Atšķirības starp "Jaunlatvieši" versijām

'''Jaunlatvieši''' (vc. ''Jungletten'', kr. ''младолатыши'') - latviešu [[Nacionālisms|nacionālisma]] kustība XIX gs. 50.-70. gados, kas aizsāka latviešu kā politiskas nācijas izveidošanās procesu. Kustību aizsāka un iedvesmoja topošās latviešu [[inteliģence]]s pārstāvji ([[Alunāns Juris|J.Alunāns]], [[Kronvalds Atis|A.Kronvalds]], [[Barons Krišjānis|K.Barons]], [[Biezbārdis Kaspars|K.Biezbārdis]], [[Spāģis Andrejs|A.Spāģis]], [[Valdemārs Krišjānis|K.Valdemārs]] u.c.), kuru mērķis bija iegūt latviešiem ekonomiskās, tiesiskās, politiskās un patstāvīgas nacionālās kultūras tiesības, latviešu emancipācija, kas izpaudās 3 pamatprincipos: turība, izglītība, nacionālisms. Tā bija apzināta pretestība vācbaltiešu kultūras dominantei, varas birokrātijai un tās privilēģijām, [[dzimtbūtniecība]]s atliekām. Izveidojās ap 1855. gadu, kad ap studentu Krišjāni Valdemāu Tērbatas universitātē apvienojās latviešu studentu pulciņš. Šie domubiedri vācu sabiedriskās kustības [[Jaunvācija]] (''Junges Deutschland'') inspirēti, pamazām aizsāka kopīgu un mērķtiecīgu sabiedrisko darbību, kas vēlākos gados koncentrējās ap Rīgā izdoto laikrakstu "[[Mājas Viesis]]" un 1862.-1865. gados ap laikrakstu "[[Pēterburgas Avīzes]]". Par savu galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos tautas lizglītošanas jomā, lai šādā ceļā radītu latviešu nacionālo kultūru veidojošu un patērējošu iedzīvotāju slāni ([[Krievijas impērija|Krievijas impērijā]] vienīgā iespēja, kā izrauties no savas [[kārta]]s augstākā un veidot karjeru, zemniekiem bija tikai caur izglītību). Lai panāktu tautas izkļūšanu no ekonomiskās atkarības un vācbaltiešu muižu dominantes lauksaimniecībā, jaunlatviešu uzmanības centrā bija agrārais jautājums un latviešu tautas materiālās attīstības veicināšana. Agrārajā jautājumā atbalstīja zemnieku zemes izpirkšanu ar ilgtermiņa līgumu palīdzību, propagandēja t.s. sīksaimniecību stabilitātes teoriju, kas balstījās uz uzskatu, ka, racionāli saimniekojot, arī nelielas saimniecības var būt ienesīgas. Politiski centās veidot sakarus krievu [[Slavofili|slavofilu]] aprindās, meklējot tur atbalstu pretstāvei vācu kultūrai, orientējās uz latviešu tautas ekonomiskās dzīves kopību un tās nākotnes perspektīvām ar Krieviju. Sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvot tās no vāciskuma ietekmes. Postulēja ideju, ka izglītots latviešu zemnieks turpina būt izglītots latvietis, nevis līdz ar izglītību mainot kārtas piederību, kļūst par vācbaltieti, kā tas bija pieņemts. Jaulatvieši lika pamatus latviešu nacionālajai literatūrai, neatkarīgai presei, iepazīstināja tautu ar zinātņu nozarēm: valodniecību, folkloristiku, vēsturi, popularizēja filosofiju, dabaszinātnes, ģeogrāfiju, astronomiju, ekonomiskās zinātnes, lauksaimniecības zinātnes, tehniku u.c. Latviešu nacionālās grāmatniecības izveidotāji. 60. gadu beigās sākās otrais laikmets latviešu nacionālisma kustībā - ''jaunlatviešu'' darbība un idejas bija jau radījusi sabiedrisku kustību, kuras centrā bija 1868. gadā dibinātā [[Rīgas Latviešu biedrība]] un nedēļas laikraksts "[[Baltijas Vēstnesis]]" ar veselu rindu radošu personību - A.Kronvaldu, [[Kalniņš Krišjānis|K.Kalniņu]], [[Veinbergs Fricis|F.Veinbergu]], [[Dīriķis Bernhards|B.Dīriķi]], [[Vēbers Aleksandrs|A.Vēberu]] u.c. ''Jaunlatviešu'' ideoloģija no ārienes (no Pēterburgas un Tērbatas) pāgājat plašā kustībā iekšzemē - [[Kurzemes guberņa|Kurzemē]] un [[Vidzemes guberņa|Vidzemē]]. Tautas pašdarbības pirmā spilgtākā izpausme bija Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notika Rīgā 1873. gada 8.–11. jūlijā.  70. gados ''jaunlatviešu'' kustība sasniedza savu augstāko pakāpi, un nu tās mērķis bija panākt latviešu iesaistīšanu [[Guberņa|guberņu]] pārvaldē. 80. gadu sākumā, strauji plešoties pilsētām un attīstoties rūpnecībai, latviešu sabiedrība strauji noslāņojās, nacionālisma idejas nespēja kompensēt pretrunas, kas radās starp saimniekiem un gājējiem laukos, latviešu jaunradušos uzņēmēju eliti un [[Proletariāts|strādniecību]] pilsētās, ''jaunlatviešu'' kustība apsīka.