Atšķirības starp "Šīmanis Pauls" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Pauls Šīmanis''' (''Paul Schiemann'', 1876.-1944.) - žurnālists, politiķis.
+
'''Pauls Šīmanis''' (''Schiemann, Carl Christian Theodor Paul'', 1876.-1944.) - žurnālists, politiķis.
  
 
Dzimis 1876. gada 17.(29.) martā Mītavā (mūsd. Jelgava), [[Kurzemes guberņa|Kurzemes guberņā]]. Studējis Berlīnes, Marburgas, Kēnigsbergas un Bonnas universitātēs. 1902.gadā Greifsvaldes universitātē ar promocijas darbu "Atklāto banku tiesiskais stāvoklis" aizstāvēja Dr.iur. grādu. Laikā no 1903. līdz 1907. gadam dzīvoja Rēvelē (mūsd. Tallina), strādājis kā žurnālists laikrakstā "Revalsche Zeitung". Viens no Konstitucionālās partijas un [[Igaunijas guberņa]]s "Vācu kopības" (''Deutscher Verein'') dibinātājiem. Pārcēlies uz Rīgu, "Rigache Rundshau" politisko ziņu redaktors, teātra kritiķis (1907.-1914.). 1917. gadā vācu okupācijas varas iestādes viņu kā politiski neuzticamu apcietināja un izraidīja uz Vāciju. Dzīvoja Berlīnē, laikrakstu "Frankfurter Zeitung" un "Preussische Jahrbücher" līdzstrādnieks. 1918. gadā viens no ultralabējās "Antiboļševistiskās līgas" dibinātājiem. Uzzinājis par Latvijas valsts dibināšanu, izvērsa aktīvu darbību, lai panāktu tās starptautisku atzīšanu. 1919. gada maijā atgriezās Latvijā. No augusta [[Vācbaltu demokrātu partija]]s vadībā, vācbaltu politisko partiju apvienības priekšsēdētājs. Viens no 1919. gada decembra Latvijas skolu likuma izstrādātājiem. Laikraksta "Rigache Rundshau" galvenais redaktors (1919.-1933.). [[Latvijas Tautas padome]]s loceklis, [[Satversmes sapulce]]s un visu [[Saeima|Saeimu]] vācbaltu partiju frakcijas (''Ausschuß der deutschbaltischen Parteien'') līderis (līdz 1933.). Rīgas pilsētas domnieks (1920.-1925.). Eiropas vācu minoritāšu pārstāvis Eiropas nāciju kongresā (''Europäischer Nationalitäten kongreß'') Ženēvā, kongresa viceprezidents. 1929. gadā Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā. Satversmes tiesas nepieciešamības idejas autors. Laikā no 1933. līdz 1938. gadam dzīvoja Vīnē, Austrijā, tad atgriezās Latvijā. 1937. gada janvārī viņš nodibināja Eiropas nacionālā izlīguma apvienību (''Verband zur nationalen Befriedung Europas''), cenšoties apvienot tās vācu minoritāšu grupas, kas nebija nonākušas nacionālsociālistu ietekmē. Par pamatuzdevumu uzskatīja konflikta starp piederību valstij un piederību tautībai atrisināšanu. Pēc [[Austrijas anšluss|Austrijas anšlusa]] Šīmanis atgriezās Rīgā. Par spīti varas spiedienam, atsacījās piedalīties [[Vācbaltiešu izceļošana|vācbaltiešu izceļošanā]]. Kā jau liberāldemokrāts, bija nesamierināms jebkāda autoritārisma pretinieks, attiecīgi, bija opozīcijā gan [[Ulmaņa režīms|Ulmaņa]], gan [[Latvijas okupācija 1940. gadā|padomju okupācijas]], gan [[Latvijas okupācija 1941.-1944.|vācu okupācijas]] režīmiem. Šīmaņa mērķis bija, viņa terminoloģijā, "anacionāla valsts". Viņš izjuta dziļu nepatiku pret nacionālās valsts modeli, kas dominēja Eiropā starp abiem pasaules kariem. Nacionālās valsts prasība identificēt vienu tautu ar vienu teritoriju, kā arī apsēstība ar suverenitāti, viņaprāt, bija galvenie Pirmā pasaules kara cēloņi, kā arī iespējamie iemesli turpmākajam konfliktam. Šīs bažas pastiprināja viņa dziļais liberālisms. Šīmanis uzskatīja, ka nežēlīgā varas koncentrācija centrālās valdības rokās ir viņa laika sērga. Šīmanim tas bija vislabākais, ja ne vienīgais ceļš uz patiesi mierīgu un vienotu Eiropu, kas sastāvētu no nācijām, nevis nacionālajām valstīm, tādējādi nodrošinot kontinenta bagāto kultūras daudzveidību. 2. Pasaules kara laikā atradās mājas arestā. Sliktās veselības dēļ netika arestēts, taču tika aizliegta jebkāda darbība politikā un žurnālistikā, [[gestapo]] kontrolēja viņa korespondenci. Šīmanis turpināja savu privāto pretestību, nelegāli palīdzot vajātajiem un slepeni vācot informāciju par Latvijā nogalinātajiem ebrejiem. Miris 1944. gada 13. jūnijā Rīgā.
 
