Atšķirības starp "Kurzemes bruņniecība" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Kurzemes_brunniecibas_nams.jpg|right|thumb|200px|Bijušais Kurzemes bruņniecības nams Jelgavā (1938.)]] | [[Attēls:Kurzemes_brunniecibas_nams.jpg|right|thumb|200px|Bijušais Kurzemes bruņniecības nams Jelgavā (1938.)]] | ||
| − | '''Kurzemes bruņniecība''' jeb '''Kurzemes dižciltīgā muižniecība''' (vāc. ''Kurländische Ritterschaft'') - vienīgā politiski pilntiesīgā [[kārta]], dižciltīgā [[muižniecība]] (''Adelsstand'') [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]], kā slēgta korporācija izveidojusies no [[Livonija]]s [[bruņniecība]]s 1620.-1648. gados līdz ar [[Kurzemes bruņinieku sols|Kurzemes bruņinieku sola]] (''Ritterbank'') tapšanu. Dižciltības iegūšanas galvenie kritēriji bija dzimtai piešķirtie bruņinieku [[Lēnis|lēņi]], dzimtas saknes vācu zemju bruņniecībā, radniecības saites ar citām dižciltīgo dzimtām. Dižciltību varēja iegūt arī, pamatojoties uz [[Hercogs|hercoga]] vai [[Žečpospoļita]]s [[Karalis|karaļa]] izdotu | + | '''Kurzemes bruņniecība''' jeb '''Kurzemes dižciltīgā muižniecība''' (vāc. ''Kurländische Ritterschaft'') - vienīgā politiski pilntiesīgā [[kārta]], dižciltīgā [[muižniecība]] (''Adelsstand'') [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogistē]], kā slēgta korporācija izveidojusies no [[Livonija]]s [[bruņniecība]]s pēc [[Valdības formula]]s pieņemšanas 1620.-1648. gados līdz ar [[Kurzemes bruņinieku sols|Kurzemes bruņinieku sola]] (''Ritterbank'') tapšanu. Dižciltības iegūšanas galvenie kritēriji bija dzimtai piešķirtie bruņinieku [[Lēnis|lēņi]], dzimtas saknes vācu zemju bruņniecībā, radniecības saites ar citām dižciltīgo dzimtām. Dižciltību varēja iegūt arī, pamatojoties uz [[Hercogs|hercoga]] vai [[Žečpospoļita]]s [[Karalis|karaļa]] izdotu diplomu. |
| + | |||
| + | Līdz 1642. gadam par dižciltīgām tika atzītas 119 dzimtas, kuras ierakstīja [[Bruņinieku matrikula|matrikulā]] jeb bruņniecības grāmatā (100 kurzemes muižnieku dzimtas palika ārpus matrikulas. Tikai bruņniecības locekļi bija tiesīgi piedalīties hercogistes [[Landtāgs|landtāgā]] un ieņemt augstākos amatus hercogistes pārvaldē. Vietējie [[lēņa vīri]], kuriem nebija vāciskas izcelsmes un radniecības saišu ar dižciltīgajām dzimtām, nevarēja pretendēt uz iekļūšanu bruņniecības kārtā (avotos nav arī ziņu, ka tie to būtu mēģinājuši).<ref>Izņēmums ir Tukuma novada kuršu tiesneša Anša Gaiļa pēcteči, bet arī tiem Kurzemes dižciltību izdevās iegūt tikai 1772. gadā pēc saradošanās sākotnēji ar namniekiem, bet vēlāk ar Kurzemes un Prūsijas dižciltīgajām ģimenēm. - Dunsdorfs E. Anša Gaiļa pēcteči - Prūsijas un Vācijas ģenerāļi. // Archīvs. - Melnburna, 1985., XXV sēj., 16. lpp.</ref> Pēc 1839. gada datiem bija 154 Kurzemes bruņniecībā imatrikulētas dzimtas. ''Kurzemes bruņniecības'' vadītāja (''Ritterschaftshauptmann'') amats pastāvēja no 1576. līdz 1618. gadam. Pēc tam šī amata funkcijas līdz pirmā zemes pilnvarotā (''Landesbevollmächtigte'') ievēlēšanai 1712. gadā veica virspadomes (''Oberräte''). | ||
