Atšķirības starp "Niedras valdība" versijām

'''Niedras valdība''' – [[Latvijas Pagaidu valdība]]s Ministru kabinets laikā no 1919. gada 10. maija līdz 26. jūnijam, nomainot [[16. aprīļa pučs|16. aprīļa puča]] rezultātā pie varas nākušo t.s. Brimmera-Borovska kabinetu. 27. aprīlī [[Niedra Andrievs|A.Niedra]] ieradās Liepājā kā starpnieks sarunās starp gāzto valdību un jauno Ministru kabinetu. Pēc viņa pieprasījuma 29. aprīlī atbrīvoja arestētos kabineta ministrus. Galvenais sarunu temats starp pučistiem un gāzto Ministru kabinetu bija jaunas kompromisa valdības izveidošana, kurā būtu pārstāvēti arī [[baltieši]] kā ekonomiski un militāri nozīmīgākā Latvijas iedzīvotāju daļa.<ref>A.Niedra, pieņemot ASV misijas vadītāja V.Grīna priekšlikumu, bija gatavs atdot K.Ulmanim 7-8 vietas no 12 ministru portfeļiem, taču K.Ulmanis priekšlikumu noraidīja.</ref> Sarunas beidzās bez rezultāta un 10. maijā tika izveidots jauns Ministru kabinets A. Niedras vadībā.<ref>Kā 10. maijā min kāds ASV misijas darbinieks Liepājā: ''No rīta ieradās Niedras kungs un paziņoja, ka viņš veido pats savu kabinetu ar nolūku atbrīvot Rīgu. Šī viena mērķa labad viņš gatavs ignorēt Ulmani un pašus sabiedrotos. Viņš runāja gandrīz kā fanātiķis ar visīstāko patriotismu. Nekas tamlīdzīgs nekad nav piedzīvots no Ulmaņa cilvēkiem. Ulmanis ... kārto savas zemes lietas kā sviesta un olu veikalu. Lai kāda ir mūsu oficiālā attieksme pret Niedru, es nevaru neapbrīnot veco garīdznieku. Acīm redzami viņš ir drošsirdīgs kā lauva. Viņš saka, ka viņš varot ieņemt Rīgu. Pēc tam viņam vienalga, cik gadu cietumā par to būtu jāpavada.'' - [http://vesture.sauc.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=39&Itemid=1 Krēsliņš U. Andrievs Niedra - “Tautas nodevēja” problēma latviešu vēsturē.]</ref> Šī valdība kontrolēja sākumā Rietumkurzemi, vēlāk atkarojot [[LSPR]] arī Zemgali un Rīīgu, līdz jūnija beigām. Jaunā valdība savai pastāvēšanai paredzēja 3 pamatuzdevumus: 1) valsts saglabāšanu, likumības un saimniecības atjaunošanu; 2) [[Latvijas SPR|lielinieku]] izdzīšanu; 3) [[Satversmes sapulce]]s vēlēšanas un vispārievēlētas valdības izveidošanu.<ref> 7. jūnijā “Baltijas Vēstnesis” publicēja Niedras parakstīto valdības aicinājumu “Visiem Latvijas iedzīvotājiem” līdz Satversmes sapulces sasaukšanai izveidot pagaidu tautas priekšstāvniecību, nosakot tās vispārējas vēlēšanas uz 1. jūliju.</ref><ref>A.Niedra uzskatīja, ka Latvijas Pagaidu valdība - ne K.Ulmaņa, ne viņa paša vadītie Ministru kabineti, - nav īsti leģitīmi, jo nav ievēlēti vispārējās tautas vēlēšanās.</ref> Lielākā daļa valsts ierēdņu turpināja veikt savus tiešos pienākumus, neraugoties uz to, kāds kurā brīdī bija Ministru kabineta sastāvs. Pakāpeniski sāka atjaunot saspridzinātos tiltus, iznīcinātos ceļus, nodedzinātās un sagrautās ēkas, pamesto bojāto ritošo inventāru un citas tehniskās ierīces armijas un iedzīvotāju vajadzībām. Latvijas bruņoto spēku vācbaltiešu un krievu daļas kā arī [[Dienvidlatvijas brigāde]] respektēja valdības sastāva maiņu (savukārt Igaunijā tapšanas stadijā esošā [[Ziemeļlatvijas brigāde]] neatzina jaunā Ministru kabineta leģitimitāti). Pateicoties Polijas uzbrukumam (mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas teritorijā), ievērojams skaits ''sarkano strēlnieku'' tika pārdislocēti uz Latgali, kas nostabilizēja fronti, deva laiku Latvijas bruņotajiem spēkiem reorganizēties un sākt pretuzbrukumu. Lielinieku pretestība tika salauzta un jau 22. maijā ieņemta Rīga (veicot visai plašas vardarbības akcijas pret civiliedzīvotājiem, kurus turēja aizdomās par sadarbību ar lieliniekiem<ref>Lēmums: I) Uzdot kara ministram izmeklēt lietu; 2) publicēt faktus, kas liecina, ka zaldāti, kas vainīgi pie patvarīgām nošaušanām un laupīšanām, tiek sodīti ar nāves sodu. - No 16. jūnija MK sēdes protokola par militārpolitisko stāvokli.</ref>), un armijas daļas turpināja virzību uz priekšu, pārņemot lielinieku atstātās teritorijas. Vidzemē tās pie Cēsīm sastapās ar Ziemeļlatviju okupējušo Igaunijas armiju un tās pakļautībā esošo Ziemeļlatvijas brigādi, iesaistoties t.s. [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]].<ref>Ģenerālis E. Kalniņš Niedras prāvā liecināja, ka igauņi ienākuši Latvijā ar spēku, turklāt balstoties uz savstarpēju līgumu, ko 1919. gada 18. vai 19. februārī noslēdza ar igauņiem Latvijas vārdā Ramanis - tas paredzēja, ka igauņiem par palīdzību cīņā pret lieliniekiem Vidzemē pienākas Valka un vēl 8 pagasti, kā arī tiesības izvest lielinieku pamesto mantu uz Igauniju. Bruņotās sadursmes sākušās, kad landesvērs ieņēmis Ieriķu staciju, lai neatļautu igauņiem izvest uz Igauniju no Vecgulbenes tur atstātos apmēram 800 vagonus un 15 lokomotīves. [http://64.233.183.104/search?q=cache:HGe4n3FZvRkJ:www.pmi.lv/~peter/1pk.doc+liecināja+Niedras+prāvā&hl=lv&ct=clnk&cd=1&gl=lv avots]</ref> Kad Cēsu kaujās pie Cēsīm sakāvi cietušās [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzes]] un vācu algotņu karaspēka ([[Dzelzsdivīzija]]) daļas, saskaņā ar Antantes valstu uzraudzībā Strazdmuižā noslēgto vienošanos, evakuējās no Rīgas uz Zemgali. 24. jūnija MK sēdē tika nolemts vērsties pie Antantes pārstāvjiem un nodot tiem savas pilnvaras.