Dzimis 1876. gada 17.(29.) martā Mītavā (mūsd. Jelgava), [[Kurzemes guberņa|Kurzemes guberņā]]. Studējis Berlīnes, Marburgas, Kēnigsbergas un Bonnas universitātēs. 1902.gadā Greifsvaldes universitātē ar promocijas darbu "Atklāto banku tiesiskais stāvoklis" aizstāvēja Dr.iur. grādu. Laikā no 1903. līdz 1907. gadam dzīvoja Rēvelē (mūsd. Tallina), strādājis kā žurnālists laikrakstā "Revalsche Zeitung". Viens no Konstitucionālās partijas un [[Igaunijas guberņa]]s "Vācu kopības" (''Deutscher Verein'') dibinātājiem. Pārcēlies uz Rīgu, "Rigache Rundshau" politisko ziņu redaktors, teātra kritiķis (1907.-1914.). 1917. gadā vācu okupācijas varas iestādes viņu kā politiski neuzticamu apcietināja un izraidīja uz Vāciju. Dzīvoja Berlīnē, laikrakstu "Frankfurter Zeitung" un "Preussische Jahrbücher" līdzstrādnieks. 1918. gadā viens no ultralabējās "Antiboļševistiskās līgas" dibinātājiem. Uzzinājis par Latvijas valsts dibināšanu, izvērsa aktīvu darbību, lai panāktu tās starptautisku atzīšanu. 1919. gada maijā atgriezās Latvijā. No augusta [[Vācbaltu demokrātu partija]]s vadībā, vācbaltu politisko partiju apvienības priekšsēdētājs. Viens no 1919. gada decembra Latvijas skolu likuma izstrādātājiem. Laikraksta "Rigache Rundshau" galvenais redaktors (1919.-1933.). [[Latvijas Tautas padome]]s loceklis, [[Satversmes sapulce]]s un visu [[Saeima|Saeimu]] vācbaltu partiju frakcijas (''Ausschuß der deutschbaltischen Parteien'') līderis (līdz 1933.). Rīgas pilsētas domnieks (1920.-1925.). Eiropas vācu minoritāšu pārstāvis Eiropas nāciju kongresā (''Europäischer Nationalitäten kongreß'') Ženēvā, kongresa viceprezidents. 1929. gadā Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā. Satversmes tiesas nepieciešamības idejas autors. Laikā no 1933. līdz 1938. gadam dzīvoja Vīnē, Austrijā, tad atgriezās Latvijā. 1937. gada janvārī viņš nodibināja Eiropas nacionālā izlīguma apvienību (''Verband zur nationalen Befriedung Europas''), cenšoties apvienot tās vācu minoritāšu grupas, kas nebija nonākušas nacionālsociālistu ietekmē. Par pamatuzdevumu uzskatīja konflikta starp piederību valstij un piederību tautībai atrisināšanu. Pēc [[Austrijas anšluss|Austrijas anšlusa]] Šīmanis atgriezās Rīgā. Par spīti varas spiedienam, atsacījās piedalīties [[Vācbaltiešu izceļošana|vācbaltiešu izceļošanā]]. Kā jau liberāldemokrāts, bija nesamierināms jebkāda autoritārisma pretinieks, attiecīgi, bija opozīcijā gan [[Ulmaņa režīms|Ulmaņa]], gan [[Latvijas okupācija 1940. gadā|padomju okupācijas]], gan [[Latvijas okupācija 1941.-1944.|vācu okupācijas]] režīmiem. Šīmaņa mērķis bija, viņa terminoloģijā, "anacionāla valsts". Viņš izjuta dziļu nepatiku pret nacionālās valsts modeli, kas dominēja Eiropā starp abiem pasaules kariem. Nacionālās valsts prasība identificēt vienu tautu ar vienu teritoriju, kā arī apsēstība ar suverenitāti, viņaprāt, bija galvenie Pirmā pasaules kara cēloņi, kā arī iespējamie iemesli turpmākajam konfliktam. Šīs bažas pastiprināja viņa dziļais liberālisms. Šīmanis uzskatīja, ka nežēlīgā varas koncentrācija centrālās valdības rokās ir viņa laika sērga. Šīmanim tas bija vislabākais, ja ne vienīgais ceļš uz patiesi mierīgu un vienotu Eiropu, kas sastāvētu no nācijām, nevis nacionālajām valstīm, tādējādi nodrošinot kontinenta bagāto kultūras daudzveidību. 2. Pasaules kara laikā atradās mājas arestā. Sliktās veselības dēļ netika arestēts, taču tika aizliegta jebkāda darbība politikā un žurnālistikā, [[gestapo]] kontrolēja viņa korespondenci. Šīmanis turpināja savu privāto pretestību, nelegāli palīdzot vajātajiem un slepeni vācot informāciju par Latvijā nogalinātajiem ebrejiem. Miris 1944. gada 13. jūnijā Rīgā.
16. rindiņa: 16. rindiņa:
 
