Atšķirības starp "Vidzemes landtāgs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Vidzemes landtāgs''' (vāc. ''Landtag'' no ''die Land'' – "zeme", ''der Tag'' – "diena") - laikā no 1561. gada Vidzemes ([[Zviedru Vidzeme]], vēlāk [[Vidzemes guberņa]] un [[Igaunijas guberņa]]) augstāko [[Kārta|kārtu]] pārstāvju diezgan regulāra kopsapulce - [[landtāgs]], - savstarpējo strīdu risināšanai, saimniecisko attiecību kārtošanai, politisko un likumdošanas jautājumu risināšanai, kā arī pildīja augstākās tiesas funkcijas. 1629.-1710. gadu periodā bieži dēvēts arī par [[Konvents|konventu]]. Apelācijas kārtībā izskatīja zemāko tiesu spriedumus un kā pirmā instance iztiesāja svarīgākos muižnieku strīdus. To ne retāk kā reizi gadā sasauca [[ģenerālgubernators]], sākumā vienojoties ar [[Landrātu kolēģija|landrātu kolēģiju]] par vietu un laiku. Vēlāk to sasauca pēc karaļa rīkojuma. Kaut arī faktiski ''Vidzemes landtāgs'' bija Vidzemes dzimts bruņniecības un muižniecības pilnsapulce, tomēr to uzskatīja par visas provinces pārstāvju sapulci, kas lemj valsts un provinces interesēs. Landtāgs izskatīja muižnieku sūdzības par Zviedrijas amatpersonu rīcību, deva atzinumus par ģenerālgubernatora priekšlikumiem, sūtīja delegācijas pie karaļa, apsprieda Vidzemes mižnieku lietas. Pēc Vidzemes pievienošanas [[Krievijas impērija]]i 1710. gadā ''landtāgs'' turpināja pastāvēt kā kārtu sapulce ar vietēja rakstura likumdošanas tiesībām, taču tā lēmumi stājās spēkā tikai pēc imperatora akcepta. Tika sasaukts neregulāri, ar pārtraukumiem. Laikā no 1785. līdz 1796. gadam to aizvietoja muižnieku kopsapulces. Kārtējās sēdes reizi 3 gados sasauca ģenerālgubernators. ''Vidzemes landtāgā'' bija jāpiedalās visiem pilngadīgiem matrikulētiem muižniekiem - muižu īpašniekiem, ķīlas valdītājiem vai nomniekiem. Rīgu landtāgā pārstāvēja 2 [[rāte]]s sūtņi, kuriem bija viena balss. Landtāgs varēja izlemt jebkuru jautājumu, izņemot tieslietas, kas attiecās uz bruņniecību, izstrādāja visus zemnieku likumus, izskatīja privātas sūdzības. Vidzemes bruņniecības pēdējā kopsapulce notika 1920. gada 5. aprīlī. Savukārt ar Latvijas Republikas 1920. gada 29. jūnija likumu tika likvidētas Vidzemes bruņniecība un Kurzemes un Piltenes bruņniecība, atceltas to locekļu privātās un publiskās tiesības un priekšrocības. | + | '''Vidzemes landtāgs''' (vāc. ''Landtag'' no ''die Land'' – "zeme", ''der Tag'' – "diena") -laikā no 1561. gada Vidzemes ([[Zviedru Vidzeme]], vēlāk [[Vidzemes guberņa]] un [[Igaunijas guberņa]]) augstāko [[Kārta|kārtu]] pārstāvju diezgan regulāra kopsapulce - [[landtāgs]] (pēc [[Livonijas landtāgs|Livonijas landtāga]] parauga, - savstarpējo strīdu risināšanai, saimniecisko attiecību kārtošanai, politisko un likumdošanas jautājumu risināšanai, kā arī pildīja augstākās tiesas funkcijas. 1629.-1710. gadu periodā bieži dēvēts arī par [[Konvents|konventu]]. Apelācijas kārtībā izskatīja zemāko tiesu spriedumus un kā pirmā instance iztiesāja svarīgākos muižnieku strīdus. To ne retāk kā reizi gadā sasauca [[ģenerālgubernators]], sākumā vienojoties ar [[Landrātu kolēģija|landrātu kolēģiju]] par vietu un laiku. Vēlāk to sasauca pēc karaļa rīkojuma. Kaut arī faktiski ''Vidzemes landtāgs'' bija Vidzemes dzimts bruņniecības un muižniecības pilnsapulce, tomēr to uzskatīja par visas provinces pārstāvju sapulci, kas lemj valsts un provinces interesēs. Landtāgs izskatīja muižnieku sūdzības par Zviedrijas amatpersonu rīcību, deva