Atšķirības starp "Latviešu sociāldemokrātu savienība" versijām

Versija, kas saglabāta 2011. gada 29. janvāris, plkst. 17.30

Latviešu sociāldemokrātu savienība (LSS) (vāc. Lettische Sozialdemokratische Vereinigung) - radikāli demokrātiska kreisa politiska partija Krievijas impērijā un Latvijas Republikā laikā no 1903. līdz 1920. gadam.

Tika izveidota 1903.gadā, apvienojoties Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienībai ar ASV latviešu sociāldemokrātiem. Skaitliski neliela, radikāli noskaņota partija, kuras darbība latviešu historiogrāfijā atspoguļota fragmentāri, vietām pretrunīgi un nepilnīgi. Pārsvarā uzmanība pievērsta vienam LSS darbības aspektam - tās biedru paustajām idejām Latvijas valstiskuma jautājumā. Divi pazīstamākie LSS līderi bija M.Valters un E.Rolavs, kuri abi vadīja savienību kopš tās dibināšanas. Laikā no 1903.līdz 1904.gadam tieši M.Valtera raksti LSS izdevumā "Proletārietis" veidoja savienības ideoloģiju. No latviešu sociāldemokrātu lielā vairākuma (kas vēlākajos gados veidoja Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kodolu) viņus šķīra atšķirīgi uzskati nacionālajā jautājumā. Prasība pēc tautas pašnoteikšanās savijās ar sociālisma ideāliem un uzskatu, ka individuālais terors ir optimālākais cīņas līdzeklis. Vairākums LSS biedru dzīvoja Londonā un Šveicē; līdz ar to sākotnēji realizēt kaut cik nopietnu praktisku darbību Latvijas teritorijā traucēja biedru trūkums dzimtenē. Sākoties 1905. gada revolūcijai, LSS biedru skaits strauji pieauga. Vadībā pārsvarā bija inteliģences pārstāvji, kas nāca no strādnieku un zemnieku ģimenēm. 1905. gada revolūcijas laikā LSS darbojās virkne latviešu literātu: Jānis Akuraters, Augusts Apsītis, Ernests Runcis Arnis, Antons Austriņš, Kārlis Krūza, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš. Liela daļa bija gatavi cīnīties par savām idejām ne tikai vārdos, bet arī darbos, un atgriezās dzimtenē jau 1905.gada sākumā. 1905.-1907.gada revolūcijas laikā LSS atbalstīja divus cīņas veidus: masu sacelšanos un individuālo teroru. Ideja par masu sacelšanos bija samērā atzīta savienības biedru vidū 1905.gadā. Savienība uzskatīja, ka tautai pietiek spēka vērsties pret pastāvošo varu un to uzvarēt. Līdzīgi kā krievu sociālisti revolucionāri (eseri), LSS biedri uzsvēra, ka revolūcijas uzvara ir iespējama jebkurā mirklī, nevis tad, kad būs izveidojušies atbilstoši ekonomiskie, sociālie un politiskie apstākļi. Iestājoties reakcijai, daudzkārt populārāka kļuva ideja par individuālo teroru. Jau kopš 1903. gada LSS ar sajūsmu bija publicējusi ziņas par krievu eseru veiktajiem uzbrukumiem patvaldības pārstāvjiem. 1906. gadā savienība pati aicināja uz individuālo teroru. Pēc revolūcijas sakāves LSS biedru vidū valdīja vilšanās un bezcerība. Sākās savstarpēji konflikti un nesaskaņas. LSS darbība aktivizējās 1911. gadā: no jauna tika nostiprināti kontakti ar Rīgu un Liepāju un izdots mēnešraksts "Strādnieks". Nozīmīgs LSS darbības aspekts bija literatūras un ieroču nelegālā transporta organizēšana no Rietumeiropas uz carisko Krieviju. Jau 1896. gadā, studēdams Maskavas universitātē, E.Rolavs pārvadāja marksistisko literatūru no Baltijas ostām uz Krievijas lielajiem centriem. XX gs. pirmajos gados ar savu partijas biedru palīdzību viņš izveidoja spēcīgu un efektīvu konspiratīvu transporta tīklu, kuru izmantoja krievu eseru un Kaukāza tautu kreisās partijas. Transports bija īpaši aktīvs 1905.-1907. gada revolūcijas laikā, pēc 1908. gada sūtījumi kļuva retāki, bet pēc 1911. gada atkal aktivizējās (1914. gadā transportu pārtrauca Pirmais pasaules karš).

