Atšķirības starp "Latviešu baltie strēlnieki" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| + | [[Attēls:Imanta_1.jpg|right|thumb|300px|latviešu karavīri pašu zīmētā karikatūrā]] | ||
'''Latviešu baltie strēlnieki''' (angl. latvian white riflemen, vāc. Lettische Weiße Gewehrschützen, kr. белые латышские стрелки) - nosacīts apzīmējums daļēji no bijušajiem [[latviešu strēlnieki]]em komplektētām militārām vienībām [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu kara]] laikā, kuras reāli vai formāli bija pret [[Lielinieki|lielinieku]] varu. Sibīrijā un Urālos 1918.-1919. gadā bija uzskaitē ap 4000 karadienestam derīgu latviešu un kādi 400 bijušie virsnieki.<ref>Memorands par latviešu nacionālās armijas formēšanu Sibīrijā un Urālos, un tās pārvešanu uz dzimteni. // LVVA, 1468. f., 1. apr., 139. l., 120. lp.</ref> Bez tam arī atsevišķi daudzi virsnieki un karavīri dienēja vai piedalījās "balto" kustībā, piemēram, Kolčaka armijā: pulka komandieris bija Aleksandrs Kaupiņš (''Александр Каупиньш''), virspavēlnieka štāba daļas operatīvās nodaļas priekšnieks [http://dinaburgascietoksnis.lcb.lv/dauksru.htm Pēteris Daukšs] (''Петерис Даукшс''), diviziona komandiera vietnieks Ernests Dolmanis (''Эрнест Долманис''), bataljona komandieris štabskapitans [http://dinaburgascietoksnis.lcb.lv/bubindusru.htm Andrejs Bubinduss] (''Андрейс Бубиндусс'', vēlāk Troickas bataljonā), apakšpulkvedis Teodors Breže (''Теодор Бредже''), Irkutskas karaskolas priekšnieka vietnieks Pēteris Liepiņš (''Петерис Лиепиньш''), kara tiesnesis Pēteris Bluķis (''Петерис Блукис'' - no 1921. līdz 1922. gadam Pieamūras Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas policijas departamenta direktors, 1922. gadā Sibīrijas demokrātiskās republikas iekšlietu ministrs), armijas inženieris Frīdrihs Upe (''Фридрихс Упе'') u.c. Rezerves ģenerālmajors P.Mežaks (''П.Межакс'') bija Čitas pilsētas kara gubernators, pulkvedis [[Briedis Fridrihs|F.Briedis]] it kā vadījis "Dzimtenes un brīvības glābšanas savienības" izlūkošanas nodaļu u.c. | '''Latviešu baltie strēlnieki''' (angl. latvian white riflemen, vāc. Lettische Weiße Gewehrschützen, kr. белые латышские стрелки) - nosacīts apzīmējums daļēji no bijušajiem [[latviešu strēlnieki]]em komplektētām militārām vienībām [[Krievijas pilsoņu karš|Krievijas pilsoņu kara]] laikā, kuras reāli vai formāli bija pret [[Lielinieki|lielinieku]] varu. Sibīrijā un Urālos 1918.-1919. gadā bija uzskaitē ap 4000 karadienestam derīgu latviešu un kādi 400 bijušie virsnieki.<ref>Memorands par latviešu nacionālās armijas formēšanu Sibīrijā un Urālos, un tās pārvešanu uz dzimteni. // LVVA, 1468. f., 1. apr., 139. l., 120. lp.</ref> Bez tam arī atsevišķi daudzi virsnieki un karavīri dienēja vai piedalījās "balto" kustībā, piemēram, Kolčaka armijā: pulka komandieris bija Aleksandrs Kaupiņš (''Александр Каупиньш''), virspavēlnieka štāba daļas operatīvās nodaļas priekšnieks [http://dinaburgascietoksnis.lcb.lv/dauksru.htm Pēteris Daukšs] (''Петерис Даукшс''), diviziona komandiera vietnieks Ernests Dolmanis (''Эрнест Долманис''), bataljona komandieris štabskapitans [http://dinaburgascietoksnis.lcb.lv/bubindusru.htm Andrejs Bubinduss] (''Андрейс Бубиндусс'', vēlāk Troickas bataljonā), apakšpulkvedis Teodors Breže (''Теодор Бредже''), Irkutskas karaskolas priekšnieka vietnieks Pēteris Liepiņš (''Петерис Лиепиньш''), kara tiesnesis Pēteris Bluķis (''Петерис Блукис'' - no 1921. līdz 1922. gadam Pieamūras Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas policijas departamenta direktors, 1922. gadā Sibīrijas demokrātiskās republikas iekšlietu ministrs), armijas inženieris Frīdrihs Upe (''Фридрихс Упе'') u.c. Rezerves ģenerālmajors P.Mežaks (''П.