Atšķirības starp "Pārdaugavas hercogiste" versijām
m |
m (→Literatūra) |
||
| 31. rindiņa: | 31. rindiņa: | ||
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 41. lpp. | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 41. lpp. | ||
| + | * Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999. | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 17. marts, plkst. 21.06
| |
| hercogiste | 1566.-1629. |
| sizerens |
|
| galvaspilsēta | Dinaburga |
Pārdaugavas hercogiste jeb Inflantijas hercogiste (Ducatus Ultradunensis, pol. Księstwo Inflantii) - Lietuvas lielkņazistes, vēlāk Žečpospoļitas hercogiste iekarotajā Livonijas daļā Daugavas labajā krastā. Saskaņā ar 1561. gada 28. novembrī noslēgtajiem Padošanās līgumiem Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas zemes uz ziemeļiem no Daugavas nonāca tiešā Lietuvas lielkņaza un Polijas karaļa Sigismunda II Augusta pakļautībā. Būt par šīs teritorijas administratoru 1562. gada 6. martā tika pilnvarots Ketlers Gothards. 1566. gadā būt par administratoru karalis pilnvaroja Lietuvas magnātu Janu Hodkeviču, kurš 10. decembrī Vendenē vienojās ar provinces kārtām par provinces pievienošanos Lietuvas lielkņazistei. Decembra beigās vienošanos ratificēja Lietuvas Seims. Jaunā Lietuvas teritorija tika nosaukta par "Pārdaugavas hercogisti" un tai piešķīra arī ģerboni: no Hodkeviča dzimtas vapeņa ņemts sarkanā laukā ar zeltu kronēts sudraba grifs, kam uz krūtīm papildus likta monogramma "SA".
1569. gadā Poļu Vidzemi jeb "Inflantiju" (pol. Inflanty Polskie) atkal padarīja par tiešu karaļa valdījumu. Tās iekārtu noteica 1582. gada Livonijas konstitūcijas un 1589., 1598. gadu Livonijas ordinācijas. 1582. gadā Stefans Batorijs pavēlēja sākt revīziju, lai pārbaudītu muižnieku īpašuma tiesības. Teritorija tika iedalīta 3 prezidātos (Cēsu, Tērbatas un Pērnavas). Landtāgā, lielāku ietekmi ieguva lietuviešu un poļu muižniecība, tomēr ap 70% muižu palika vietējās muižniecības pārvaldījumā. Tika atjaunotas katoļu Baznīcas un katoļiem atļāva dievkalpojumus. 1584. gadā pārgāja uz Gregora kalendāru un sākās t.s. kalendāra nemieri. Tiesu iestādes pēc tika pārkārtotas atbilstoši jaunajam administratīvajam iedalījumam, savukārt agrākās Livonijas tiesības tika atstātas spēkā, papildinot ar Žečpospoļitas tiesību aktiem un jaunām iestādēm:
- Zemes tiesa , viena katrā prezidiātā, sastāvu ieceļ karalis;
- Subkamerārijs, īpaša amatpersona, ko iecēla karalis katrā prezidātā dižciltīgo muižnieku muižu robežlietu izskatīšanai;
- Konventa tiesa, apelācijas instance, priekšsēdētājs- pats gubernators vai karaļa komisārs, sanāk divas reizes gadā;
- Augstākais tribunāls, 1600. g. izveidots konventa tiesas vietā;
- Karaliskā tiesa, Varšavā pienēma izskatīšanai tikai konventa tiesas pārsūdzības dižciltīgo muižnieku mantošanas lietās;
- Rīgas rāte, augstākais tiesas orgāns pilsētā;
- Burggrāfa tiesa, izstiesāja Vidzemes muižnieku un citu nepilsētnieku izdarītos kriminālnoziegumus.
Pēc 1629. gada vairāk lieto nosaukumu "Inflantija", bet laikā no 1677. līdz 1772. gadam - "Inflantijas vojevodiste".
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 41. lpp.
- Jakovļeva M. Robežas un administratīvais iedalījums Latvijas teritorijā 16. gs. otrajā pusē un 17. gs. / Latvijas zemju robežas 1000 gados. - Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1999.
