Atšķirības starp "Kurzemes bruņniecība" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kurzemes bruņniecība''' jeb '''Kurzemes dižciltīgā muižniecība''' (vāc. ''Kurländische Ritterschaft'') - vienīgā politiski pilntiesīgā [[kārta]], dižciltīgā [[muižniecība]] (''Adelsstand'') [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]], kā slēgta korporācija izveidojusies no [[Livonija]]s [[bruņniecība]]s 1620.-1648. gados līdz ar [[Kurzemes bruņinieku sols|Kurzemes bruņinieku sola]] (''Ritterbank'') tapšanu. Dižciltības iegūšanas galvenie kritēriji bija dzimtai piešķirtie bruņinieku [[Lēnis|lēņi]], dzimtas saknes vācu zemju bruņniecībā, radniecības saites ar citām dižciltīgo dzimtām. Dižciltību varēja iegūt arī, pamatojoties uz [[Hercogs|hercoga]] vai [[Žečpospoļita]]s [[Karalis|karaļa]] izdotu diplom. Līdz 1648. gadam par dižciltīgām tika atzītas 120 dzimtas, kuras ierakstīja [[Bruņinieku matrikula|matrikulā]] jeb bruņniecības grāmatā. Tikai bruņniecības locekļi bija tiesīgi piedalīties hercogistes [[Landtāgs|landtāgā]] un ieņemt augstākos amatus hercogistes pārvaldē. Vietējie [[lēņa vīri]], kuriem nebija vāciskas izcelsmes un radniecības saišu ar dižciltīgajām dzimtām, nevarēja pretendēt uz iekļūšanu bruņniecības kārtā (avotos nav arī ziņu, ka tie to būtu mēģinājuši).<ref>Izņēmums ir Tukuma novada kuršu tiesneša Anša Gaiļa pēcteči, bet arī tiem Kurzemes dižciltību izdevās iegūt tikai 1772. gadā pēc saradošanās sākotnēji ar namniekiem, bet vēlāk ar Kurzemes un Prūsijas dižciltīgajām ģimenēm. - Dunsdorfs E. Anša Gaiļa pēcteči - Prūsijas un Vācijas ģenerāļi. // Archīvs. - Melnburna, 1985., XXV sēj., 16. lpp.</ref> Pēc 1839. gada datiem | + | '''Kurzemes bruņniecība''' jeb '''Kurzemes dižciltīgā muižniecība''' (vāc. ''Kurländische Ritterschaft'') - vienīgā politiski pilntiesīgā [[kārta]], dižciltīgā [[muižniecība]] (''Adelsstand'') [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]], kā slēgta korporācija izveidojusies no [[Livonija]]s [[bruņniecība]]s 1620.-1648. gados līdz ar [[Kurzemes bruņinieku sols|Kurzemes bruņinieku sola]] (''Ritterbank'') tapšanu. Dižciltības iegūšanas galvenie kritēriji bija dzimtai piešķirtie bruņinieku [[Lēnis|lēņi]], dzimtas saknes vācu zemju bruņniecībā, radniecības saites ar citām dižciltīgo dzimtām. Dižciltību varēja iegūt arī, pamatojoties uz [[Hercogs|hercoga]] vai [[Žečpospoļita]]s [[Karalis|karaļa]] izdotu diplom. Līdz 1648. gadam par dižciltīgām tika atzītas 120 dzimtas, kuras ierakstīja [[Bruņinieku matrikula|matrikulā]] jeb bruņniecības grāmatā. Tikai bruņniecības locekļi bija tiesīgi piedalīties hercogistes [[Landtāgs|landtāgā]] un ieņemt augstākos amatus hercogistes pārvaldē. Vietējie [[lēņa vīri]], kuriem nebija vāciskas izcelsmes un radniecības saišu ar dižciltīgajām dzimtām, nevarēja pretendēt uz iekļūšanu bruņniecības kārtā (avotos nav arī ziņu, ka tie to būtu mēģinājuši).<ref>Izņēmums ir Tukuma novada kuršu tiesneša Anša Gaiļa pēcteči, bet arī tiem Kurzemes dižciltību izdevās iegūt tikai 1772. gadā pēc saradošanās sākotnēji ar namniekiem, bet vēlāk ar Kurzemes un Prūsijas dižciltīgajām ģimenēm. - Dunsdorfs E. Anša Gaiļa pēcteči - Prūsijas un Vācijas ģenerāļi. // Archīvs. - Melnburna, 1985., XXV sēj., 16. lpp.</ref> Pēc 1839. gada datiem bija 154 Kurzemes bruņniecībā imatrikulētas dzimtas. |
