Atšķirības starp "Konfliktu teorija" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
Interese par sociālo konfliktu parādījās XIX gs. otrajā pusē un XX gs.sākumā. [[Spensers Herberts|H.Spensers]] sociālo konfliktu uzskatīja par neizbēgamu parādību cilvēces vēsturē un par sociālās attīstības stimulu. Līdzīgās domās bija L.Gumplovičs, [[Tennīss Ferdinands|F.Tennīss]], F.H.Giddings, [[Vēbers Makss|M.Vēbers]] u.c.. [[Zimmels Georgs|G.Zimmels]], kas ieviesa jēdzienu „konflikta situācija”, konfliktu skatīja kā strīdu, kuram ir psiholoģiski cēloņi. Viņaprāt, konfliktam ir pozitīva loma stabilitātes nodrošināšanā un indivīdu socializēšanā. Sociāldarvinisti konfliktu uzskata par dabiskās atlases veidu. Par tā laika konfliktu koncepcijas spilgtāko pārstāvi var uzskatīt [[Markss Kārlis|Kārli Marksu]] un viņa sekotājus. Jauns posms konfliktu teorijas attīstībā sākās XX gs. 50. gados, kad [[Pārsonss Tolkots|T.Pārsonsa]] stabilitātes, saskaņas un līdzsvara koncepcijas oponenti izvirzīja sabiedrības konfliktu modeli, kurā kā konfliktējošās puses parādās dažādi politiskie spēki: grupas, šķiras, valstis ar nesavienojamiem mērķiem, interesēm, un tie savā starpā cīnās par varas, stāvokļa, ienākumu saglabāšanu vai pārdali. Šis virziens apvienoja veselu virkni ļoti atšķirīgu teorētiķu, kas no dažādām pozīcijām vēršas pret funkcionālismu. Terminu „konfliktu teorija” 1956. gadā ieviesa [[Kozers Luiss|L.Kozers]] savā darbā „Sociālā konflikta funkcijas”. Gadu vēlāk tas jau sastopams [[Dārendorfs Ralfs|R.Dārendorfa]] darbā „Šķiras un šķiru konflikts industriālā sabiedrībā”. 1961. gadā Londonā iznākušajā Džona Reksa grāmatā „Socioloģiskās teorijas svarīgākās problēmas” ''konfliktu teorija'' jau figurēja kā patstāvīga teorija. | Interese par sociālo konfliktu parādījās XIX gs. otrajā pusē un XX gs.sākumā. [[Spensers Herberts|H.Spensers]] sociālo konfliktu uzskatīja par neizbēgamu parādību cilvēces vēsturē un par sociālās attīstības stimulu. Līdzīgās domās bija L.Gumplovičs, [[Tennīss Ferdinands|F.Tennīss]], F.H.Giddings, [[Vēbers Makss|M.Vēbers]] u.c.. [[Zimmels Georgs|G.Zimmels]], kas ieviesa jēdzienu „konflikta situācija”, konfliktu skatīja kā strīdu, kuram ir psiholoģiski cēloņi. Viņaprāt, konfliktam ir pozitīva loma stabilitātes nodrošināšanā un indivīdu socializēšanā. Sociāldarvinisti konfliktu uzskata par dabiskās atlases veidu. Par tā laika konfliktu koncepcijas spilgtāko pārstāvi var uzskatīt [[Markss Kārlis|Kārli Marksu]] un viņa sekotājus. Jauns posms konfliktu teorijas attīstībā sākās XX gs. 50. gados, kad [[Pārsonss Tolkots|T.Pārsonsa]] stabilitātes, saskaņas un līdzsvara koncepcijas oponenti izvirzīja sabiedrības konfliktu modeli, kurā kā konfliktējošās puses parādās dažādi politiskie spēki: grupas, šķiras, valstis ar nesavienojamiem mērķiem, interesēm, un tie savā starpā cīnās par varas, stāvokļa, ienākumu saglabāšanu vai pārdali. Šis virziens apvienoja veselu virkni ļoti atšķirīgu teorētiķu, kas no dažādām pozīcijām vēršas pret funkcionālismu. Terminu „konfliktu teorija” 1956. gadā ieviesa [[Kozers Luiss|L.Kozers]] savā darbā „Sociālā konflikta funkcijas”. Gadu vēlāk tas jau sastopams [[Dārendorfs Ralfs|R.Dārendorfa]] darbā „Šķiras un šķiru konflikts industriālā sabiedrībā”. 1961. gadā Londonā iznākušajā Džona Reksa grāmatā „Socioloģiskās teorijas svarīgākās problēmas” ''konfliktu teorija'' jau figurēja kā patstāvīga teorija. | ||
| + | |||
| + | Skat. arī [[Atkarības teorija]] | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 8. februāris, plkst. 15.48
Konfliktu teorija (no lat. conflictus - sadursme) - sabiedrības attīstību skaidrojoša koncepcija, kas par sabiedrības attīstības galveno dzinuli un virzošo spēku izvirza atšķirīgas vajadzības, pretējas intereses un to izraisītās sadursmes un cīņu.
Interese par sociālo konfliktu parādījās XIX gs. otrajā pusē un XX gs.sākumā. H.Spensers sociālo konfliktu uzskatīja par neizbēgamu parādību cilvēces vēsturē un par sociālās attīstības stimulu. Līdzīgās domās bija L.Gumplovičs, F.Tennīss, F.H.Giddings, M.Vēbers u.c.. G.Zimmels, kas ieviesa jēdzienu „konflikta situācija”, konfliktu skatīja kā strīdu, kuram ir psiholoģiski cēloņi. Viņaprāt, konfliktam ir pozitīva loma stabilitātes nodrošināšanā un indivīdu socializēšanā. Sociāldarvinisti konfliktu uzskata par dabiskās atlases veidu. Par tā laika konfliktu koncepcijas spilgtāko pārstāvi var uzskatīt Kārli Marksu un viņa sekotājus. Jauns posms konfliktu teorijas attīstībā sākās XX gs. 50. gados, kad T.Pārsonsa stabilitātes, saskaņas un līdzsvara koncepcijas oponenti izvirzīja sabiedrības konfliktu modeli, kurā kā konfliktējošās puses parādās dažādi politiskie spēki: grupas, šķiras, valstis ar nesavienojamiem mērķiem, interesēm, un tie savā starpā cīnās par varas, stāvokļa, ienākumu saglabāšanu vai pārdali. Šis virziens apvienoja veselu virkni ļoti atšķirīgu teorētiķu, kas no dažādām pozīcijām vēršas pret funkcionālismu. Terminu „konfliktu teorija” 1956. gadā ieviesa L.Kozers savā darbā „Sociālā konflikta funkcijas”. Gadu vēlāk tas jau sastopams R.Dārendorfa darbā „Šķiras un šķiru konflikts industriālā sabiedrībā”. 1961. gadā Londonā iznākušajā Džona Reksa grāmatā „Socioloģiskās teorijas svarīgākās problēmas” konfliktu teorija jau figurēja kā patstāvīga teorija.
Skat. arī Atkarības teorija
Literatūra par šo tēmu
- Штомка П. Социология социальных изменений. - Москва, 1996
