Latvijas Valsts vēstures arhīvs -turmāk LVVA, - 3601. f., 1. apr., 407. 1., 1. lp.) Vairums daļu atradās formēšanās stadijā un reālā karadarbībā bija spējīgi piedalīties 35-40% karavīru.(Ducens J. Mūsu armija pirmajos 5 gados. // Valdības vēstnesis. 1923. 17 novembris) Mobilizācijas rezultātā Latvijas armija palielinājās par 8000 karavīriem, bet kopumā cīņās pret Rietumu armiju piedalījās 50 000 Latvijas karavīru. - Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940., 193., 214. lpp.
  2. ↑ Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.
  3. ↑ Deņikins šo plānu noraidīja, bet N.Judeničs 09.10.1919. izslēdza Bermontu no savas armijas un pasludināja par nodevēju.
  4. ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 136. 1., 152. lp.
  5. ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.
  6. ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.
  7. ↑ No Fridriha Zommera Vasarieša atmiņām
  8. ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 32. lpp.
  9. ↑ Peniķis M. Zemgales un Jelgavas atbrīvošana 1919. gada novembrī. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1938., Nr.4., 549. lpp.
  10. ↑ Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 25. novembra nota Vācijas Ārlietu ministram H.Milleram par kara pieteikumu Vācijai. - LVVA, 2574. f., 4. apr., 93. l., 122. lp.
  11. ↑ LVVA, 6033. f., 1. apr., 94. 1., 7. lp.
  12. ↑ LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.
  13. ↑ LVVA, 3601. f., 1. apr., 220. 1., 13. lp.

  • Latvijas armijas kareivji ierakumos Rīgā, Daugavas krastā

  • Latvijas armijas karavīri Rīgā, Rātslaukumā

  • Bruņotais auto "Lāčplēsis" Rīgā

  • Postījumi Daugavmalā Rīgā pēc bermontiādes

  • Karadarbības laikā sapostītais Daugavas tilta rajons, Pārdaugava

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 78.-83. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš: 1918. - 1920. Cīņas ar Bermontu. 1. sējums - Jura Apgāds: Rīga, 2005. - 144 lpp. ISBN 998467701X (A.Gulbis: Rīga, 1921.)
  • Knopse V. Bermontiāde laikabiedru skatījumā. // Mājas konsultants. 2008 Nr.11. (46)

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bermontiāde&oldid=39830"