Межакс'') bija Čitas pilsētas kara gubernators, pulkvedis [[Briedis Fridrihs|F.Briedis]] it kā vadījis "Dzimtenes un brīvības glābšanas savienības" izlūkošanas nodaļu u.c. | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 14. decembris, plkst. 11.44
Latviešu baltie strēlnieki (angl. latvian white riflemen, vāc. Lettische Weiße Gewehrschützen, kr. белые латышские стрелки) - nosacīts apzīmējums daļēji no bijušajiem latviešu strēlniekiem komplektētām militārām vienībām Krievijas pilsoņu kara laikā, kuras reāli vai formāli bija pret lielinieku varu. Sibīrijā un Urālos 1918.-1919. gadā bija uzskaitē ap 4000 karadienestam derīgu latviešu un kādi 400 bijušie virsnieki.[1] Bez tam arī atsevišķi daudzi virsnieki un karavīri dienēja vai piedalījās "balto" kustībā, piemēram, Kolčaka armijā: pulka komandieris bija Aleksandrs Kaupiņš (Александр Каупиньш), virspavēlnieka štāba daļas operatīvās nodaļas priekšnieks Pēteris Daukšs (Петерис Даукшс), diviziona komandiera vietnieks Ernests Dolmanis (Эрнест Долманис), bataljona komandieris štabskapitans Andrejs Bubinduss (Андрейс Бубиндусс, vēlāk Troickas bataljonā), apakšpulkvedis Teodors Breže (Теодор Бредже), Irkutskas karaskolas priekšnieka vietnieks Pēteris Liepiņš (Петерис Лиепиньш), kara tiesnesis Pēteris Bluķis (Петерис Блукис - no 1921. līdz 1922. gadam Pieamūras Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas policijas departamenta direktors, 1922. gadā Sibīrijas demokrātiskās republikas iekšlietu ministrs), armijas inženieris Frīdrihs Upe (Фридрихс Упе) u.c. Rezerves ģenerālmajors P.Mežaks (П.Межакс) bija Čitas pilsētas kara gubernators, pulkvedis F.Briedis it kā vadījis "Dzimtenes un brīvības glābšanas savienības" izlūkošanas nodaļu u.c.
Ar Sibīrijas Pagaidu valdības kara departamenta (военное ведомство Временного Сибирского правительства) 1918. gada 1. oktobra rīkojumu Nr.109. tika dota atļauja Sibīrijas armijas sastāvā formēt latviešu strēlnieku pulkus. Tika nokomplektētas 2 lielākas vienības:
- Imantas pulks Vladivostokā
- Troickas bataljons Dienvidurālos
Nopietnākie incidenti, saistīti ar latviešu vienību organizēšanas grūtībām, bija kad pie Bočkarevas dzelzceļa stacijas japāņi (tobrīd kontrolēja un apsargāja Amūras dzelzceļa līniju) nošāva 32 latviešu brīvprātīgos, kas bija ceļā uz Blagoveščensku, jo no blakus operējošās atamata Samsonova kazaku vienības bija saņemta maldinoša informācija, ka tie esot lielinieki (vēlāk Japānas valdība izmaksāja 172 800 jenas nošauto piederīgajiem kā kompensāciju).
1920. gada pavasarī un vasarā latviešu daļas no Sibīrijas evakuētas uz Latviju, kur tika izformētas: daļu demobilizēja vai ieskaitīja citās karaspēka daļās, bet pārējos nosūtīja uz Latgales fronti robežapsardzībai (līdz miera līguma noslēgšanai).
Atsauces un piezīmes
- ↑ Memorands par latviešu nacionālās armijas formēšanu Sibīrijā un Urālos, un tās pārvešanu uz dzimteni. // LVVA, 1468. f., 1. apr., 139. l., 120. lp.