atzinumus par ģenerālgubernatora priekšlikumiem, sūtīja delegācijas pie karaļa, apsprieda Vidzemes mižnieku lietas. Pēc Vidzemes pievienošanas [[Krievijas impērija]]i 1710. gadā ''landtāgs'' turpināja pastāvēt kā kārtu sapulce ar vietēja rakstura likumdošanas tiesībām, taču tā lēmumi stājās spēkā tikai pēc imperatora akcepta. Tika sasaukts neregulāri, ar pārtraukumiem. Laikā no 1785. līdz 1796. gadam to aizvietoja muižnieku kopsapulces. Kārtējās sēdes reizi 3 gados sasauca ģenerālgubernators. ''Vidzemes landtāgā'' bija jāpiedalās visiem pilngadīgiem matrikulētiem muižniekiem - muižu īpašniekiem, ķīlas valdītājiem vai nomniekiem. Rīgu landtāgā pārstāvēja 2 [[rāte]]s sūtņi, kuriem bija viena balss. Landtāgs varēja izlemt jebkuru jautājumu, izņemot tieslietas, kas attiecās uz bruņniecību, izstrādāja visus zemnieku likumus, izskatīja privātas sūdzības. Vidzemes bruņniecības pēdējā kopsapulce notika 1920. gada 5. aprīlī. Savukārt ar Latvijas Republikas 1920. gada 29. jūnija likumu tika likvidētas Vidzemes bruņniecība un Kurzemes un Piltenes bruņniecība, atceltas to locekļu privātās un publiskās tiesības un priekšrocības. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 19. oktobris, plkst. 19.37
Vidzemes landtāgs (vāc. Landtag no die Land – "zeme", der Tag – "diena") -laikā no 1561. gada Vidzemes (Zviedru Vidzeme, vēlāk Vidzemes guberņa un Igaunijas guberņa) augstāko kārtu pārstāvju diezgan regulāra kopsapulce - landtāgs (pēc Livonijas landtāga parauga, - savstarpējo strīdu risināšanai, saimniecisko attiecību kārtošanai, politisko un likumdošanas jautājumu risināšanai, kā arī pildīja augstākās tiesas funkcijas. 1629.-1710. gadu periodā bieži dēvēts arī par konventu. Apelācijas kārtībā izskatīja zemāko tiesu spriedumus un kā pirmā instance iztiesāja svarīgākos muižnieku strīdus. To ne retāk kā reizi gadā sasauca ģenerālgubernators, sākumā vienojoties ar landrātu kolēģiju par vietu un laiku. Vēlāk to sasauca pēc karaļa rīkojuma. Kaut arī faktiski Vidzemes landtāgs bija Vidzemes dzimts bruņniecības un muižniecības pilnsapulce, tomēr to uzskatīja par visas provinces pārstāvju sapulci, kas lemj valsts un provinces interesēs. Landtāgs izskatīja muižnieku sūdzības par Zviedrijas amatpersonu rīcību, deva atzinumus par ģenerālgubernatora priekšlikumiem, sūtīja delegācijas pie karaļa, apsprieda Vidzemes mižnieku lietas. Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai 1710. gadā landtāgs turpināja pastāvēt kā kārtu sapulce ar vietēja rakstura likumdošanas tiesībām, taču tā lēmumi stājās spēkā tikai pēc imperatora akcepta. Tika sasaukts neregulāri, ar pārtraukumiem. Laikā no 1785. līdz 1796. gadam to aizvietoja muižnieku kopsapulces. Kārtējās sēdes reizi 3 gados sasauca ģenerālgubernators. Vidzemes landtāgā bija jāpiedalās visiem pilngadīgiem matrikulētiem muižniekiem - muižu īpašniekiem, ķīlas valdītājiem vai nomniekiem. Rīgu landtāgā pārstāvēja 2 rātes sūtņi, kuriem bija viena balss. Landtāgs varēja izlemt jebkuru jautājumu, izņemot tieslietas, kas attiecās uz bruņniecību, izstrādāja visus zemnieku likumus, izskatīja privātas sūdzības. Vidzemes bruņniecības pēdējā kopsapulce notika 1920. gada 5. aprīlī. Savukārt ar Latvijas Republikas 1920. gada 29. jūnija likumu tika likvidētas Vidzemes bruņniecība un Kurzemes un Piltenes bruņniecība, atceltas to locekļu privātās un publiskās tiesības un priekšrocības.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 137.-138. lpp.