Latvijas Revolucionāro sociālistu partija (LRSP) jeb eseri

1913.gadā partijas II kongresā tika mainīts partijas nosaukums, jo apzīmējums "Latvijas Revolucionāro sociālistu partija" šķita atbilstošāks savienības ideoloģijai, bez tam vajadzēja uzskatāmāk norobežoties no LSDSP (līdzīgie nosaukumi bieži radīja pārpratumus). 1917.gada martā LRSP atjaunoja savu darbību Latvijas teritorijā. Tika nodibinātas nodaļas visās lielākajās Vidzemes un Kurzemes pilsētās, partijā iesaistījās jauni biedri, no jauna organizācijai pievērsās vecbiedri (taču partiju pameta viens no tās spēcīgākajiem līderiem Miķelis Valters). Sāka izdot laikrakstu "Darba Tauta". Vācu okupācijas laikā partijas darbība fatktiski tika minimalizēta pagrīdes apstākļos. Par spīti daļas Rīgas nodaļas biedru un partijas Maskavas Pagaidu centra noraidošajai attieksmei, ilggadējie LSS/LRSP biedri Ernests Traubergs un Emīls Skubiķis iesaistījās demokrātiskajā blokā. Legalizējās pēc 1918. gada Novembra revolūcijas Vācijā, piedalījās Latvijas Tautas padomes dibināšanā (3 pārstāvji: Eduards Traubergs, Emīls Skubiķis un Kārlis Albertiņš). Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas LRSP notika šķelšanās: vairākums biedru novērsās no jaunās valsts, iebilstot nevis pret neatkarīgu Latviju kā tādu, bet gan pret tās buržuāzisko pamatu. Pēc partijas šķelšanās 1918. gada 24. novembrī jautājumā par atbalstu Tautas padomei partijas t.s. kreisais spārns turpināja savu darbību, izvirzot ideju par "trešo ceļu", t.i., nenostājoties ne lielinieku, ne Pagaidu valdības pusē, taču ņēma dalību strādnieku sacelšanās notikumos Rīgā 1919. gada janvāra sākumā. 1918. gada ziemā un 1919. gada pirmajā pusē izdeva laikrakstu "Uz Priekšu". Ideoloģiskajā pretstāvē pilsoniskajām partijām un nesaskaņās ar sociāldemokrātiem strauji zaudēja piekritēju skaitu, kļūdama par vienu no radikālajām sīkpartijām. Par to, ka partijas biedri paši daļēji apzinājās savu nespēku, liecina fakts, ka LRSP laikā dalībai Rīgas domes vēlēšanās izveidoja kopēju sociālistisko bloku ar LSD mazinieku iniciatīvas grupu, nesociālistiskajiem revolucionāriem, krievu sociālistiem revolucionāriem, krievu maziniekiem un Bundu. Savā laikrakstā "Uz priekšu!" LRSP kritizēja gan lielinieku politiku zemes jautājumā, gan vispārējo haosu valstī, gan asiņaino izrēķināšanos ar latviešu buržuāziju. Pēc Rīgas nonākšanas Niedras valdības kontrolē LRSP kreisā spārna darbība tika aizliegta. LRSP labējais spārns, kas atbalstīja Latvijas Republikas neatkarību, atjaunoja savu darbību Tautas padomē. Tomēr partijas biedru skaits bija pārāk mazs, lai realizētu patstāvīgu politisku darbību. LRSP nespēja piedāvāt neko tādu, kas cilvēkiem liktu sociāldemokrātu vietā izvēlēties revolucionāros sociālistus. Gadiem ilgi viņu atšķirības zīme bija prasība pēc Latvijas neatkarības. Pēc Latvijas Republikas pasludināšanas, kad LSDSP pauda savu atbalstu jaunajai valstij, šī agrāk būtiskā LRSP īpatnība zaudēja nozīmi. Partija pašlikvidējās 1919. gada vasarā: augustā kopā ar Darba savienību un Latvijas Bezzemnieku agrāro savienību tika dibināta Darba partija.