Atšķirības starp "Mācītājmuiža" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Mācītājmuiža | + | '''Mācītājmuiža''' jeb '''pastorāts''' (vc. ''Pastorat, Pfarrhof'') - [[Muiža|muižu]] kategorija Centrālajā un Austrumeiropā jaunajos laikos, [[Luterānisms|luterāņu]] zemēs (katoliskajos apgabalos to dēvēja par '''plebāniju''' - no [[plebāns]]) - saimniecības zeme ar dzīvojamo ēku un palīgēkām, kas tika piešķirts mācītājam lietošanā iztikas līdzekļu gūšanai, virsīpašuma tiesībām paliekot augstākai reliģiskai iestādei vai baznīcas [[draudze]]i. |
| + | |||
| + | Mācītājam pār to bija personiskas muižnieka tiesības, administratīvā un tiesu vara, tiesības ievākt no zemniekiem nodevas, pieprasīt [[klaušas]], bet tas nevarēja šo muižu mantot, mainīt, pārdot, ieķīlāt utt. | ||
| + | |||
| + | Latvijas teritorijā ''mācītājmuižas'' bija dažāda lieluma, atkarībā no draudzes turīguma, parasti 0,25-3,75 [[Arkls|arklu]] platībā, bet [[Vidzemes guberņa|Vidzemē]] līdz pat 1285 [[Desetīna|desetīnām]] zemes ar 2-10 zemnieku sētām. [[Dzimtbūšana]]s laikā ''mācītājmuižas'' zemi apstrādāja mācītāja [[Pagasts|pagasta]] zemnieki, bet, kur tāda nebija, strādniekus sūtīja draudze. Vēlāk bija jāalgo strādniekus. [[Latvijas Agrārreforma]]s laikā ''mācītājmuižu'' zemes maksimālo platību ierobežoja līdz 50 ha, ko mācītājs visbiežāk iznomāja. | ||
Skat. arī: [[muiža]], [[latifundija]], [[pusmuiža]], [[kroņa muiža]], [[dzimtmuiža]], [[dienesta muiža]], [[patrimoniālā muiža]], [[apanāžas muiža]], [[muižu redukcija Vidzemē]], [[vidma]] | Skat. arī: [[muiža]], [[latifundija]], [[pusmuiža]], [[kroņa muiža]], [[dzimtmuiža]], [[dienesta muiža]], [[patrimoniālā muiža]], [[apanāžas muiža]], [[muižu redukcija Vidzemē]], [[vidma]] | ||
Versija, kas saglabāta 2021. gada 1. marts, plkst. 07.05
Mācītājmuiža jeb pastorāts (vc. Pastorat, Pfarrhof) - muižu kategorija Centrālajā un Austrumeiropā jaunajos laikos, luterāņu zemēs (katoliskajos apgabalos to dēvēja par plebāniju - no plebāns) - saimniecības zeme ar dzīvojamo ēku un palīgēkām, kas tika piešķirts mācītājam lietošanā iztikas līdzekļu gūšanai, virsīpašuma tiesībām paliekot augstākai reliģiskai iestādei vai baznīcas draudzei.
Mācītājam pār to bija personiskas muižnieka tiesības, administratīvā un tiesu vara, tiesības ievākt no zemniekiem nodevas, pieprasīt klaušas, bet tas nevarēja šo muižu mantot, mainīt, pārdot, ieķīlāt utt.
Latvijas teritorijā mācītājmuižas bija dažāda lieluma, atkarībā no draudzes turīguma, parasti 0,25-3,75 arklu platībā, bet Vidzemē līdz pat 1285 desetīnām zemes ar 2-10 zemnieku sētām. Dzimtbūšanas laikā mācītājmuižas zemi apstrādāja mācītāja pagasta zemnieki, bet, kur tāda nebija, strādniekus sūtīja draudze. Vēlāk bija jāalgo strādniekus. Latvijas Agrārreformas laikā mācītājmuižu zemes maksimālo platību ierobežoja līdz 50 ha, ko mācītājs visbiežāk iznomāja.
Skat. arī: muiža, latifundija, pusmuiža, kroņa muiža, dzimtmuiža, dienesta muiža, patrimoniālā muiža, apanāžas muiža, muižu redukcija Vidzemē, vidma
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 222., lpp.