Skat. arī: [[Vidzemes bruņniecība|Vidzemes]], [[Igaunijas bruņniecība]], [[Sāmsalas bruņniecība]], [[Bruņinieku matrikula]] | Skat. arī: [[Vidzemes bruņniecība|Vidzemes]], [[Igaunijas bruņniecība]], [[Sāmsalas bruņniecība]], [[Bruņinieku matrikula]] | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 1. jūlijs, plkst. 17.01
Kurzemes bruņniecība jeb Kurzemes dižciltīgā muižniecība (vāc. Kurländische Ritterschaft) - vienīgā politiski pilntiesīgā kārta, dižciltīgā muižniecība (Adelsstand) Kurzemes un Zemgales hercogistē, kā slēgta korporācija izveidojusies no Livonijas bruņniecības pēc Valdības formulas pieņemšanas 1620.-1648. gados līdz ar Kurzemes bruņinieku sola (Ritterbank) tapšanu. Dižciltības iegūšanas galvenie kritēriji bija dzimtai piešķirtie bruņinieku lēņi, dzimtas saknes vācu zemju bruņniecībā, radniecības saites ar citām dižciltīgo dzimtām. Dižciltību varēja iegūt arī, pamatojoties uz hercoga vai Žečpospoļitas karaļa izdotu diplomu.
Līdz 1642. gadam par dižciltīgām tika atzītas 119 dzimtas, kuras ierakstīja matrikulā jeb bruņniecības grāmatā (100 kurzemes muižnieku dzimtas palika ārpus matrikulas. Tikai bruņniecības locekļi bija tiesīgi piedalīties hercogistes landtāgā un ieņemt augstākos amatus hercogistes pārvaldē. Vietējie lēņa vīri, kuriem nebija vāciskas izcelsmes un radniecības saišu ar dižciltīgajām dzimtām, nevarēja pretendēt uz iekļūšanu bruņniecības kārtā (avotos nav arī ziņu, ka tie to būtu mēģinājuši).[1] Pēc 1839. gada datiem bija 154 Kurzemes bruņniecībā imatrikulētas dzimtas. Kurzemes bruņniecības vadītāja (Ritterschaftshauptmann) amats pastāvēja no 1576. līdz 1618. gadam. Pēc tam šī amata funkcijas līdz pirmā zemes pilnvarotā (Landesbevollmächtigte) ievēlēšanai 1712. gadā veica virspadomes (Oberräte).
Skat. arī: Vidzemes, Igaunijas bruņniecība, Sāmsalas bruņniecība, Bruņinieku matrikula
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Izņēmums ir Tukuma novada kuršu tiesneša Anša Gaiļa pēcteči, bet arī tiem Kurzemes dižciltību izdevās iegūt tikai 1772. gadā pēc saradošanās sākotnēji ar namniekiem, bet vēlāk ar Kurzemes un Prūsijas dižciltīgajām ģimenēm. - Dunsdorfs E. Anša Gaiļa pēcteči - Prūsijas un Vācijas ģenerāļi. // Archīvs. - Melnburna, 1985., XXV sēj., 16. lpp.
Literatūra
- Dzenis A. Vietējās izcelsmes lēņa vīri Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 70.-88. lpp.
- Werner Hechberger. Adel, Ministerialität und Rittertum im Mittelalter. // Enzyklopädie deutscher Geschichte (Band 72) - Oldenbourg, München, 2004, ISBN 3-486-55083-7
- Alexander von Reitzenstein. Rittertum und Ritterschaft. - München, 1972, - 144 S.
- Werner Meyer. Deutsche Ritter, Deutsche Burgen. - München, 1990, - 255 S. ISBN 3-572-07715-X
- Arnold, Benjamin. German Knighthood 1050-1300. - Clarendon Press: Oxford, 1985