Skat. arī: [[Vidzemes bruņniecība|Vidzemes]], [[Igaunijas bruņniecība]], [[Sāmsalas bruņniecība]], [[Bruņinieku matrikula]] | Skat. arī: [[Vidzemes bruņniecība|Vidzemes]], [[Igaunijas bruņniecība]], [[Sāmsalas bruņniecība]], [[Bruņinieku matrikula]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 9. februāris, plkst. 07.18
Kurzemes bruņniecība jeb Kurzemes dižciltīgā muižniecība (vāc. Kurländische Ritterschaft) - vienīgā politiski pilntiesīgā kārta, dižciltīgā muižniecība (Adelsstand) Kurzemes un Zemgales hercogistē, kā slēgta korporācija izveidojusies no Livonijas bruņniecības 1620.-1648. gados līdz ar Kurzemes bruņinieku sola (Ritterbank) tapšanu. Dižciltības iegūšanas galvenie kritēriji bija dzimtai piešķirtie bruņinieku lēņi, dzimtas saknes vācu zemju bruņniecībā, radniecības saites ar citām dižciltīgo dzimtām. Dižciltību varēja iegūt arī, pamatojoties uz hercoga vai Žečpospoļitas karaļa izdotu diplom. Līdz 1648. gadam par dižciltīgām tika atzītas 120 dzimtas, kuras ierakstīja matrikulā jeb bruņniecības grāmatā. Tikai bruņniecības locekļi bija tiesīgi piedalīties hercogistes landtāgā un ieņemt augstākos amatus hercogistes pārvaldē. Vietējie lēņa vīri, kuriem nebija vāciskas izcelsmes un radniecības saišu ar dižciltīgajām dzimtām, nevarēja pretendēt uz iekļūšanu bruņniecības kārtā (avotos nav arī ziņu, ka tie to būtu mēģinājuši).[1] Pēc 1839. gada datiem bija 154 Kurzemes bruņniecībā imatrikulētas dzimtas.
Skat. arī: Vidzemes, Igaunijas bruņniecība, Sāmsalas bruņniecība, Bruņinieku matrikula
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Izņēmums ir Tukuma novada kuršu tiesneša Anša Gaiļa pēcteči, bet arī tiem Kurzemes dižciltību izdevās iegūt tikai 1772. gadā pēc saradošanās sākotnēji ar namniekiem, bet vēlāk ar Kurzemes un Prūsijas dižciltīgajām ģimenēm. - Dunsdorfs E. Anša Gaiļa pēcteči - Prūsijas un Vācijas ģenerāļi. // Archīvs. - Melnburna, 1985., XXV sēj., 16. lpp.
Literatūra
- Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņa vīri Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 70.-88. lpp.
- Werner Hechberger. Adel, Ministerialität und Rittertum im Mittelalter. // Enzyklopädie deutscher Geschichte (Band 72) - Oldenbourg, München, 2004, ISBN 3-486-55083-7
- Alexander von Reitzenstein. Rittertum und Ritterschaft. - München, 1972, - 144 S.
- Werner Meyer. Deutsche Ritter, Deutsche Burgen. - München, 1990, - 255 S. ISBN 3-572-07715-X
- Arnold, Benjamin. German Knighthood 1050-1300. - Clarendon Press: Oxford, 1985