* Inesis Feldmanis, Dr. habil. prof. Pauls Šīmanis kā neatkarīgai Latvijai lojāls nacionālo minoritāšu aizstāvis. // Latvijas Vēstnesis. 03.10.2000.
 
* Inesis Feldmanis, Dr. habil. prof. Pauls Šīmanis kā neatkarīgai Latvijai lojāls nacionālo minoritāšu aizstāvis. // Latvijas Vēstnesis. 03.10.2000.
 
* Džons Haidens. Minoritāšu kustības domātājs. // Diena. 2004. gada 17. aprīlis
 
* Džons Haidens. Minoritāšu kustības domātājs. // Diena. 2004. gada 17. aprīlis
 +
----
 +
* John Hiden. Defender of minorities. Paul Schiemann 1876–1944. - Hurst: London, 2004, ISBN 1-85065-751-3
  
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
 
* [http://www.historia.lv/alfabets/S_/s_i/shimanis_pauls/shimanis_pauls.htm Šīmanis, Pauls (17.03.1876.-23.06.1944.) - historia.lv]
 
* [http://www.historia.lv/alfabets/S_/s_i/shimanis_pauls/shimanis_pauls.htm Šīmanis, Pauls (17.03.1876.-23.06.1944.) - historia.lv]
 +
----
 +
* [http://bsbndb.bsb.lrz-muenchen.de/sfz111991.html Schiemann, Carl Christian Theodor Paul // Neue Deutsche Biographie (NDB)]
 +
* [http://www.bkge.de/7187.html Schiemann Paul - Bundesinstitut für Kultur und Geschichte des Deutschen im östlichen Europa (BKGE)]
 +
* [https://portal.dnb.de/opac.htm?query=Woe%3D118852922&method=simpleSearch Literatur von und über Paul Schiemann im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
 +
----
 +
* [http://www.history.ac.uk/reviews/review/451 Defender of Minorities. Paul Schiemann, 1876–1944 : Reviews in History // University of London]
  
 
[[Kategorija:S]]
 
[[Kategorija:S]]

Versija, kas saglabāta 2013. gada 22. marts, plkst. 09.56

Pauls Šīmanis (Schiemann, Carl Christian Theodor Paul, 1876.-1944.) - žurnālists, politiķis.

Dzimis 1876. gada 17.(29.) martā Mītavā (mūsd. Jelgava), Kurzemes guberņā. Studējis Berlīnes, Marburgas, Kēnigsbergas un Bonnas universitātēs. 1902.gadā Greifsvaldes universitātē ar promocijas darbu "Atklāto banku tiesiskais stāvoklis" aizstāvēja Dr.iur. grādu. Laikā no 1903. līdz 1907. gadam dzīvoja Rēvelē (mūsd. Tallina), strādājis kā žurnālists laikrakstā "Revalsche Zeitung". Viens no Konstitucionālās partijas un Igaunijas guberņas "Vācu kopības" (Deutscher Verein) dibinātājiem. Pārcēlies uz Rīgu, "Rigache Rundshau" politisko ziņu redaktors, teātra kritiķis (1907.-1914.). 1917. gadā vācu okupācijas varas iestādes viņu kā politiski neuzticamu apcietināja un izraidīja uz Vāciju. Dzīvoja Berlīnē, laikrakstu "Frankfurter Zeitung" un "Preussische Jahrbücher" līdzstrādnieks. 1918. gadā viens no ultralabējās "Antiboļševistiskās līgas" dibinātājiem. Uzzinājis par Latvijas valsts dibināšanu, izvērsa aktīvu darbību, lai panāktu tās starptautisku atzīšanu. 1919. gada maijā atgriezās Latvijā. No augusta Vācbaltu demokrātu partijas vadībā, vācbaltu politisko partiju apvienības priekšsēdētājs. Viens no 1919. gada decembra Latvijas skolu likuma izstrādātājiem. Laikraksta "Rigache Rundshau" galvenais redaktors (1919.-1933.). Latvijas Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces un visu Saeimu vācbaltu partiju frakcijas (Ausschuß der deutschbaltischen Parteien) līderis (līdz 1933.). Rīgas pilsētas domnieks (1920.-1925.). Eiropas vācu minoritāšu pārstāvis Eiropas nāciju kongresā (Europäischer Nationalitäten kongreß) Ženēvā, kongresa viceprezidents. 1929. gadā Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā. Satversmes tiesas nepieciešamības idejas autors. Laikā no 1933. līdz 1938. gadam dzīvoja Vīnē, Austrijā, tad atgriezās Latvijā. 1937. gada janvārī viņš nodibināja Eiropas nacionālā izlīguma apvienību (Verband zur nationalen Befriedung Europas), cenšoties apvienot tās vācu minoritāšu grupas, kas nebija nonākušas nacionālsociālistu ietekmē. Par pamatuzdevumu uzskatīja konflikta starp piederību valstij un piederību tautībai atrisināšanu. Pēc Austrijas anšlusa Šīmanis atgriezās Rīgā. Par spīti varas spiedienam, atsacījās piedalīties vācbaltiešu izceļošanā. Kā jau liberāldemokrāts, bija nesamierināms jebkāda autoritārisma pretinieks, attiecīgi, bija opozīcijā gan Ulmaņa, gan padomju okupācijas, gan vācu okupācijas režīmiem. Šīmaņa mērķis bija, viņa terminoloģijā, "anacionāla valsts". Viņš izjuta dziļu nepatiku pret nacionālās valsts modeli, kas dominēja Eiropā starp abiem pasaules kariem. Nacionālās valsts prasība identificēt vienu tautu ar vienu teritoriju, kā arī apsēstība ar suverenitāti, viņaprāt, bija galvenie Pirmā pasaules kara cēloņi, kā arī iespējamie iemesli turpmākajam konfliktam. Šīs bažas pastiprināja viņa dziļais liberālisms. Šīmanis uzskatīja, ka nežēlīgā varas koncentrācija centrālās valdības rokās ir viņa laika sērga. Šīmanim tas bija vislabākais, ja ne vienīgais ceļš uz patiesi mierīgu un vienotu Eiropu, kas sastāvētu no nācijām, nevis nacionālajām valstīm, tādējādi nodrošinot kontinenta bagāto kultūras daudzveidību. 2. Pasaules kara laikā atradās mājas arestā. Sliktās veselības dēļ netika arestēts, taču tika aizliegta jebkāda darbība politikā un žurnālistikā, gestapo kontrolēja viņa korespondenci. Šīmanis turpināja savu privāto pretestību, nelegāli palīdzot vajātajiem un slepeni vācot informāciju par Latvijā nogalinātajiem ebrejiem. Miris 1944. gada 13. jūnijā Rīgā.

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 403.-404. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Freimane V. Ardievu, Atlantīda! - Atēna: Rīga, 2011. - 384 lpp.
  • Apsītis R. Pauls Šīmanis - jurists un tiesībzinātnieks. // Latvijas vēsture. 2000., 4(40) 101.-105. lpp.
  • Garlefs M. Demokrāts. Patriots. Eiropietis. Paulam Šīmanim - 120. // Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 50.sēj. 1996., 3, 86.-91. lpp.
  • Lēbers A.D. Paulam Šīmanim veltītās piemiņas plāksnes atklāšana Rīgā 1994. gada 11. jūnijā. // Latvijas Vēsture. 1994., 3(14), 68.-69. lpp.
  • Lēbers A.D. Pauls Šīmanis toreiz un tagad. // Latvijas vēsture. 2000., 4(40) 96.-100. lpp.
  • Lēbers A.D. Pauls Šīmanis un nacionālais jautājums mūsdienās. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1994., 2, 97.-102. lpp.
  • Šimkuva H. Paula Šīmaņa darbība Eiropas nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības jomā Vīnē (1933-1938). // Latvijas vēsture. 2000., 4(40) 106.-111. lpp.
  • Romāns Apsītis, Dr. iur. Pauls Šīmanis kā tiesiskas valsts idejas atbalstītājs. // Latvijas Vēstnesis. 03.10.2000.
  • Inesis Feldmanis, Dr. habil. prof. Pauls Šīmanis kā neatkarīgai Latvijai lojāls nacionālo minoritāšu aizstāvis. // Latvijas Vēstnesis. 03.10.2000.
  • Džons Haidens. Minoritāšu kustības domātājs. // Diena. 2004. gada 17. aprīlis
  • John Hiden. Defender of minorities. Paul Schiemann 1876–1944. - Hurst: London, 2004, ISBN 1-85065-751-3

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Šīmanis_Pauls&oldid=43618"